Выбрать главу

Piepeši Douvers sajuta vieglu piesitienu kājai.

"Kas tā par velna būšanu?" acis atvēris, viņš aiz pār­steiguma sastinga: mazs, pelēku zvērādu apmetis radījums mirdzošām, spriganām ačtelēm acīmredzot bija nemanīts pielavījies un nu centās izraut no maksts viņa durkli!

Lords ar vienu roku izberzēja aci, tomēr redzējums neizgaisa. Radījums lēni un piesardzīgi, tomēr neatlaidīgi tīkoja pēc viņa mantas. Visbeidzot ierocis padevās un lēni izslīdēja no maksts. Varēja dzirdēt klusu "uf uf'. Radījums sajūsmināts skatījās uz iemirdzējušos asmeni. Douvers atguva sajēgu un mēģināja zagli veikli satvert, taču tas izvei­cīgi pagriezās, un lorda delnai trāpīja durkļa asmens. Bru­ņinieks sāpēs iekaucās, toties radījums, neizlaizdams no rokām par sevi tikai nedaudz mazāko laupījumu, ielēca tuvākajā krūmā, un bruņinieks viņu vairs neredzēja.

-     Lord, kas jums notika? acis atvēris, iejautājās Dolčets un, uzmetis skatienu biedra paceltajai rokai, brīnījās:

-    Asinis? Iegriezāt?

-     Nē… Jūs, baron, neticēsiet, bet man uzbruka…

-     Kad? Tagad? Kas?

-     Nezinu…. Gnoms, rūķis, gars…

-     Kas par garu? Kāds rūķis? Cienījamais lord, vai tik jums galva nav saulē pārkarsusi? Varu ieteikt: ja vien nav jācīnās, nekad nejājiet ar bruņucepuri galvā.

-     Baron, es nejokoju! Man patiešām uzklupa rūķis, turklāt nozaga durkli.

-    Ak, lord, ne jau man jūs mācīt, tomēr nevajag tik ļoti ticēt brālim Heinriham. Varbūt tas bija zvērs? Žurka, sesks?

-     Tas nebija zvērs. Vai esat jelkad redzējis zvēru, kura kodumi atstātu tādas pēdas kā dzelzs? Turklāt kur tādā gadījumā palicis mans durklis?

-     Brāļi, laiks doties ceļā! strīdu pārtrauca brālis Heinrihs. — Komtūrs Rilke mūs nogaidīsies.

-     Atpūta beigusies! iesaucās Dolčets. Stāties gājie­nam! Veikli!

Nošķindēja ieroči, ieskanējās važas, attālāk sēdējušie ieroču nesēji pieveda zirgus un palīdzēja bruņiniekiem tajos uzsēsties. Joprojām asiņojošo Douvera plaukstu pār­sēja ar baltu audekla gabalu. Lords nolēma vairs nevienam par uzbrukumu nestāstīt arī viņam pašam neticamais no­tikums sāka šķist tikai īss un dīvains sapnis, un, ja nebijis asiņojošās rokas un tukšās maksts, viņš droši vien būtu noticējis, ka rūķis, gnoms, dvorfs (vai vienalga, kā to zaglēnu sauktu) bijis tikai brāļa Heinriha atmiņu saviļņotās fantāzijas auglis.

"Vai tu re, kādu kņadu sacēlu!" nevarēja vien nobrīnī­ties Guģis, redzēdams, ka pēc viņa pazušanas krūmājā visi dzelzs ļaudis pēkšņi pielēca kājās un sāka skatīties apkārt, vākt mantas, bet tas, kura duramo viņš tagad turēja, kaut ko skaļi skaidroja, ar savainoto roku rādīdams te uz sevi, te krūmiem. "Acīmredzot tas duramais ir kaut kas īpašs," galu galā nosprieda kauks un, nolēmis, ka ilgāk te kavēties būtu bīstami, caur krūmu biežņu devās dziļāk mežā.

-    Ko tu tur nes? O! Kur ņēmi??? Parādi! Ai! Negrūsties, čūskas novalka!

-    Paej malā, man nav laika! Guģis pat nepaskatījās uz Puki, kas pārsteigts turpināja berzēt sasisto vietu.

-    Kaut tu sprandu nolauztu ar saviem dzelžiem! tas, vēl ar dūreli piedraudēdams, novēlēja.

-    Kaut tu atrastu un piededzinātu! — aizjoņodams atsmēja Guģis.

Ceļu aizšķērsoja sīka upīte smilšainiem krastiem. Kauks mēģināja nesamo saņemt ērtāk nāksies lēkt no akmens uz akmens. Pirmie trīs akmeņi nebija slideni, bet ceturtais…

-    Zaķa spira!!! sajutis, ka pasaule pēkšņi apmetas kājām gaisā un stāvus sacēlies upītes ūdens gāžas tieši degunā, tik tikko paspēja iekliegties Guģis.

-    Ha hā! Lempis, lempis! to redzēdams, spiedza Pukis.

Pagaidi, puķaini, nebūtu man svarīgāku darīšanu, pārbaudītu tava paura cietumu! sapurinājis izspūrušos matus, kauks nomurmināja un ņēmās skatīties kur tad laupījums?

Duramais nekur nebija pazudis un rāmi gulēja upītes dibenā. Guģis abām plaukstām satvēra duramā galu un stiepa tik uz otru krastu. Akmeņi viņu vairs neinteresēja — zebiekstes kažociņš galīgi izmircis, tātad saudzēt vairs ne­bija ko. Izbridis no upītes, viņš sprauslādams un skurinādamies ienira krūmājā, kas klāja sengultni.

Vecais Urķis sēdēja, pret izcilni atspiedies, un snauduļoja pavasara Saulē. Viņa skaidro seju neaptumšoja ne mazākais nemiera mākonītis, un sirmie, pār zaķādu izpiņķējušies mati tik tikko dzirdami sanēja, kad tiem cauri laidās vēja vēsma, viegla kā zīlītes spalva. Šādā brīdī neviens bez no­pietnas vajadzības neuzdrīkstētos Urķi traucēt. Kauki jau sen runāja, ka vecais vairāk nekā ar dzīvajiem mēdzot sa­runāties ar sentēvu veļiem, tomēr, ja atgadījās nelaime, pie­meklēja bēdas vai rūpes, visi nez kādēļ steidza saņemt viņa padomu, viņa pamācības. Kauki veco Urķi cienīja arī tādēļ, ka vēl atcerējās laikus, kad bez viņa vadības neiztika nevie­nas medības, neviens gājiens uz cilvēku rijām… Neviens vēl nebija aizmirsis, un, ja kāds aizmirsa, tam atgādināja, ka tikai Urķim jāpateicas par to, ka, aukstajā ziemā drau­dot badam, viņš izglāba savējos, ieteikdams iet pie cilvē­kiem strādāt. Ikviens gan saprata, ka zagt no vieniem un nest citiem nebija nekāds labais darbs, bet ko tu padarīsi… Toties kā garšoja četru kauku pārnestais maizes klaips, kā noderēja rāceņi…Tādēļ, lai ari jau kādi desmit Saules loki bija apritējuši, kopš kaukus gājienos un darbā veda

Snarķis, Guģis pirmo, ar ko dalīties savā nemierā, metās meklēt sirmo Urķi. Uzmanīgi pienācis klāt, viņš patrina kāju gar zemi, cenšoties iečirkstināt kādus akmentiņus, iečaukstināt sauso zāli… Bet, ak vai, Urķa plakstiņi pat nepakustējās.

-    Vecotēv… Guģis klusi iečukstējās. Vecotēv… bilda nu jau skaļāk, līdz beidzot iekliedzās: Vecotēv!.

-    Ak… Kas? Ā, Kuķa puika… Tad nu gan nobiedēji… Nobiedēji vectēvu… Domāju, kāds sesks… Bet man dura­mā nekāda nav… Tā es domāju… Domāt ir labi…

-    Atvainojiet, vectēv, ka iztraucēju jūsu snaudu, bet es netālu no Pagires redzēju dzelzs cilvēkus…

-     Ko tu saki… Skaties tu man… Ak dzelzs cilvēkus… Atgriezušies… Tas nav labi… Nepavisam nav labi… Nav labi tie dzelzs ļaudis… Nepavisam nav labi… Bet, vai zini, cilvēki vispār nav labi… Cilvēkiem nepatīk kauki… Rijās ar spriguļiem sit… Un pat cilvēku kaķi knēveļi tādi! neļauj mierīgi dzīvot… Tomēr dzelzs ļaudis ir vēl ļaunāki. Tie dedzina viņējo mājas, iznīcina sējumus… Nav labi tie cilvēki, nav, tomēr grūti ķauķiem būtu bez cilvēkiem, ļoti grūti… Vajadzētu pateikt Snarķim… Vajadzētu gan… jā, jā… ai, kā vajadzētu…

-     Snarķa nav. Aizveda vīrus medu kāpt. Teica, būs atpakaļ tik ap Saules rietu.

-    Tas nav labi, ka Snarķa nav… Nepavisam nav labi… Cik reižu neesmu teicis ja neesi, tad vismaz dod visiem zināt, kur tevi var atrast… Ak, grūti laiki pienākuši. Kauks uz kauku vairs nevar paļauties. Viens čiepj vienam cilvē­kam, otrs čiepj no tā, priekš kura čiepts… Un tad vēl gadās, ka kauks no kauka… Ak, kādi laiki, kādi tikumi…

-     Es arī viņiem duramo nočiepu!

-     Duramo?.. Skat, kāds tu drosminieks… Nu, pastasti, pastāsti… Varbūt parādīsi?

-     Re!