- Zinu gan, kur pūķis Aušrini paslēpis… Sēdies, dziesminiek, man spārnos ātrāk par zirgu aiznesīšu…
Un aizbrāzās četri brāļi, Dziesmi spārnos pacēluši, uz pasaules malu, kur augstā kalnā drūmā alā dirnēja pūķis…
Trejgalvis gan lūkoja Aušrini mīlīgiem vārdiem uzrunāt, tak viņa, stūri ierāvusies, klusēja vien.
- Mīļā zinšu zinātāja, glaimoja pūķis, kāpēc neko nesaki? Tavs skatiens man būtu par zvaigznēm spožāks, viens tavs vārdiņš par lakstīgalas dziesmām skanīgāks… Kļūsti par manu sievu, un es visu pasaules zeltu tev zem kājām paklāšu…
Aušrine tik pasmaidīja, sevi par pūķa sievu iztēlodamās.
- Muļķa radījums… Meklē par sievu kādu sev līdzīgu. Kas mēs ar tevi par pāri?
- Ak tad es tev šķietu riebīgs? iešņācās pūķis.
- Ne nu riebīgs, ne kā… Kādai jaunai pūķenitei varbūt pat skaistulis šķistos. Taču es esmu cilvēks.
- Tā nav liela bēda, briesmonis aizturēja elpu, brašuļi ķēniņdēli pat vardes par sievām apņem. Un nekas dzīvo…
- Mans vīrs būs tas, kuru Rietenis atvedīs, attrauca Aušrine, tā man jau pie šūpuļa solīts.
- Kā vēlies, noburkšķēja pūķis. Pasēdēsi manā alā dažas nedēļas bez ēšanas, gan tad sirsniņa atmaigs.
Aušrine neatbildēja, tikām trejgalvis saritinājās blakus, acu no viņas neatraudams, nekur un nekad tāda skaistuma neredzējis…
Bet itin drīz laukā ieskanējās brīnumainas mūzikas skaņas, tā pati dziesma, kas iepriekš Rieteni bija saraudinājusi par tālu zemi, kuru vēl atceras putni… Sāka pūķis gan klausīties, tak arī no Aušrines acu nespēja atraut viena galva uz alas caurumu stiepās, otra joprojām daiļavā lūkojās, bet trešā grozījās te uz vienu, te otru pusi, nespēdama apjēgt, ko izvēlēties… Starp diviem skaistumiem trīņājās pūķis: brīnišķīga bija mūzika un Aušrine vēl brīnišķīgāka…
Te palīgā nāca nerimša Dienvidvējš: alā iemeties, sacēla putekļu mākuli un aizsedza pūķa skatienam meitenes seju. Vairs neviena nesaistīts, briesmonis izmetās laukā, kur Dziesmis par putnu dzimteni dziedāja. Jo arī pūķa dabā ir kaut kas no putna…
- Dziedi vēlreiz! viņš lūdza, kad jauneklis apklusa.
Un atkal ieskanējās dziesma. Pūķis klausījās, spārnus
sakļāvis, ausis saslējis, un viņa sirdi sažņaudza ilgas pēc brīnumainās zemes.
- Vai nezini, brašuli, kur ir tā zeme, par kuru tu dziedi? tas taujāja Dziesmim.
- Tāltālu mākoņos, spēlmanis atteica. Tur, kur zvaigznes prot dziedāt un jūra pasakas teikt, kur Saule nogurusi iet dusēt un dievi svētkus svin.
Savēcināja pūķis spārnus un izgaisa debesīs, kā melna bulta aizzibēja. Nez, vai izdevās pūķim zemi atrast, kur savulaik viņa senči mituši, vai, kazi, kaut kur bojā gāja, bet savā tumšajā alā briesmonis vairs neatgriezās.
- Esmu turējis tev pie šūpuļa doto solījumu. Rietenis bīdīja Dziesmi tuvāk Aušrinei. Atvedu precinieku. Pats staigāt neprot, uz muguras nēsāju. Iesmējās vējš un uzšāvās debesīs.
Ari pārējie trīs vēji aizlaidās, atstādami jaunos divatā lai padudina paši vien.
- Vai tikai neesmu tevi jau agrāk saticis, ierunājās puisis.
- Kur gan? Aušrine pasmaidīja.
- Vai atminies tu biji zaļa liepiņa, es nerimša putniņš. Tavos zariņos lapoju, dziesmiņas trillināju.
- Dziedāt tu skaisti proti, iesāņu skatienu uzmeta jaunuve, — bet vai arī mīlēt spēsi?
- Kur gan tu, daiļaviņ, esi dzirdējusi, ka dziesminieks mīlēt neprastu! Šis aizsvilās. Uz rokām tevi nēsāšu…
- Mani vēji uz rokām nēsā.
- Visskaistākās dziesmas dziedāšu.
- Dziesmas man putni dzied. Nepūlies, puisi, nejau to es no tevis gribu. Tikai tik, lai laimē un bēdās blakus būtu, lai nenodotu un neatstātu…
- Neatstāšu es tevi, skaistulīt, neatstāšu, solīja Dziesmis. Par tevi mīļāku visā pasaulē neatrastu.
Te nu nenocieties piebrāzās Dienvidvējš.
- Ātrāk, jauniķi, uz precībām vīkšies! Ceļosim mājās māte meitu gaida un nevar vien sagaidīt.
Nodejoja Aušrine un Dziesmis savas kāzas pats jauniķis par spēlmani bija, Rieteni par vedējtēvu, bet kā piepi sakaltušo meža raganu par vedējmāti aicināja. Sadrūmis sēdēja vedējtēvs blakus savai pāriniecei, bet, tiklīdziņ jauniķis līksmu polku uzrāva, pielēca no galda, satvēra vedējmāti un tik ņēmās šo dancināt. Nabadzītei, vēja staipītai, raustītai, visi kauliņi brakšķēja, zobi grabēja, galva trīcēja, tomēr prieks bija jaunību atcerēties. Panāksniecēs attecēja darbīgās laumes, baltas drānas sadāvināja, par līgavaiņa brāļiem purva velniņi saskrēja klaigāja un spieguļoja pa visām žogmalēm. Pati dieviete Austēja kāzās ieradās un, tā kā paskumji uz līgavu nolūkojusies, daudz laimes novēlēja. Taču kāzas bija un pāršalca palika ikdiena. Aušrine miesas vājumus un sirdssāpes dziedēja, nemiera māktajiem nākotni zīlēja un par tiem, kas dievu dusmas izsaukuši, aizbilda. Dziesmis visu ciemu ar dejām priecēja, citkārt žēlām dziesmām skumdināja. Bet sieviņas tēvs un māte bija veci vajadzēja art, sēt, māju labot. Sajuta Dziesmis, ka darbā raupji kļuvušie pirksti nejūt vairs kokļu stīgas izgrieza stabuli. Tomēr sirds ilgojās pēc tālām zemēm, jūras šalkoņas, jaunām sejām, jaunām balsīm, jauniem smaidiem.. . Nebija viņam, ciema mierā iestigušām, vairs no kā jaunas dziesmas radīt.
- Iešu, kādu dienu, logā raudzīdamies, viņš sacīja sievai. Tāda dzīve nav priekš manis. Tāles aicina…
Skumju pilna viņā pavērās Aušrine.
- Jau zināju, vienā vietā nenosēdēsi. Vai ļausi man būt par tavu klejojumu biedreni?
Vīrs brīdi padomāja.
- Mīļā, dziesminiekam jābūt vienam. Tev arī būs par grūtu man līdzi ceļot…
Nopūtās Aušrine.
- Tik un tā tev līdzi neietu nevaru tēti, māmiņu vienus atstāt. Nebēdā, Dziesmi, ja būtu laimes alkusi, pie parasta arāja izietu. Bet tu man sirdī iekriti, jo tev ir vēja daba…
Un, smaržīgas maizes klaipu aizsainī iesējusi, pavadīja vīru.
- Es atgriezīšos, apskāvis sievu, apsolīja Dziesmis un devās ceļā.
Tovakar Aušrine sajuta zem sirds tādu kā savādu piesitienu jauna dzīvība klauvēja, pasaulē laižama.
Aušrine nebija domājusi, ka pasaulē vēl milži sastopami. Šis droši vien bija pēdējais gulēja pļavā, galvu uz paugura uzlicis, ar labo roku egļu skupsnu izgāzis, ar kreiso rudzus zemei piespiedis. Pēdējā stundiņa milzenim bija klāt, gulēja viņš, vaļā acīm debesīs vērdamies, kur gaiši putni ar vēju rotājās. Aušrine klusi piegāja, apsēdās blakus.
- Varbūt varu kā palīdzēt? viņa piedāvāja.
Milzis, galvu nepacēlis, izdvesa:
- Uzkāp man uz sejas. Gribu uz tevi paskatīties.
Aušrine piesardzīgi, milzi savainot bīdamās, uzrāpās uz
viņa un, degunā ieķērusies, nostājās tieši acu priekšā.
- Vēji nav melojuši. Milzenis pasmaidīja. Tu tiešām esi skaistākā meitene pasaulē. Redzējis tevi esmu, nu varu mirt. Vēl tikai vēlētos tev svētību dot…
- Man pašai nevajag. Labāk manam bērniņam, viņa palūdza. Puisītis būs.
- Lai viņš būtu visstiprākais pasaulē, vēlēja milzis. Lai būtu varens, lai par karali taptu…
Droši vien milži neko citu tikai spēku prot vēlēt…
- Paldies. Aušrine noglāstīja viņam vaigu. Lai tev vieglas smiltis…