Viņš tik tikko paguva savu sakāmo pateikt, kad miglā atskanēja skaļš šļāciens un vēl skaļāks plunkšķis, ko pavadīja lamāšanās.
- Sprandu apgriezīšu! pret vīriem pavērsies, piesolīja vadonis, bet viens no ļaudīm izteiksmīgi pamāja ar roku uz purvu, kas līgojās acu priekšā ļaudams, noprast, ka skaņa nav vis no vīru pulciņa nākusi. Ruoķis pamāja vīriem lai apstājas un tāpat ar rokas kustību aicināja tuvāk stāvošo sekot. Klusu kā divi lūši viņi aizlavījās purvā. Migla nemierīgi viļņojās, mainījās, līdz tieši acu priekšā piepeši izauga cilvēka siluets. Ruoķis jau cēla sitienam smago ozolkoka nūju, bet viņa roku sagrāba aizmugurē ejošais Laimis.
- Tas taču Želvis, ko tu dari?! pārkāpdams brīdinājumu klusēt, iesaucās pavadonis.
- Pie joda! acis iepletis, brīnījās Ruoķis. Tik tiešām Želvis! Kā tu te gadījies?! aizmirsis pats savu norādījumu, viņš skaļi iesaucās.
- Klusāk, vīri! Brēcat kā aizkauti, kad tepat blakus krustneši mērcējas, pusbalsī čukstēja Želvis.
- Redzēji? brīnījās Laimis.
- Ne tikai redzēju. Pats viņus te atvedu, nodūris galvu, skaidroja atnācējs, un drūmi piebilda: Paldies Laimes mātei, izdevās aizsprukt.
- Pats atvedi?! Ruoķim pat dzīslas uz kakla izspiedās. Tu, čūskas novalka! viņš, sagrābdams Zelvi aiz drānām, ierēcās, taču, sastapis skatienu, no kura, šķiet, plūda auksta ūdens šalts, tvērienu atlaida.
- Stāsti… nu jau lūdzoši mudināja.
- Ko tur daudz stāstīt? Liku cilpas sagūstīja, pavēlēja vest pār purvu pateicu, ka metam loku, un ievedu pašā dūksnājā… Bet kā jūs te gadījāties… Un vēl ar ieročiem? Želvis nespēja noslēpt izbrīnu.
- Tikpat neticēsi atskrēja uz ciemu kauks un pabrīdināja, iejaucās Laimis.
Želvis nogrozīja galvu, mēģinādams tikt skaidrībā, vai vīri saka taisnību, vai viņu izsmej, bet tad atmeta ar roku un vaicāja:
- Cik jūsu ir?
- Būs nepilni divi duči. Cerams, Giedris ar Vilikailu aizskries līdz Rumbaudam, varbūt labietis arī savus vīrus atsūtīs. Bet krustnešu cik?
- Ehē… Viņu ir kādi pieci duči. Vairāki bruņinieki, vezumi. .. Viegli nebūs. Vai man kāds šķēps atradīsies? redzēdams tuvojamies arī citus vīrus, vaicāja bijušais ceļvedis.
- Mau mau. Tagad ieķeries manī un krietni ieelpo gaisu, Maurumuķis pieteica Zubrim, kurš sēdēja viņam uz skausta. Ienirsim vienā akacī, izlīdīsim citā. Tā būs ātrāk.
- Tu man skaties, glumekli! brīdināja kauks. Ja mēģināsi mani nopurināt, ārā ticis, tūdaļ pa vistaisnāko ceļu pie maumules skriešu.
- Mau mau. Nebaidies, muļķa kauks. Maumi savu vārdu tur, tas pārmetoši mierināja.
Zubris ieķērās vēl ciešāk, ieelpoja gaisu un aizvēra acis. Pļūkšt! un mauma lielais augums ienira purvā. "Sargiet mani, sentēvu gari!" Zubris domās nomurmināja īsu lūgšanu. Maums, kas virs ūdens šķita esam pēdējais neveiklis, ūdenī slīdēja kā zutis pa zāli un jau pēc brīža ar troksni iznira citā akacī.
- Mau mau. Pasaki Urķim, ka es viņu te gaidu, dzīvnieks, ķepas virspusē izcēlis, iebaurojās.
Bet turpat netālu atskanēja:
- Nemaz nebūs jāgaida, Maurumuķi. Mēs jau esam te.
- Mau mau mau. Esi sveicināts, vectēv Urķi, godbijīgi bilda maums.
- Esi sveicināts arī tu, Maurumuķi, Maumoņa dēls… Paldies, ka piekriti palīdzēt.
- Kas pavadīs maumu? Zubri, tu?
- Nu, nez vai…kauks kurnēja. Tāpat jau esmu viss vienās dūņās… Šoreiz atstāšu to prieku citam…
- Nav kam pavadīt, vectēv, iejaucās Snarķis, mūsu ir maz un, lai piesmirdinātu visu purvu… Ja nu vienīgi… Tomēr nē.
- Ko nē?
- Nu, Guģis… Viņu uz purvu negribētos ņemt vēl jauns, nepieredzējis…
- Lieliski, lai Guģis pavada maumu! Viņš ir brašs puika tiks galā.
- Lai būtu, piekrita Snarķis un klusi noburkšķēja: — Ceru, vismaz jaunas klapatas tas delveris nesagādās….
Urķa acis brīdinoši iegailējās.
- Tev, brāļadēl, vajadzētu priecāties par izdevību pierādīt cilvēkiem, ka kauki var būt noderīgi. Vēlreiz saku priecājies, nevis rāj puiku!
Brālis Heinrihs raudzījās apkārt aizvien nemierīgāk. Migla sabiezēja, aizvien vairāk satumsa, bet purvam ne gala, ne malas. Aiz muguras skanēja iestigušu un vairs neizvelkamu zirgu zviedzieni, brāļu brēcieni un lādēšanās. Visļaunākais, ka pēc ceļveža aizbēgšanas neviens vairs nezināja ne sākuma, ne gala, ne no kurienes atnākuši, ne ari uz kurieni iet. Te viens, otrs un trešais atkal murmināja lūgšanas, virpināja rožukroņus, taustīja relikvijas, domās atkal un atkal atkārtodams ja vien atgriezīsies no karagājiena, tad vairs nekad nespers kāju šajos mežos un purvājos. Dolčets jutās kā lamatās iekļuvis zvērs, tomēr nezaudēja veselo saprātu. Atkal un atkal pamudinājis brāļus, kas ar šķēpiem pārbaudīja purvu; viņš, no zirga nokāpis, centās būt klāt visur, kur bija grūti, palīdzēja iestigušajiem, iedrošināja, skubināja pulku. Vienīgi Douvers auksts un rāms joprojām sēdēja seglos, skubinādams satraukto zirgu iet pa priekšgājēju jau pārbaudīto taku. Atšķirībā no brāļu apmetņiem, Douvera plaukstu sargājošais audums joprojām bija balts, un viņa pašsavaldīšanos nespēja iedragāt pat troksnis un kņada visapkārt.
Maums atkal iznira no akača. Izvalbījis dzeltenās acis, viņš, ausis kustinādams, uztvēra, no kuras puses nāk troksnis, tad ieelpoja labi daudz gaisa, iepleta muti un…
- Mauuuuuuuuu mauuuuuuuuu mauuuuuuuuu! atskanēja pār purvu.
Maurumuķa balss nebija vāja, tomēr migla skaņu ātri apslāpēja. Maums pagrozīja galvu un, nolēmis, ka ar vienu reizi ir par maz, iemaurojās vēlreiz, bet, sajutis, ka tas ir visnotaļ patīkami, metās maurot bez apstājas, par pamatu izmantodams jau labi pazīstamo "mau" un dažādodams to gan kā "maumamuu", gan "muamaumau", gan visādi citādi kā vien spēja.
Ruoķis apstājās.
- Bet kas tad tas? Kāds velns tur ākstās?
Arī citi vīri sastinga.
Brālis Heinrihs, bērtin bērdams pātarus un jaukdams lūgšanas ar kaut ko galīgi nesaprotamu, steigšus ņēmās mest pār purvu krustus.
- Mauuuuuuuuu mauuuuuuuuu mauuuuuuuuuuuu!— klusumu joprojām tricināja dīvainā skaņa.
Dolčets sažņaudza zobenu.
- Lai kas tas būtu, man ceļā nestāsies! viņš iekliedzās un metās brist pa muklāju skaņas virzienā.
- Baron! iesaucās Douvers. Baron, neesiet muļķis, griezieties atpakaļ!
Bet viņa balsi aprija migla un īss itāļu lamuvārds. Baronam kā suns sekoja viņa ieroču nesējs, kurš nemitējās atkārtot: Sinjor, sinjor, lūdzu, neejiet, es jums lūdzu, neejiet!
- Brāļi Kristū! Brāļi Kristū! atskanēja brāļa Heinriha skaņā balss.
Troksnis un klaigas uz mirkli pieklusa.
- Vienīgā cerība uzvarēt ļaunos garus ir Kunga vārda daudzināšana. Pārkrustīsim šo pekli, skaitīsim lūgšanas, dziedāsim garīgās dziesmas! Ja Dievs nesargās, arī nekas cits mūs nesargās. Te Deutn laudamus! viņš strauji uzsāka dziesmu.
Savādi, bet vācieša vārdi nesa negaidītu pārmaiņu: karotāji, kā apkārtējo jezgu aizmirsuši, sāka dziedāt. "Viņi ir zaudējuši prātu," pievilkdams grožus un apstādinādams zirgu, ar šausmām nodomāja Douvers. Apkārt risinājās kaut kas nesakarīgs: pār purvu plūstošā dziesma saplūda ar aizvien skaļāko "Mauuuuuuuuuuuu mauuuuuuuuuu uamuuuuuu", jo negaidītā dziedāšana lika Maurumuķim no visas sirds saniknoties un viņš centās maurot vēl skaļāk, i nedomādams piekāpties pat ne cilvēku kora priekšā.