- Dievi atņēmuši krustnešiem prātu, klausoties dīvaino skaņu sajaukumu, nosprieda Ruoķis.
- Tak jau mums par labu, teica kāds no vīriem.
Piepeši purva sutartīnei pievienojās trešā skaņa, kas ļoti atgādināja raga pūtienu.
Laimis lēni skaitīja.
. Viens… Divi… Trīs… Ceturtais garš… Rumbauda vīri! viņš iesaucās un izrāva no jostas ragu atbildes pūtienam.
Dolčets sastinga kā pienaglots: viņa acu priekšā pletās atvars, bet no tā izlīdusi liela un tumša kaut kāda radījuma galva kauca, mauroja… Savādi, taču pirmajā brīdi tā baronam atgādināja dzimtenes dziesminiekus radījums gaudojot staipījās, grozīja galvu un nepārprotami centās gaudot pēc iespējas skaļāk, lai pārrēktu barona līdzgaitnieku kori, kurš jau bija uzsācis citu dziesmu "Deus omnia vincit".
Likteņa vētītais un svaidītais bruņinieks saprata, ka tas, šķiet, ir nevis Žemaitijas mežu ļaunais gars, bet drīzāk gan ērmots purva iemītnieks, tādēļ nebūt nesteidzās uzbrukt… Izdzirdis, ka no mugurpuses pieslampā ieroču nesējs, viņš ar roku vēlēja apstāties un klusēt. Barona sirdi plosīja pretējas jūtas: no vienas puses, šis radījums bija interesants un savu primitīvo "mauu" dziedāja no visa spēka, ar visu savu būtību. No otras puses, dzīvnieks bija bīstami dezorganizējis pulku tuvojās tumsa, un vajadzēja nevis dziesmas dziedāt, bet gan ātrāk kustēt uz priekšu… Nopūties barons paņēma kalpa sniegto arbaletu, ielika bultu, rūpīgi nomērķēja. ..
Guģis, kurš bija pavadījis maumu un līdz šim mierīgi vērojis dzelzs cilvēku ar mirdzošajām krūtīm, tūdaļ saprata, ko tas gatavojas darīt. Neko labāku ātrumā nespēdams izdomāt, viņš pa purva virsmu pieskrēja pie mērķējošā vīra un ar visu savu kauka spēku iedūra dunci dzelzs neaizsargātā kājas vietā.
- Aiiii! arbaletu no rokām izlaizdams, iekliedzās barons.
Triecienā pret zemi izsprukusī bulta ieplunkšķēja ūdenī tieši blakus maumam.
Acis izvalbījis, Maurumuķis blenza uz sakņupušo cilvēku.
- Maum, ko lūri kā cilvēks uz zalkti?! Nirsti purvā, zaļais glumekli! uzbrēca Guģis, pamanījis, ka bruņinieks atkal sniedzas pēc arbaleta.
Sapratis, ka lieta nopietna, Maurumuķis ieplunkšķēja ūdenī, dāsni nošķiezdams kā Guģi, tā arī neaicinātos skatītājus. "Mauuu" apklusa. Barons trekni nolamājās.
- Ko lūri! viņš uzbrēca ieroču nesējam. Vai neredzi, ka brāļa Heinriha dziesmas izgaiņājušas ļaunos garus… Bet kas tad tas? Viņš pārsteigts ieurba acis Guģī, kurš, drošā attālumā iekārtojies, steidzīgi trina seska spalvas pret zaķa spiru un murmināja: "Bezdu bezdu bezdu, purpt."
- Ak, Vissvētais Jēzu! saviebies tā, it kā būtu iekodies rutkā, ievaimanājās Dolčets. Kas par smirdoņu… Un viņam uz vietas sametās nelabi.
Kauks, cik vien ātri spēja, kājeles svaidīdams, attālinājās no akača.
Douvers ieklausījās… Gaudošanu vairs nedzirdēja. Mēģinādams pārkliegt dziesmu, bruņinieks iesaucās:
- Brāli Heinrih, jūs uzvarējāt! Ļaunie gari ir apklusuši!
Bet kur nu… Pulks bija tā iedziedājies un brāļa Hein-
riha acis tā spīdēja, ka viņš neko apkārt ne dzirdēja, ne redzēja. Piepeši atskanēja svilpiens, kas nevēstija neko labu. Kāds no tuvumā esošajiem karakalpiem saļima purvā, no viņa krūtīm rēgojās vica ar spalvu galā. Douvers nobālis palūkojās apkārt un, tajā pašā mirklī sapratis, kas notiek, ar sāpošo plaukstu tvēra pēc zobena, saukdams:
- Pagāni uzbrūk! Pie ieročiem! Apklustiet! Uzbrūk!
Un tūdaļ ar zobenu iesvētīja kādu, kas pielēca pie viņa
zirga. Karotāji vēl kādu brīdi samulsusi skatījās apkārt, taču drīz saprata, ka nekādu garu nav, ir tikai purvs un žemaiši ar saviem pīķiem, rungām un bultām…
Sākās cīniņš. Purvu pildīja žvadzoņa, šķindoņa, lādēšanās un vaidi…
Lords Douvers pavēra acis un smagi pacēla galvu. Arī šī diena bija svelmaina, tomēr pagāni izrādījās žēlsirdīgāki, nekā varēja gaidīt, viņš bija nosēdināts pie mājas sienas, kaut mazliet paēnā. Turpat netālu, uz šķēpiem atbalstījušies, stāvēja divi jauni karavīri; nesdamas podus ar dārzeņiem, garām gāja sievas… Pavisam tuvu atskanēja nepazīstama valoda.
- Vai šis, mazullt? interesējās iepretim bruņiniekam pietupies vīrs, kuram uz pleca, ērti iekārtojies, sēdēja pelēku kažoku apmetis mazs radījums spriganām ačtelēm.
- Šis, uzmanīgi turēdams duramo tā, lai netiktu ievainots pats vai cilvēks, kurš viņu nesa, atbildēja Guģis.
Douveram aiz izbrīna vai acis no pieres izspiedās. Viņš blenza te uz tukšo maksti, kas joprojām karājās pie siksnas, te uz radījumu, kurš turēja viņa skaisto durkli, te atkal uz cilvēku, tad uz savu savainoto plaukstu… Uzmanīgi pakustinājis roku, viņš, ar pirkstu uz Guģa pusi bakstīdams, vaicāja:
- Gnomus? Dwarf?
Vīrs pasmaidīja un atteica:
- Nein. Kauks.
Lins Urbons dzĪvais Ūdens
i
Viņš iemeta ugunī vēl vienu mežābeles zaru, iepriekš nošķinis no tā dažus sīkus ābolīšus. Zaļās lapas liesmā sāka locīties, uguns iešņācās, protestēdama pret tādu svētuma zaimošanu, un ietina viņu biezos dūmos. Karalis atrāvās, noskurinājās, it kā purinādams no bārdas dūmus. Tad nopūtās un, mazliet padomājis, iecirta zobus zaļajā mežābolā. Skābums iedzēla kā indīga čūska. Karalis saviebās un sāka slaucīt asaras, kas saskrēja acīs. Mežābols sekoja zaram.
Pēc tam ilgi sēdēja, ieplestām acīm raudzīdamies plēņu lietū, ko bija sacēlis spējais trieciens nodeguļu pilī.
- Zini, Deitra, ko es domāju? viņš, bārdu ap pirkstu tīstīdams, piepeši ierunājās. Zars tiem ābolīšiem bija kā karaļvalsts. Tas viņus audzēja, sargāja. Tad atnācām mēs un karaļvalsti sadedzinājām… — Viņš iemeta ugunī vēl vienu zaru un apklusa, ļaudams zīmīgam klusumam ievīties jaunā dūmu mutulī.
- Ko nu, vilksi to ārā no uguns? noprasīja Deitra.
- Ko?
- Nu… karaļvalsti.
Karalis pakasīja pakausi.
- Ja es varētu! Bet ko darīt, ja… Viņš neizlēmīgi apklusa, izvilka pirkstus no bārdas un, sev deguna priekšā sodrējaino delnu grozīdams, pēc brīža pabeidza: …ja rokas par īsām?
- Tur, pie ugunskuriņa, šķiet, zobens iedurts. Karaliene acīmredzot nesaprata mirkļa nozīmību.
Karalis uzmeta viņai īsu skatienu, bet delna, kā sajutusi, ka vairs netiek vērota, pati no sevis uzplaukšķināja viņam pa pieri un tur arī palika. Karalis gribēja vēl ko sacīt, taču apklusa, it kā sarāvās mazāks un slepus pašķielēja uz sievu. Sirds dziļumos viņš ar sievu lepojās. Pēdējās dienās bija nācies pārciest tik daudz, ka viņš brīnījās, kā abi vēl ir pie pilna prāta. Viņai vajadzētu būt daudz vairāk nogurušai nekā viņam. Tomēr sieva centās saglabāt mieru un lepnumu, un viņai tas izdevās labāk nekā viņam. Karalis centās par to nedomāt un turpināja filozofēt.
- Tomēr ne karaļvalstī, ne starp āboliem karaļa nebija. Karalis… Viņš atkal uz brīdi pieklusa, domādams, kas gan ir mežābolu karalis, un pēkšņi sacīja: Ābele. Ābele pleš savus zarus un saknes kā karalis karaļvalsti, un, kamēr tā jauna, viss iet kā pa sviestu, bet tad pienāk laiks…
- Gulēt! kā ar cirvi nocirta sieva. Gulēt, viņa atkārtoja, apņēmīgi ierausdamās sausajās sūnās, kuras viņi bija vākuši pusi dienas mācījušies no vakarnakts rūgtās pieredzes, kad, zobus klabinādami, nebija vien varējuši sagaidīt rītu. Redzēdama, ka viņš vēl joprojām pie ugunskura, piemetināja: