- Turklāt šī zeme, cienījamais lord, mudžēt mudž ne tikai no pagāniem tās meži ir pilni ar ļaunajiem gariem un citiem velniem un nez vai ļausies izcērtami. Bet tas jau ir nelabā vājums, ka bez cilvēka tas ir bezspēcīgs… Brāli I leinrih, vai es taisnību saku? pret ceļabiedru pagriezies, sarunu turpināja Dolčets.
Vācietis domīgi pamāja ar galvu.
- O, jā, baron… Atceros, toreiz, kad vēl biju brāļa Hindera Kungs, dāvā viņam mūžīgu mieru! ieroču nesējs, devāmies karagājienā; atkal uz žemaišiem. Grasījāmies slepeni uzbrukt pilij, un, lai neviens netraucētu mūsu plānus īstenot, ikvienu, ko ceļā satikām, nācās iznīcināt. Gadījās arī kāds pagānu ciems neliels, māju desmit. Nolēmām, ka nav laika kristību piedāvāt, lūgšanas noskaitīsim vēlāk, kad neviens netraucēs. Bet, vai varat iedomāties: ciemu aizstāvēt metās ne tikai viri, bet arī sievas. Un tad, brāļi, teikšu, kā bija: ne vienam vien mūsējam šermuļi skrēja pār kauliem (bija jau novakare), kad pagānu burvis palīgā sasauca ļaunos garus… Saskrēja no meža visi tādi zvērādaini, ragaini vieni pa zemi, citi pa zariem un ka metās virsū… Plēst, kost, plosīt… Mēs gan bijām liels pulks, bet ciemam uzbruka tikai vīri trīsdesmit, citi aizsteidza uz priekšu. Zvēru pie mūsu Kunga brūcēm, līdz tam diez ko neticēju tenkām par ļauno garu spēku, bet toreiz domāju, ka dzīvs neatgriezīšos…
- Ordeņa tēvi māca, ka pret pagānu draņķībām labākais ierocis ir nevis zobens, jo pārcirsts ļaunais gars atdzīvojas ar divkāršu spēku, bet gan lūgšana un krusta zīme.
- Zinām, cienītais lord, šīs patiesības! Heinrihs atmeta ar roku. Domājat, mēs nemēģinājām? Ir krustus metām, ir pātarus skaitījām, ir svētās relikvijas rādījām nekas nelīdzēja, vienīgi svētās dziesmas tiem nepietika… Bet cik tu sadziedāsi, ja pagāni laiž bultas kā traki, un tad vēl nelabie dur. Līdz šim brīdim atceros, kā nabaga brālim Hansam lai Dievs viņam žēlīgs! kā tikai pārstāja svētās dziesmas dziedāt, tā gars tajā pašā mirklī pārkoda vēderu un ielīda viņa iekšās… Tā i palika kā maiss guļam, viss zili melns, laikam jau nelabais no iekšienes saēda…
- Jūs tak to ciemu nodedzinājāt? ieilgušā stāstījuma nogurdināts, iejautājās Dolčets. Vai pagānus apkāvāt?
- Nepaveicās arī bruņiniekam Ausvelim, ai, kā nepaveicās. .. Pacēla gars viņu augstu virs kokiem, un izlaida no nagiem… šķiet, nedzirdējis turpināja Heinrihs. Nokrita un sašķīda kā olas čaumala… bet brālītim Georgam dzīvam ādu nograuza…
- Ei, brāli Heinrih, brāli Heinrih! iesaucās Dolčets. Un tomēr vai nodedzinājāt?
- Vai tad jūs, baron, neredzat, ka brālim Heinriham ir smagi… Ka viņš grib atminēties visus par svēto patiesību kritušos brāļus… Labāk lūgsim Dievu par visiem, kas krituši tai briesmīgajā dienā, dievbijīgi nolaidis acis, teica Douvers.
- Lūgsim Dievu! Itālis gan negribīgi, tomēr sakļāva rokas lūgšanai un sāka kustināt lūpas.
Pulciņu no jauna apņēma klusums, ko traucēja vien kukaiņu sīkšana un cilvēku sēkšana atpūtas brīdi daudzi izmantoja, lai nosnaustos. Brālis Heinrihs bija pavisam iegrimis atmiņās, to vien darīja kā šūpoja galvu un atkārtoja: "Cik briesmīgi… cik tas ir briesmīgi…" Lords Douvers tik tikko manāmi pievirzījās Dolčetam tuvāk un pusčukstus vaicāja:
- Baron, vai jūs ticat, ka viss, ko brālis Heinrihs stāstīja, ir patiesība?
Itālis sarauca uzacis.
- Nu, šīs puses mežos mēdz būt visādi… Bet es jums, lord, došu padomu. Ja uzbrūk pagānu gars necentieties mest krustu, skaitīt pātarus vai dziedāt… Baidos, ka tas neglābs. Velciet tik ārā ieroci un droši cērtiet uz pusēm vai kā citādi kā jums šķiet labāk… Bet, ja māc nemiers, pirms karagājiena apslakiet zobenu ar svētītu ūdeni vai ielejiet to blašķē vīna vietā.
- Baron, bet Baznīcas tēvi māca…
- Baznīcas tēvi, mans mīļais lord, māca daudz ko arī nenogalināt… ar acīm Douveru vai pie zemes pienaglodams, novilka itālis. Tomēr mēs te ierodamies ar uguni un zobenu. Vai kāds brīnums, ka šo vietu gari mūs nemīl?
- Bet, baron, ar velna neradījumiem taču ir jācīnās. Ir…
- Tieši to mēs, lord, arī darām. Tieši to arī darām. Bet tagad es jums piedāvāju atlikušo atpūtas laiku paklusēt un pameditēt. Ceļš tāls, dienas vidus garš, Albionas miglu te nebūs. Turklāt, ja nepaņemsiet savu durkli, jūs to pazaudēsiet, itālis apņēmīgi pārtrauca aizsākušos strīdu un aizgriezās, likdams saprast, ka vēlas, lai viņu netraucē.
- Par kādu durkli jūs… nomurmināja Douvers, bet tūdaļ pamanīja, ka blakus zālē tiešām guļ viņa durklis. "Esmu aizmirsis paņemt, acīmredzot pēc tam, kad nogriezu vīna maisa saiti," ieroci sūnās rūpīgi slaucīdams, nodomāja bruņinieks.
Tādu mantu atstāt tiešām būtu žēl rūpīga, juvelieriski smalka ieroču kaluma paraugs, šķiet, izstaroja maģisku pievilkšanas spēku: stundām ilgi varēja noraudzīties, kā uz senām, nepazīstamām rūnām izdaiļotā asmens rotaļājas saules atspulgi, kā sidrabainās čūskas augums apvijas ap spalu un beidzas ar galvu, kurā acu vietā ielikti divi draudīgi iesārtu gaismu izstarojoši rubīni. "Aizsapņojos…" domās pasmaidīja lords, lūkodamies, kazi, izdosies interesanto sarunu turpināt. Bet zobena brāļi, šķiet, priekšroku deva atpūtai: abi ceļabiedri, pret koka stumbru atspiedušies, svētlaimīgi snauduļoja, tādēļ arī lordam neatlika nekas cits kā iegrimt koka sniegtās atpūtas veldzē. Nopūties viņš iestūma durkli maksti un atzvēlies aizvēra acis.
Uhuhuhhh! šajā ņurdienā ietilpa viss: dusmas, naids, niknums un bezcerība.
Guģis jau sen bija vērojis, ko dzelzs cilvēks iesāks ar skaisto duramo, un cerība, ka atstās to guļam zemē, bija tik liela, tik īsta… Bet tagad te tev nu bija! paslēpa, iebakstīja kaut kur sevī un neizlaida ne skaņas. Pamanījis savādo ļaužu kopu atpūšamies, kauks jau kopš pirmā acumirkļa nebija spējis atraut acis no spožā duramā… ļāatzīst, te netrūka arī citu interesantu lietu, tomēr lielākā daļa no tām bija vai nu ļoti lielas, vai gandrīz parastas tādas varēja atrast arī Pagirē… Taču duramais, raug, būtu tieši priekš viņa aiznest uz Kaukukalni tādu laupījumu… Oho, kā Pukis viņu apskaustu! Turklāt vienīgi tā viņš varētu pārliecināt savējos, ka redzējis dzelzs cilvēkus. (Ka te apstājušies tieši viņi, Guģis nešaubījās. Ikvienam, kas kaut reizi dzirdējis vecā Urķa stāstus, tūdaļ būtu skaidrs, ko saticis. Atbilda itin viss: ceļinieku mirdzošās krūtis, drānas baltas un plānas kā lapseņu ligzdu sienas…) Bet ko tagad iesākt? Vai tiešām duramais ir neglābjami zudis? Guģis vēlreiz paraudzījās visapkārt, cerēdams atrast kaut ko tikpat neparastu, tomēr skatiens nekur neaizķērās. Klusi un uzmanīgi, gluži kā pa sūnām lienošs zalktis, Guģis pielavījās vēl tuvāk snaudā iegrimušajam cilvēkam. "Ehē… Tur taču rēgojas duramā galva," ieraudzījis, ka uz duramā redzētais mirdzošais dzīvnieks tagad līdz pusei izlīdis no dzelzs cilvēka izauguma, nopriecājās kauks. Atkal viss likās gluži vienkārši: jāpagrābj tik duramais un jāņem kājas pār pleciem… Bet vai tā tiešām ir duramā galva? Un ja nu noburta odze? Ja nu dzeļ? Tādi un līdzīgi jautājumi nogruva pār Guģi, kurš bija pamanījis dzīvnieku spīdinām divas sarkanas acis. Pacēlis no zemes vicu, piesardzīgi pabakstīja vienu aci nekas nenotika. Kauks vairs ne mirkli nešaubījās tad jau labāk apsvilināt nagus nekā atgriezties bez laupījuma, turklāt vēl tāda laupījuma! Dziļi ievilcis elpu, spēra dažus izšķirošos solīšus un sagrāba duramo. Bet, ak vai, pirmais mēģinājums tikai ļāva pārliecināties, ka kātam apvijies dzīvnieks nav noburts un kost negrasās, toties… tik viegli ārā līst duramais vis negribēja. Kauks aiz piepūles pat iesprauslājās.