Svelme pamazām noplaka. Vairs nenācās ik pēc piecām minūtēm slaucīt sviedrus, un neapmierināto burkšķēšanas vietā stājās jociņi un grūstīšanās. Visi kļuva dzīvīgāki. Pulks, kaut ar līkumu, tomēr raiti virzījās uz priekšu. Šķēpu skubināts, ceļvedis rādīja ceļu bez prātošanas un izlocīšanās. Vienīgais, kas ceļiniekiem, jo īpaši brālim Heinriham, īsti nepatika, bija tas, ka mežs aizvien vairāk satumsa. Pēc karstās dienas ātri cēlās migla; un ne velti vācietis, ik pa laikam atskatoties, ar bailēm vēroja, kā taku, pa kuru viņi bija nākuši, aizvelk bālgana migla. Lords Douvers, kā parasti, jāja mierīgi, bet barons Dolčets, arī kā parasti, dīdīja nepaklausīgos. Pēkšņi ceļvedis apstājās un pagriezās pret Douveru, rādīdams, ka vēlas kaut ko sacīt. Lords tūdaļ ataicināja tulku.
- Milord, pagāns rāda, ka šeit sākas purva staignākā vieta.
Blakus atkal bija saklausāms "Dieva Tēva, Dēla un Svētā…
- Ak, brāli Heinrih, var jau būt, ka visas draņķibas tik tiešām aizbēgtu, ja šo pekli pārkrustītu viss pulks, bet jūs viens… pavīpsnāja Dolčets.
- Šoreiz, godājamais baron, es no tiem gariem nebaidos,atcirta Heinrihs. Mani sargā no pašas Jeruzalemes atgādāts Kunga zārka gabaliņš, toties jums gan es ieteiktu vismaz tēvreizi noskaitīt.
- Protams, protams, brāli, tā ir lieliska aizsardzība. Tikai, raug, Kungs no zārka piecēlās, toties ar jums var visādi gadīties… nerimās itālis.
- Kā jūs, baron, uzdrīkstaties tā zaimot!
- Brāli 1 leinrih, šķiet, jūs nez kādēļ esat aizmirsis to, ko pats pusdienlaikā stāstījāt. Kā tur tajā ciemā īsti bija? Dolčets lēja eļļu ugunī.
- Vai mēs te esam ieradušies diskutēt, vai tomēr cīnīties Kungam par godu? apjautājās Douvers. Purvs kā purvs. Daudz tādu esmu redzējis, un vēl vairāk pārgājis. Brāļi, saule jau tuvojas rietam, būtu labi vēl ar gaismu no purva iziet. Tulk, paprasi pagānam, cik ilgi vēl pa purvu ejams?
- Viņš saka, līdz saules rietam pāriesim.
- Tad tik uz priekšu! redzedams, ka Dolčets un brālis Heinrihs blenž viens uz otru kā divi gaiļi, vadību pārņēma Douvers. Izšļakstīsim to pagānu pekli… Brāli, kur jūsu relikvijas?
Zubris pilnā rīklē sauca: Maurumuķi! Maurumuķi! Vecais pūpēdi, kur tu esi? -, līdz saniknojās. Maurumuķi! Kaut tevi pērkons nosistu…
Pēkšņi kauks juta, ka zeme zem kājām sakustas, ceļas augšup, viļņojas…
- Rauj tevi deviņi, purva tārps! viņš iekliedzās, sajutis, ka purvs pārplīst, bet pats kā tāds dūdotājs lido pa gaisu, līdz, zaru klēpi izplētis, viņu kā māte nomaldījušos dēlu satver pirmais ceļā patrāpījies bērziņš.
- Ak tu, vieplis, kleinkājis tāds! nevarēja vien rimties Zubris. Kāpēc tev jāizlien tieši zem manis, it kā citādi nevarētu?! kauks iekarsis skaidroja sev priekšā izlīdušam lielam, zaļam, gļotainam radījumam, kas lēni grozīja bļodas lieluma acis.
- Mau rnau mau… Nu gan neredzu, kas te trokšņo… Kas mani modina? A… kauks Zubris… Es jau domāju kas te modina rāmi snauduļojošu maumu… Tak kauki nerod mieru. Ko jūs te, zaļumballi rīkojat, vai? radījums sēkdams un tusnīdams lēni šņākuļoja.
- Iztiksi bez zaļumballes, vecais puņķi! Pietiks tev ar savām laumu rotaļām, ķengājās kauks. Citādi atkal piedzertos kā cilvēks, atkal Kaukupi noturētu par savu purvu, aizdambētu un applūdinātu mūsu mājokļus… Gļotekli, vectēvam Urķim ir priekš tevis darbs.
Maums ieinteresēts izcēla zaļas, plēvainas ķepas.
- Ak darbs, tu saki… Mau mau mau. Maumam darbs nepatīk. Maumam patīk purvs, laumu rotaļas un iestiguši zaķi. Bet darbs maumam ir posts mauma ķepas īsas, augums smags… Maums bez ūdens tas ir maums bez nākotnes, viņš paprātuļojis nobeidza.
- Nekā, čakārni. Toreiz Urķis tevi pažēloja, neiedzina kājas tajā vietā no kuras dīgušas, bet nu nekur nespruksi. Tu taču solīji, ka par aizdambēšanu darīsi visu, ko lūgsim, tagad izpildi.
- Mau mau mau… Visi nabaga maumam dara pāri. Laumas izsmej, kaukubērni ar čiekuriem apmētā, bet tie sausādaiņi cilvēki ar nūjām baksta, uzglūn un grib nodurt…
- Nesūdzies, dūņumaiss. Šoreiz tev nekas cits neatliks kā palīdzēt, turklāt ne tikai ķauķiem, bet arī cilvēkiem.
- Mau mau mau…. Mau? Mau?! Mau???!!! -Radījums aiz pārsteiguma tik tikko neaizrijās. Tad labāk lai kauki maumu dedzina, lai smirdina, lai žāvē bet to… NEKAD! tas nobaurojās pa visu purvu.
- Ak nekad? viltīgi novilka Zubris, acīm maumu vai caururbdams. Tad es iešu un pastāstīšu tavai maumulei visu, kā bija ar to alus dzeršanu.
Radījums atkal pārvērtās. Ovālās acis kļuva apaļas, lielā galva sašūpojās, un maums, ķepām pa purva virsu sizdams, sāka maurot:
- Mau mau! Tikai ne maumulei! Kam vien gribat, tikai ne maumulei! Mau! Zubri, es tevi lūdzu, nesaki maumulei… Tikai ne maumulei, ne…. neeeeeeeee… Maums aiz šausmām vai čokurā savilkās.
Zubris pasmīnēja.
- Tad tu, zaļā piepe, palīdzēsi?
- Mau mau mau… Palīdzēšu… Darīšu, ko vien gribat, tikai ne maumulei… ne maumulei… Sados nabaga Maurumuķim pa ādu, alā nelaidīs… maums izdvesa un nolaida galvu uz ķepām.
- Labi, Maurumuķi. Tad paklausies… Un, paraudzījies apkārt tā, it kā kokiem būtu ausis, sāka skaidrot.
Kāds no brāļu zirgiem sabijies metās sānis, sašķieba kāju un ar priekškājām iegrima purvā. Jātnieks, pār tā galvu pārkritis, ieplarkšķēja dūņās, un milzīgais apmetnis ar melno krustu, kas atgādināja krusta zirnekļa muguru, noslēpa viņu ciņu biedru skatieniem.
- Un tas esot ceļš! zirga pavadas pievilkdams, uzbrēca Dolčets. Ei, tulk, uzprasi tam sātana bērnam, cik mums vēl palicis…
Mūks atkal kaut ko noburkšķēja ceļvedim, kurš brida pa muklāju. Tas, uzmetis pulkam piktu skatienu, arī kaut ko nomurmulēja un ņirdzīgi pasmaidīja.
- Sinjor, viņš apgalvo, ka pusceļš jau noiets.
- Lai skatās labāk, citādi…
- Ko citādi? Itāli atvēsināja lorda Douvera ledainais skatiens. Jums, baron, nav izvēles. Vai nu ir slikts ceļvedis, vai nav nekāda… Un pavēlēja kareivjiem: Pieķēdējiet viņu pie mana zirga!
Abi sargkareivji piegāja pie cilvēka, gribēdami satvert viņa rokas, bet tas nesnauda nepiesardzīgi pret viņu pavērsts šķēps kļuva par vieglu laupījumu; viens no kareivjiem, kura kājas grima dūņās, nenoturēja līdzsvaru, kad viņu piepeši parāva aiz šķēpa. Arī otrs sargkareivis bija neveikls un nogaršoja purva ūdeni pēc tam, kad bija aizķēries un pakritis pār nogāzto biedru.
- God damn it!nolādējās Douvers. Ķeriet taču viņu, slaisti tādi!!!
Bet kur tu, važām un ieročiem apkrāvies, panāksi basu cilvēku, kurš purvu acīmredzot pazina kā savus piecus pirkstus…
- Arbaletus! Ātrāk! viņš iebrēcās. Ko jūs gaidāt?!
Iedzindējās dažas stiegras, un miglā aizsteidzās bultu pulciņš, bet apkārt palika sajukums, purvs, migla un tumsa, kas pamazām visu ietina. Uz brīdi satikās trīs vadoņu brāļa Heinriha, lorda Douvera un barona Dolčcta acis. Un visas vēstīja vienu un to pašu: "Iekritām!…"
- Brāļi Kristū, nestāviet! pirmais atguvās Dolčets. Divi uz pulka priekšgalu un ar šķēpiem pārbaudiet ceļu! Veiklāk taču, velns lai parauj!
- Baron! brālis Heinrihs brīdinoši pacēla pirkstu, bet apklusa, itāļa skatiena caururbts.
- Kustamies taču, sasodītie muļķi! Uz priekšu! Nū, nū! Velcies taču, dumjais lops!
- Klusumu! Lai ne zariņš nelūztu, ne zemes kukurznītis neplunkšķētu! atpakaļ pagriezies, nošņācās Ruoķis, kurš vadīja lēni pa purvu slīdošos Pagires vīrus. Lai ne skaņas, ne pīkstiena nedzirdētu pat ne tad, ja kāds akaci ielamzā!