- Tas tik ir joks! Kauks!! īsts, dzīvs kauks! Mammu, mammu, iedod man viņu!
- Rīti, neaiztiec! Iekodīs vēl. Viņš grib kaut ko teikt bez iemesla kauki mums nemēdz rādīties.
"Vismaz viens prātīgs vārds no cilvēcenes lūpām!" nopriecājās Guģis.
- Ko gan tu, maziņais, gribēji sacīt?
Guģis vēlreiz ļoti mierīgi, bet jau citādā tonī teica:
- Uz jūsu ciemu nāk dzelzs cilvēki. Ja jūs neaizbēgsiet un nepaslēpsieties, viņi jūs nogalinās un sadedzinās.
- Dzelzs cilvēki? izbrīnījās cilvēkpuika. Kas tie tādi?
Lielās cilvēcenes sejai pārskrēja nemiera ēna, un šoreiz viņa vērsās pie Guģa jau kā pie līdzīga.
- Vai viņi ir gari, ar baltiem lakatiem, uz kuriem melnas pagales sakrustotas? Bija skaidri saskatāms, ka viņas rokas un lūpu kaktiņi jautājot nodrebēja.
Guģis pamāja ar galvu.
- Tieši tā. Un arī šito duramo, ko sauc par zob-enu, es viņiem nočiepu.
Cilvēciene uzmeta acis duramajam un nobālēja. Tad, pagriezusies pret cilvēkpuiku, sacīja:
- Rīti, skrien pie ciltstēva Gedvīda un pasaki kauks atnesa ziņu, ka ciemam tuvojas krustneši!
- Jā, māmiņ! Un puika, pilnā balsī kliegdams: Ciltstēv, ciltstēvi -, aizdieba uz citu ēku pusi.
- Vai viņi tālu? cilvēcene atkal pievērsās Guģim.
Šis paraustīja plecus un sacīja:
- Aiz purva.
- Pērkon, Dieviņ, pasargi mūs un mūsu bērnus… Pīkol, nepieļauj, ka tie vanagi te iemaldās, ieved viņus purvā, sagrūd akačos… -'uz ceļiem nokritusi, sāka vaimanāt cilvēcene.
Guģis saprata, ka viņa sauc pēc palīdzības… Bet kādas? Un kādēļ viņa raugās augšup?
Pēcpusdienas klusumā atskanēja dīvaina skaņa.
- Lord, Dolčets nemierīgi palūkojās visapkārt. Kas tas?
- Tā kā raga pūtiens… Brieži šai laikā neauro…
- Neieklausījos… novilka brits.
- Godātie bruņinieki! Vai dzirdējāt? Viņus strauji panāca brālis Heinrihs.
Dolčets pamāja ar galvu un painteresējās:
- Vai arī jūs domājat, ka tas bija rags?
- Nav ne mazāko šaubu. Šo skaņu es ne ar ko nevarētu sajaukt…
Dolčets nomurmināja:
- Varbūt pagāni medī…
- Dod, Dievs, lai medītu… Brāļi, mani māc slikta nojauta, nenoturējās vācietis.
"Tā šķiet," nodomāja Douvers. Varbūt viņi par mums jau zina?
- Kā gan, godājamais brāli? brīnījās Dolčets.
- Ak, baron, šajās vietās viņiem pat meži palīdz, domīgi nomurmināja brālis Heinrihs.
"Viss var būt," raudzīdamies uz rokai pārsieto audumu, pamāja Douvers.
- Nu tad… Pieliekam soli! uzsauca barons un aizsteidzās mudināt pulku.
Bet brālis Heinrihs, vilkdams pār mežu krusta zīmi, dievbijīgi čukstēja: "Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, āmen."
Snarķis sāka iekarst.
- Bet ko gan mēs varam dzelzs cilvēkiem padarīt? Ja jau Guģis ir Pagiri brīdinājis lai nav muļķi, lai bēg un paslēpjas!
Vectēvs Urķis savilka pieri krunkās un, ar nūju smiltīs pašvīkājis, teica:
- Paklau, brāļadēl, saki, ko tu dari, ja tavai alai uzbrūk lapsa?
- Aizsargāju to.
- Kāpēc tu alu aizsargā?
- Tāpēc… Tāpēc… Tāpēc, ka tā ir mana ala!
- Un ko nozīmē "mana"? vecais turpināja klaušināt.
- Mana? Es taču tajā dzīvoju, tur ir manas mantas, mani kažoki… viss…
- Bet kāpēc tu nebēdz un nepaslēpies no lapsas?
- Nevaru. Ja es aizbēgšu, lapsa atņems manu alu, prātodams, ko vecais ar šo tirdīšanu vēlas pateikt, skaidroja Snarķis.
- Tad kāpēc tu cilvēkiem piedāvā bēgt no viņu virszemes alām? Dzelzs ļaudis taču visu sadedzinās un iznīcinās.
- Bet kādēļ mums, ķauķiem, vajag tur bāzties? Mēs taču viņus brīdinājām! Ko vēl mēs varam darīt?
- Palīdzēt, brāļadēl. Palīdzēt… Es, protams, neapstrīdu ne jau visi cilvēki ir labi, dažkārt rijās kaukus ar spriguļiem kuļ, suņus uzrīda, tomēr aukstā ziemā arī maizīti, rāceņus, saknītes iedod…
- Tad iesakiet, vecotēv, ko mēs varam iesākt Šoreiz runātājs bija Ūdrs. Kauks taču ir mazāks par vismazāko cilvēku.
- Jā, mani ciltsbrāļi, kauks ir mazāks… un vājāks… Bet viņš ir vecāks… Viņš ir gudrāks! Mūsu cilts pastāvēja jau tad, kad no šitiem lielajiem radījumiem vēl ne smakas nebija. Ak, jau mūsu sentēvi teica, ka liels radījums nevar būt gudrs. Tā arī cilvēks, viņš vēl ir zvērs, nevis kauks…. Bet mūsu cilts ir panīkusi. Viss kļūst lielāks. Acīmredzot māte daba tā vēlas. Mēs to nespējam mainīt. Toties, kamēr vēl esam, mums jārāda piemērs visai zvēru pasaulei. Arī cilvēkiem varam palīdzēt. Mums viņiem jāpalīdz. Jo bez mums viņi aizies bojā. Savukārt bez viņiem arī mūsu dienas būs skaitītas: neatnesīs maizīti, neiedos rāceņus… ar sirdsdegsmi, tomēr skumji prātuloja vectēvs.
Atkal ierunājās Snarķis:
- Labi. Bet kā mēs viņiem palīdzēsim? Vai dzelzs ļaudis baidītos no smirdoņas? Vai sastingtu? Vai bailēs bēgtu? Varbūt lūgt vēl kāda palīdzību?
-Tieši to mēs izdomāsim… Izdomāsim… He, he… Tad nu klausieties… Oho, mēs tā izdomāsim…
"Varbūt nemaz nebūtu slikti dzīvot pie cilvēka un nest viņam visādus labumus, nevis lauzīt galvu kādas žurkas dēļ," prātoja Guģis, lēni strēbdams pienu no viņam priekšā noliktā trauciņa un klausīdamies, kā apkārt trokšņo, sasaucas, vēcina rokas. Kauku gan sasniedza tikai atsevišķas teikumu daļas: … sievas un bērni lai… pie labieša Rumbauda… Pats esi mīkstpēdiņš… Tā ir muļķība, nevis drosme! Zaķpastala… Bet ja nu viņi iet pār purvu… Kur palicis Želvis? Visbeidzot viens, kas varētu būt vadonis, atgāja nostāk, pienāca pie Guģa un pieliecies vaicāja:
- Saki, mazais, vai daudz krustnešu redzēji?
- Daudz… Guģis jau bija sapratis, ka cilvēki savu dzelzs sugu sauc par "krustnešiem".
- Cik daudz? Tik, cik stūru istabā, vai tik, cik zvaigžņu debesīs?
- Tik, cik lapu kokā, nopietni noteica Guģis.
- Tik, cik jaunam kokam vai simtgadīgam ozolam? nelikās mierā cilvēks.
- Ne jaunam, ne vecam, paskaidroja Guģis.
- Nu, vīri, acīmredzot viņu nav ļoti daudz. Bet nav arī maz.
- Ko izlemsim?
- Aizstāvēsimies! Neļausim, lai mūs apkauj kā cūkas!
- Sēta augsta, bultas trāpīgas…
- Lai kāds aizskrien pie labieša Rumbauda…
- Lai dedzina ugunskurus un pūš ragus!
- Pagaidiet! piepeši visus pārtrauca tas, kurš bija runājis ar kauku. Kāpēc mums jāgaida, kamēr tie maitu vanagi atlido šurp? Sagrūdīsim viņus purvā!
- Sagrūdīsim! Sadzīsim kā stirnu bukus un izšausim kā baložus! kāds piebilda.
"Oho! Ir nu gan drosme!" klusi brīnījās Guģis. "Dzelzs cilvēku taču ir vairāk… un viņi ir no dzelzs…"
Vīrs atkal pievērsās kaukam.
- Paldies, mazais, par palīdzību. Atnāc kādreiz pēc maizītes, pieniņa; vienmēr uzņemsim tevi kā viesi. Un vīrs palocījās pret kauku.
Guģis samulsa kā šādā gadījumā atbildēt? Un, steigšus nobraucījis muti, lai noslaucītu pienu, arī paklanījās.
- Bet nu gan skrien pie savējiem! Te tūdaļ debesis ar zemi kopā griezīsies…