- Kas tu tāds esi? viņa atkal pavēra muti.
Nekāda labā sajūta gan nav, ja tev gluži vai cauri raugās zilas acis,tik lielas kā mežakuilim.
- Nebaidies, es tev nedarīšu pāri… Nāc šurp! viņa kaut ko sniedza izstieptā plaukstā.
"Hmm… Nedarīsi pāri… Tā tik vēl trūka, lai es ļautos, ka cilvēkbērnele dara man pāri!" Lai arī kauku un cilvēku valodas nedaudz atšķīrās, Guģim nebija grūti viņas teikto saprast. Tomēr viņš nolēma neļauties plaukstas satura vilinājumam notiekošais pārāk atgādināja rotaļu, ar kādu pats dažkārt centās pierunāt pelēnus… Turklāt viņš taču nesa svarīgu ziņu, tādēļ, gribēdams izskatīties vīrišķīgāks, izdarīja tā, kā bija redzējis rīkojamies dzelzs ļaudis, atbalstīja duramo pret zemi ("Kā viņu tur… zo-bens… Mēli var izmežģīt…") un atspiedās pret to abām rokām. Viegli sarauca pieri tik, lai abas uzacis satiktos tad lēni, skaidri un izteiksmīgi sacīja:
- Šurp nāk dzelzs cilvēki.
Bet, ak vai, cilvēcenīte šo svarīgo ziņu acīmredzot nesaprata. Viņa nobrīnījās, savēcināja rokas un iegavilējās:
- Ai, tu esi arī runājošs dzīvnieciņš! Ko tu teici?
Guģim ļoti sagribējās nospļauties tā, kā vīri to dara
reizēs, kad kaut kas neizdodas. Bet pieaugušie bija mācījuši, ka tas nav pieklājīgi, it īpaši šādā gadījumā. Tādēļ viņš atkārtoja:
- Šurp nāk dzelzs cilvēki. Jums jābēg. Saproti? Jābēg! Un Guģis mēģināja parādīt, ko nozīmē bēgt.
Runājošs un skraidelējošs dzīvnieciņš tas cilvēcenītei acīmredzot bija par daudz. Spiegdama: Mamma, māmiņ! Nāc paskaties, ko es satiku! viņa metās uz tuvākās ēkas pusi. Kā viņai, tā visam sieviešu dzimumam domās vairākkārt novēlējis, kaut viņas nogrimtu purvā kā lapsas, kauks tomēr lēnītēm vilkās nopakaļus.
- Godātais lord…
Douvers atskatījās.
- Godātais lord, barons vēlas ar jums apspriesties, ko iesākt, ierunājās atsteidzies ieroču nesējs.
- Āā… Jā, protams. Bruņinieka apziņu sasniedza tikko noskanējušie vārdi: "Pulks, stāt!" un viņš beidzot atguvās no snaudas.
- Esiet tik laipns, sekojiet man…
- Nū! brits paskubināja zirgu un aizrikšoja uz pulka aizmuguri, kur jau bija kā Dolčets, tā arī brālis Heinrihs. Viņiem pa vidu lords ievēroja stāvam divus karakalpus, kas savus šķēpus badīja kāda vīra mugurā. Tas, kā jau zemniekiem ierasts, bija ģērbies vienkāršā linu kreklā un biksēs.
- Lieliski! viņš izdzirda aurojam Dolčetu. Tātad šitas kuces bērns saka, ka tālāk ceļa neesot? Bet atļaujiet prasīt, kur tad tas paliek?!
Blakus stāvošais brālis, kas acīmredzot kaut cik pieprata vietējo valodu, mēģināja veidot vārdus, tulkojot zemniekam barona jautājumu. Tas pacēla acis un kaut ko atbildēja. Mūks pievērsās baronam un sacīja:
- Jūsu augstība, šis pagāns apgalvo, ka tālāk ir purvs. Šogad bijis lietains pavasaris, tāpēc to pāriet nav iespējams.
- Pagaidiet, pagaidiet, iejaucās Douvers, kur jūs viņu atradāt?
- Viņš, milord, mežā lika cilpas, un mēs noķērām.
- Lūk, kā, šķiet, nobrīnījās Douvers. Saki, cilvēk, viņš vērsās pie zemnieka, vai ir ceļš apkārt purvam? Riņķī?
Brālis tulks atkal kaut ko nomurmināja vietējā valodā. Cilvēks samirkšķināja acis un sasprindzināja spēkus, cenšoties slēpt nevēlēšanos atbildēt, tomēr, sajutis nopietno mudinājumu šķēpu smailes pie muguras -, atkal ierunājās.
- Ir, mūks iztulkoja, bet liels līkums, un pa ceļam ir liels ciems.
- Hmmm… novilka lords.
- Paprasi, cik ilgi tas līkums jāiet, painteresējās Dolčets.
- Krietnu pusi dienas, baron, viņam iztulkoja atbildi.
- Nu, godājamie bruņinieki, tas nav daudz, nopriecājās itālis.
- Bet, baron, jūs esat piemirsis mūsu gājiena slepenību! iebilda brālis Heinrihs. Pulku neviens nedrīkst redzēt… Jūs nepazīstat pagānus tie ir kā žagatas: viens divi un visa pasaule zinās par mūsu ierašanos.
- Sakiet, godājamais brāli Heinrih, vai mums ir izvēle? Vai jūs jāsiet pār uzplūdušo purvu? Vai kājinieki to pāries? Un kur tad vēl vezumnieki?
- Bet, baron, ja mēs iesim caur ciemu, no gājiena slepenības nepaliks ne smakas. Tuvumā esot pat mežoņu bajāra pils. Kazi, var pat uzbrukt…
- Ciems slepenībai nav šķērslis… īgni novilka Douvers.
- Kā tā? nobrinījās brālis Heinrihs. Pagāni, kā zināms…
- Var taču izdarīt tā, lai no ciema ziņu neviens neiznestu…
- Es lordu sapratu, plēsonīgi pasmaidīja Dolčets un atkal pievērsās sagūstītajam cilvēkam. Cik liels ir tas tavs ciems?
- Viņš saka, kādas piecpadsmit mājas, jūsu augstība.
Dolčets lepni pārlūkoja pulku, lordu Douveru, brāli
Heinrihu, tad pacēla galvu, lai paraudzītos, cik tālu Saule, un teica:
- Vēlreiz precizē, cik laika vajadzēs, lai tiktu līdz ciemam…
- Pusi dienas, jūsu augstība, bet pagāns saka, ka ceļš tik un tā vedīs pār purvu… Tikai mazāk staignu…
- Saki, pār purvu… atkal iejaucās brits. Lieliski! Viņš no siksnai piestiprinātā naudas maka izņēma lielu zelta monētu. Pasaki tam cilvēkam: ja aizvedīs līdz ciemam, dabūs šo te, bet, ja maldinās pats savām rokām rīkli pārgriezīšu. Vai saprata?
- Jā, jūsu gaišība.
Cilvēks drūmi pamāja ar galvu.
- Vediet viņu uz priekšu, lai rāda ceļu! jau zirgu pagriezis, uzsauca Dolčets.
- "Kungs Jēzu Kristu, pasargi mūs no ļauna…" Douvers izdzirda murminām brāli Heinrihu. Lords izbrīnīts paraudzījās uz vācieti. Ne no šā, ne no tā atkal iesāpējās savainotā plauksta.
Ēkas durvīs parādījās jau pieaugusi cilvēcene liela kā kalns. Guģis ievēroja, ka cilvēcenei augšpusē bija divi uzkalniņi gluži kā kaukēm… Iedomājoties, kā mazie kaukēni zīž no mammu krūtīm pienu, viņam prātā iešāvās palaidnīga doma: "Oho… viena tāda varētu vai visu Kaukukalni padzirdīt… Tikai kā lai tik augstu uzkāpj…"
- Kas ir, Saulīt? Cilvēcene nepārprotami vērsās nevis pie viņa, bet gan pie mazās cilvēcenītes.
- Māmiņ, māmiņ… Te ir dzīvnieciņš, mazs, runājošs dzīvnieciņš…
- Kur, mazulīt?
"Paskaties lejup, lamza!" saskaities domās norādīja Guģis.
- Raug, kur te, drusciņ zemāk.
Cilvēcenei aiz brīnumiem vai acis izsprāga. Šķiet, Guģis, atspiedies pret šito… kā viņu tur, ak, zobenu… tiešām izskatījās lieliski, it īpaši jau tad, kad sveicinot palocīja galvu.
- Tas tik ir joks! Kauks uzmācas?! izdvesa cilvēcene. Saulīt, mīļā, vai viņš tev neko nenodarīja, vai iekost nemēģināja?
"Ducis sesku un viena zebiekste!" Guģis vai no ādas lēca ārā un centās vēlreiz pateikt svarīgo ziņu.
- Dikti godājamā cilvēcene, kauks viņu uzrunāja, cik vien pieklājīgi mācēdams. Es esmu atnācis šurp, lai paziņotu, ka uz jūsu ciemu nāk liels dzelzs cilvēku pulks.
- Vai tu redzējies, viņš patiešām runā! Guģim sāka aizvien vairāk nepatikt cilvēku mūžīgā brīnīšanās. Ko tu, maziņais, teici?
- Mammu, mammu, ko tur Saulīte atradusi? atskanēja vēl kāda balss.
Guģim tā nepatika, un kauks sāka justies nemierīgi. Pat tik svarīga ziņa kā šī vairs nelikās pietiekami nozīmīgs iemesls skaidroties ar šiem lielajiem radījumiem, kas acīmredzot jau kopš dzimšanas bija dumji kā aļņi. Tomēr briesmu nojauta izrādījās maldīga, jo no ēkas izskrēja vēl viens cilvēkbērns tikai šis jau vairāk līdzinājās vīrišķa dzimuma būtnei.