Viņa norāpās lejā un piekļāvās milža rokai. Un sēdēja, līdz roka kļuva pavisam auksta. Raudāja ne tikai Aušrine visi dievi sanāca kopā pēdējo veco, dumjo milzi apraudāt…
Tikko Aušrines bērns iebrēcās, piesteidzās vēji, satvēra viņu un nu tik ņems šūpot, čučināt, ucināt!
- Oho, kāds spēkavīrs! dudināja Dienvidvējš. Mazulis bija saķēris vēju aiz bārdas un spēcīgi parāvis. Tikko sauli ieraudzījis, bet, skat, kādus jokus jau taisa!
- Nepurini tā bērnu! viņu sabāra Rietenis. Vēl taču pavisam mazs. Liec labāk atpakaļ pie mātes.
Dienvidvējš apguldīja mazuli, un vēji, ap jauno māti danci griezdami, sauca:
- Uzaudzinājām tevi, uzaudzināsim tavu puiku ar'! Tu tik redzēsi, kādus krustvecākus viņam atradīsim viss ciems apskaudīs!
Un aizsvilpa uz visām četrām pusēm krustvecākus meklēt. Tikmēr Aušrine, ar grūtībām no gultas piecēlusies, ielēja koka trauciņā ūdeni un, buramvārdus teikdama, ņēmās raudzīt, kāda būs bērna nākotne. Ieraudzījusi sāpīgi iekliedzās un, valodu zaudējusi, pie šūpuļa pakrita. Tomēr piecēlās, atgriezās pie trauciņa. Rokās paņēmusi, ilgi vērās satumsušajā ūdenī, tad trieca trauku pret zemi. Bija skatījusi savu bērnu pieaugušu, par varenu karali tapušu, redzējusi, kā viņš ar zobenu cilvēkus kapā, zirga pakaviem mazus bērnus mīņā… Redzējusi ļaudis asaras lejam, viņas bērna vārdu uņ klēpi, no kura tas dzimis, lādam… "No kurienes viņš tāds?" nevarēja vien saprast Aušrine, rāmi gulošajā mazulī raudzīdamās. "Ai, vecais milzi, slikts izrādījies tavs vēlējums…"
Trīsošu roku nodzēsa sveci, ar siltu lakatu apņēma drebuļa pārņemtos plecu un, tāpat kā savulaik tēvs, nosēdās pie loga laumu lēmumu gaidīt… Drīz arī šīs atplakšināja un, brīdi čukstējušās, ierunājās.
Būs varenākais karalis pasaulē, sacīja viena.
- Daudzas zemes asinīs slīcinās, piebilda otra.
- Neko viņš nepaveiks, pārtrauca trešā. Māte viņu vēl mazu nožņaugs.
Ievaidējās Aušrine, tādus vārdus izdzirdusi. Vai tiešām nāksies savu bērnu nogalēt? Tik skaists, baltiem, cirtainiem matiņiem kā tēvs, zilām acīm kā māte, klusi dus šūpulītī… Piekļāva sev mazuli kā pasargāt gribēdama, kaut labi zināja: neviens viņam neko ļaunu nodarīt nevar, ja vien viņa pati… Tā arī aizsnaudās, pār šūpuli nolīkusi, līdz pamodināja izsalkušā mazuļa raudas… Pabarojusi, pārtinusi un atpakaļ šūpulī guldījusi, ķērās atkal pie zintīm. Tomēr, lai kad un kā uz dēliņa nākotni skatītos, redzēja vien asaras, asinis un postu. Visbeidzot, spoguli paņēmusi, redzēja tajā savu dēlu ceļam zobenu pār sievieti, kas apskāvusi turēja rokās bērnu. Viņa gan mēģināja ar savu augumu mazuli aizsegt, taču tas neglāba krita abi. Bet viņas dēls tālāk aizsoļoja, ceļa nemeklēdams, līķus ap sevi sēdams… Žēli iekliegušies, Aušrine metās pie Šūpuļa un sažņaudza mazuļa kakliņu. Kā dzelzs bija mātes rokas un ātra puisēna nāve. Bet blakus sabruka skaistākā meitene pasaulē sirds bija sāpēs pārplīsusi…
Ierastajā dzīvē atgriezies, Dziesmis reti Aušrini atminējās i tad kā sapni vai skaistu pasaku. Tomēr ne mazums dziesmu par skaistāko meiteni pasaulē sacerēja, tik ļaudis neticēja, ka tāda maz ir. Bet Dziesmis tik smaidīja, sava noslēpuma neatklādams, un spēlēja vien, līdz kādu dienu, žēli ievaidējušās, satrūka viņa kokļu stīgas. Ļaunu sajutis, griezās Dziesmis uz māju pusi. Turpat arī Rietenis grozījās skumjš un nosirmojis, nekā vairs no agrākās aušības.
- Ak ta' vēl spēlē! pamāja krustmeitas vīram. Bet tavas sievas vairs nav.
Dziesmim elpa aizsitās.
- Sēdies. Vēl reizi tevi nesīšu. Pēdējo.
Pārnesa Rietenis Dziesmi tur, kur uz Aušrines kapa liepiņa zaļoja. Bet tai blakus kārklu krūmiņš plauka tur viņu abu dēliņš apglabāts.
Ne vārda neteica Dziesmis. Izspēlēt savas sāpes nespēja kokles bija bez stīgu. I dziesmā izdziedāt nejaudāja. Tik pār kapu sakņupa un domās sauca dievus, lai apžēlo jel un par akmeni pārvērš.
Tik ne par akmeni viņu pārvērta dievi. Visu dzīvi dziedājušam, deva putna spārnus un balsi savicināja Dziesmis spārnus kā lakstīgala. Tik tagad nekur vairs no liepas zara prom nerāvās pogoja dienu, pogoja nakti, garāmgājējus skumdinādams. Bet vēji aizjoņoja uz visām četrām pusēm nevar tak pasaule uz vietas stāvēt… Tik pa retam atskrēja, krustmeitas un viņas dēliņa zarus pabužināja, stumbru paglāstīja, pasaku teica vai dziesmu izsvilpoja uz rokām nēsāt vairs nevarēja…
Justins Žilinsks teiksma par guĢi, duramo UN DZELZS CILVĒKIEM
Praiski saules zaķīši slidinājās pa bruņu izliekumiem, lēkāja no viena sejas aizsarga uz citu, skraidelēja pa važām un zobenu makstīm, bet spēji atrāvās, ja gadījās nokļūt uz baltajiem apmetņiem, kuros grūti izprotamu, tomēr jūtamu aukstumu dvesa melnie krusti. Pulks kustējās lēni kā karstu svinu lielgabalu lodēs starus lēja dienas vidus Saule, darīdama lēnākus kā zirgu, tā cilvēku soļus un nešķirodama, vai tas godājams bruņinieks, vai vienkāršs karakalps. Viens no jātniekiem gan arvien skaļi uzsauca: "Ātrāk!", taču reakcija uz viņa komandu kļuva ar katru reizi lēnāka un vienaldzīgāka. Te no viena, te cita karotāja lūpām aizvien biežāk paspruka pa īsam vārdam, kas pauda labpatikai un apmierinātībai gluži pretējas izjūtas. Un kā citādi lai būtu, ja abpus ceļam pletās mežs, kura lapotne izvārgušajiem ceļiniekiem varētu sniegt lielisku paēnu un atpūtu.
Beidzot tika pieņemts lēmums apstāties. Tiklīdz iztapīgi atskrējušie ieroču nesēji bija veikli izcirtusi biezo krūmāju, trīs pulku vadošie jātnieki, kas, pēc bruņām un ieročiem spriežot, nebija ierindas karotāji, iekārtojās mazliet attālāk no pārējiem. Novēlās vīna maisi, iešķindējās metāla kausi, kāds atminējās banālo in vino veritas, un ikviens klusi un kāri atspirdzinājās. Svelmes piesātināto klusumu pārtrauca kādam no trijotnes izsprukusi skaļa atrauga un nopūta:
- Oh, cik labi…
Blakus sēdošais viņa bruņas rotāja bareljefs ar ērgli, kas nagos satvēris čūsku, pacēla darvas melnuma acis un iedūra izsmējīgu skatienu ceļabiedrā, kurš bija skaļi paudis apmierinājumu.
- Tā vien šķiet, dārgais lord Douver, ka esat noguris no šīs pagānzemju svelmes?
- ļums, baron Dolčet, viegli smieties. Mūsu zeme tādas svelmes nepazīst. Brīnums, kā pagāni te neizsūt paši savā sulā… Bet varbūt tādēļ Albionas vīri mēdz būt gari un plecīgi, nevis čokurā savilkušies kā brāļi no Eritrejas.
- Bet jums, lord, nāktos būt piesardzīgākam ar izteicieniem, sarunā iespraucās trešais, kura vienīgā rota bija masīvs zelta gredzens ar mirdzošu dārgakmeni un zelta ķēde, kas turēja zobena maksti. Vai nezināt, ka sava tuvākā aizvainošana ir grēks?
- Ak, piedodiet, godātais brāli Heinrih! Bet vārds nav zobens, lai barons netur ļaunu prātu. Un es, brāļi, arvien vairāk pārliecinos, ka nenest šai zemei mūsu Kunga gaismu būtu vistīrākais noziegums. Te ir tik daudz, ko darīt Kungam par godu, ka pietiktu ne vienai vien svētā dzīvei! ievirzīdams valodu citās sliedēs, attrauca par lordu nosauktais bruņinieks.
- Un ko gan jūs, lord, tādu iesāktu? zobgalīgu skatienu uzmetis, painteresējās itālis.
- Teiksim… Izcirstu šos ellīgos mežus, izbūvētu ceļus, celUi Kungam dievnamus, klosterus… Sludinātu Dieva vārdu!
- To, godājamais lord, vēlētos ikviens… domīgi novilka brālis Heinrihs. Bet, kamēr šajā zemē būs kaut viens dzīvs pagāns, dievnami liesmos, klosterus izlaupīs un nerimsies pie stabiem piekalto brāļu vaimanas… Nu, sakiet, vai gan mūsu godājamā brālība nav mēģinājusi tiem Dieva vārdu sludināt ar labu? Bet sātana radības neko citu kā vien sātanu nepazīst… Māci vilku, cik gribi, tikpat uz mežu skatās…