- Oho! Vecā kauka acis iemirdzējās. Skaists duramais… Ļoti skaists… Cilvēki tādus duramos par zobeniem sauc… Droši vien labi cērt… Vai redzējies, kāds tas mūsu Guģis… Apķērīgs puika… Zobenu nočiepa… Dzelzs cilvēkam nočiepa… Tā vienkārši,-caps, un nočiepa… Hi, hi… Nočiepa… Caps, un nočiepa… Urķis ķiķināja, šūpoja galvu un atkārtoja: "Caps, un nočiepa… Vienkārši caps, un nočiepa… Hi, hi… Nočiepa…"
Guģis gan centās klausīties godbijīgi kā nekā vecākais ģimenes loceklis -, tomēr beidzot neizturēja.
- Bet, vectēv, ko mēs iesāksim???
- Ar ko… Caps, un nočiepa… hi, hi…
- Ar dzelzs cilvēkiem!
- Bet ko gan tu iesāksi?.. Nočiepa… Vai Snarķim sacīji?
- Nē, vecotēv. Es taču teicu, ka Snarķis ar vīriem medu kāpj.
- Aktā… Jā, jā… Medu… Hi… Nočiepa… Nu, ies viņi un aizies… Tā ari ies un aizies… Cikš, čikš, čikš, un aizies…
- Vecotēv, bet viņi aizies uz Pagiri.
- Ak, jā… Pagire… Skaista tā Pagire… Un ari cilvēki tur nav tik ļauni… Rijās kaukus ar spriguļiem nesit, kaķus aizdzen… Ziemā maizīti iedod… Labi tie Pagires cilvēki… Varbūt neaizies?
- Aizies, vecotēv, aizies! Tas ceļš taisni uz Pagiri ved.
- Tad jau vajadzētu kādu uz Pagiri aizsūtīt… Ļaudis pabrldināt… Pasacīt, lai zina… Varbūt maizīti palūgt… Ak… Sen, tik sen maizīti neesmu ēdis… Tik sen… Večuks nočāpstināja lūpas. Visu laiku tikai žurkas un zaķi, žurkas un zaķi… Bet Snarķi gan derētu pagaidīt, sapulci sasaukt, apspriesties… Lai gan kauki nav cilvēku draugi rijās ar spriguļiem sit, klētīs kaķus uzrīda… Nav vis draugi, nav vis…
- Vecotēv, ja mēs te ilgi apspriedīsimies, dzelzs cilvēki var nodedzināt, apkaut Pagiri tā, ka viņi pat attapties nepaspēs.
- Ko tu teici? Nav labi… Nepavisam nav labi… Vajadzētu Pagirei palīdzēt… Ļoti vajadzētu… Bet ja Snarķa nav… Tur labi ļaudis, rijās kaukus…
- Ko tad lai mēs, vecotēv, iesākam??? Guģis uzdrošinājās viņu pārtraukt.
- Kurš gan varētu līdz Pagirei aizskriet… Es esmu vecs… Man jau grūti… Jā,jā… grūti… Pagiretālu… Un ļaudis tur…
- Es varu, vecotēv, es! Āre, vēl Puki manīju apkārt slaistāmies, paņemšu šo ar' un aizskriešu, Pagiri pabrīdināšu, lai vismaz paslēpjas.
- Nē… Puika… Tā nebūs labi… Viens lai diebj uz Pagiri cilvēkus brīdināt… Varbūt vēl maizīti dabūs, bet otru pie Snarķa sūti, lai nāk mājās apspriesties… Varbūt vajag Pagirei palīdzēt… Jā, jā… Ļauni tie dzelzs ļaudis, ļauni… Citiem cilvēkiem pāri dara, pušu cērt, dedzina… Nebūs Pagires, nebūs ir ķauķiem maizītes… Skrien, puika, skrien…
- Skriešu, vecotēv, tūdaļ pat skriešu. Tikai Puki pasaukšu, lai Snarķi iet meklēt.
- Un lai pasaka Snarķim, ka tūliņ pat sapulce saucama, kaukuvīri pulcējami, varbūt Pagirei palīdzēsim…
Guģis strauji palocījās pret vectēvu un, paņēmis duramo, ko, izrādās, saucot par zobenu ("Jocīgi skan zo-b-ens… Ne tur zobs, ne tur ēna… Ne šis, ne tas…"), un, saukdams: Puki! Puki! -, aizsteidzās atpakaļ.
- Ko brēc kā uzdurta zebiekste? Pukis, šķiet, vai no zemes izlīda.
- Vai tu zini, uz kurieni Snarķis ar vīriem aizgāja? painteresējās Guģis.
- Teica, pie ciņa…
- Tad skrien pie ciņa, atrodi Snarķi un ved šurpu! Urķis sapulci sasauc. Pasaki, ka dzelzs ļaudis atgriezušies, uz Pagiri iet. Ir kaut kas jādara.
- Vai tu redzējies… Skrien, atrodi, pasaki… Ret pats, vēderu izgāzis, nabu, vai, kasīsi?
- Prauls tu nederīgais! Es steidzu uz Pagiri cilvēkus brīdināt….
- Ila, ha… Lai tevi kaķim atdod, ko spēlēties…
- Es tev atdošu! Guģis palēcās un iegāza Pukim pa ausi.
- Ak tu, sumbra pimpis! Pukis ieķērās Guģim pinkās.
- Kas te notiek? Ak, jus, neģēļi, žurku mocītāji… Guģi, vai es tev neteicu uz Pagiri steigties!
Guģis aiz izbrīna pat pretinieku atlaida. Te jau stāvēja gluži cits Urķis vecais kauks bija izslējies, iztaisnojies, sasprindzinājis spēkus, acīs mirdzēja apņēmība, pieredze, attapība…
- Viņš vainīgs vecotēv! Pukis man neklausa, neiet Snarķi saukt…
- Puki, ātri skrien Snarķi meklēt! Tūdaļ pat! Vajag taču Pagires ļaudīm palīdzēt… ai, kā vajaga… Guģi, tu arī netūļājies… Skrien pār celmaini, uzmanies no lapsām, nes līdzi duramo…
- Labi, vecotēv, katrā ziņā! Un abu kaukēnu muguras izzuda krūmos.
- Ak, tie puikas… — Vecais kauks klusībā nopūtās. Cilvēkiem jāpalīdz, bet viņi viens otram pinkas retina. Tak viens Saules loks līdz vīriem, bet viņi pinkas retina… Kas par laikiem, kas par tikumiem… viņš murmināja zem deguna, nemierīgi riņķodams… Snaust vairs negribējās.
Nemitīgā šūpošanās seglos un pat uz pievakari neatslābstošais karstums vilka ceļiniekus uz snaudu. Vairs nespēdams lēno gaitu izturēt, barons Dolčets pasteidzināja zirgu un aizauļoja uz gājiena aizmuguri cerēdams lēnākos ja ne pamudināt, tad vismaz sodit. Douvers pievirzīja savu zirgu blakus brālim Heinriham un piesardzīgi uzsāka:
- Godājamais brāli?
- Jā.
- Godājamais brāli, kad atpūtāmies, jūs stāstījāt, ka jūsu pulkam savulaik uzbrukuši gari. Vai starp tiem gariem nebija arī tādi mazi… nelieli radījumi, kādus manā dzimtenē sauc par dvorfiem, gnomiem, rūķiem…
- Kādi radījumi, brāli, kādam pulkam?
- Nu, par ko jūs stāstījāt, kad bijām apstājušies atpūsties… Ka gribējāt nodedzināt pagānu ciemu, bet pagānu burvis saaicināja palīgā Žemaitijas mežu ļaunos garus… Vai starp tiem nebija arī tādi mazi, pelēki, mirdzošām acīm?
- Ak, godājamais lord… Tur bija tik daudz visa kā, tiešām neatceros… Nagaini, ragaini, vieni pa zariem atskrēja, citi pa zemi…
- Tad nebija?
- Grūti man, brāli, atcerēties… Ļoti grūti. Sen tas bija. Daudz brāļu krita. Kungs, dod viņiem mūžīgu mieru!
- Mūžīgu mieru… nomurmināja Douvers, ar piešiem zirgu mudinādams.
- Kustieties reiz, jūs, resnās pakaļas! no pulka aizmugures skanēja barona Dolčeta izmeklētā lādēšanās.
Douvera plauksta noslīdēja līdz zobena spalam… "Ai! Velns lai parauj!" sajutis, ka brūce joprojām sāp, domās niknojās brits. Ja tuvākajā laikā nāktos cīnīties…
Ēnas pamazām stiepās garākas.
- Vai! Kāds dzīvnieciņš!
Kauks atlēca atpakaļ, taču tūdaļ nomierinājās. Vecais Urķis, kurš tik vieglu roku bija viņu aizsūtījis pie cilvēkiem, droši vien nezināja vai varbūt bija aizmirsis, ka Guģim vēl nekad nebija nācies tuvāk ar tiem saskarties. Tā nu, laikam ritot, bija iegājies, ka kauki cilvēkiem rādījās tikai tad, ja radās nopietna vajadzība, turklāt tikai pieaugušie. Vai mazums ko tie lielmaņi var iedomāties ņems vēl un iesprostos saviem bērniem par rotaļlietu. Jāpiebilst gan, ka arī pieaugušie kauki nebija lielāki par mazākajiem cilvēkbērniem, taču viņi prata cīnīties un, ja vajadzēja, arī burt. Pietika ar seska spalvu kumšķi un zaķa spiru (bez šiem diviem piederumiem kauki nekur negāja): ja patrina tos vienu pret otru un teica: "Bezdu bezdu bezdu purpt," izplatījās tik pretīga smaka, ka jebkurš ienaidnieks kauku lika mierā, toties jo mudīgi metās aiz tuvākā krūma. Arī Guģim bija maisiņš ar zaķa spirām un aiz jostas aizbāzts seska spalvu kumšķis, tomēr kauks nolēma nesteigties. Viņa priekšā stāvēja cilvēcene, turklāt tā bija cilvēcene bērns, kas, lai arī par viņu augumā krietni lielāka, šķiet, bīstama nebija.