- Vai tad atstāsi mani vienu, lai sasalstu ragā?
- Nē, viņš nomurmināja, bet es domāju, varbūt izcepušies tie nav tik rūgti.
- Kas?
Viņš pastiepa viņai dažus apgruzdušus ābolīšus ar melnu mizu.
Re, šitie štrunti.
Ieraudzīja viņas sarauktās uzacis un dzedro skatienu. Nokremšļojās: Khm, es gribēju teikt: "Vakariņas, kundze!"
2
- Vakariņas, jaunkundzi
Viņa ar strauju kustību atsvieda atpakaļ kuplo matu viļņus un ziņkārīgi paskatījās uz viņu, pēc tam uz to, ko viņš turēja rokās.
- Kas tas? vaicāja.
- Vakariņas, viņš vairs ne tik pārliecināti atbildēja, meža avota ūdens un žu… alu dzīvnieka cepetis.
- Kāda vēl alu dzīvnieka? Viņa nopētīja "cepeti". Varbūt trusis? Jautājoši pacēla uzacis. Tikai tāds pasīks.
- Tas ir ļoti, ļoti "alu trusis", viņš ar piespiešanos apgalvoja.
Nolika to visu viņai uz ceļiem un aizgriezās.
Blakus ugunskuram mētājās asiņaina, apsvilusi ādas strēmelīte, aizdomīgi līdzīga žurkas ādai. Ar nūjas galu viņš iebakstīja to ugunskurā.
"Nu, un kas?" viņš sacīja pats sev. "Tā ādiņa te sen varēja gulēt. Žurku varēja saplosīt cauna, bet ādiņa palika. Interesanti, vai caunas ēd žurkas?"
"Ēd", viņš nolēma un pagriezās.
Viņa sūkāja kauliņus un čāpstināja muti.
- Vai garšīgs? viņš vaicāja.
- Nē, viņa atbildēja un apveltīja viņu ar tik draudīgu melno acu skatienu, ka viņam gribējās uzrāpties visaugstākajā kokā un ilgi, ilgi nekāpt lejā…
- Man ļoti žēl, bija viss, ko viņš dabūja pār lūpām.
- Tev žēl?! Viņa piecēlās. Es gan domāju, ka jānožēlo ir man! Atgriezīšos kā putnubiedēklis; visi mani izprašņās un, elpu aizturējuši, gaidīs kaut ko pārsteidzošu, bet man nāksies stāstīt tik stulbu stāstu. Un man būs žēl, ka blakus nav īstā vainīgā, jo tad viņam tiktu viss izsmiekls un ļaunā ņirgāšanās. Un tas tikai tāpēc, ka mans pavadonis ir visparastākais gļēvulis! Stāsts sākas tik lieliski, bet, kad uzradies tu… ļau iedomāties pretīgi, kā tam būs jāskan…
"Un tad briesmīgais pūķis mani sagrāba un nesa augstu, augstu, tur, kur stingst gars un miesa, tur, kur aiz aukstuma un bailēm gandrīz vai nomiru."
- Tā, raug, ir jāskan šādam stāstam, viņa paslēja gaisā degunu, taču paklausies, kas notika pēc tam!
"Un tad mēs pielidojām pie šausmīgi augsta kalna, kurā bija ala. Un tajā alā viņš mani turēja, dienu un nakti ne acu nenolaižot. Briesmonis mani tā sargāja, ka pat odiem un citiem kukaiņiem neļāva man tuvoties, sadedzinādams tos ar savu elpu, kamēr tie bija tikai pusceļā. Un tieši tad, kad man viss jau sāka apnikt, parādījās bruņinieks. Viņš uzradās tieši tobrīd, kad pūķis vienu mirkli mani nesargāja, jo bija izlīdis laukā uz klints malas sevis pēc.
Bruņinieks bija tīri tā nekas, stalts, apģērbs gan kā pēdējam vazaņķim, bet es sapratu, ka to viņš saplēsis, kalnā kāpdams. Pie manis! Man vai sirds no krūtīm izlēca!
Bruņinieks uzbruka pretiniekam pavisam nesagatavotam brīdī, kad tas bija pārkāris savu pēcpusi pār aizas malu un uzmanibu koncentrējis pavisam uz ko citu.
Zobenu žvidzinādams, mans glābējs metās pie tā un tik šaušalīgi iekliedzās, ka pūķis aiz bailēm pat zaudēja valodu. Vārdus gan es labi nesapratu, laikam jau kādi buramvārdi…" Un, kad manas zemes jaunie karotāji gribēs dzirdēt, kas tie par vārdiem, es tik vien varēšu pasacīt, ka tie skanējuši apmēram tā: "Tu, pelnu krāsas dirsas caurums, sagribēji…" Viņa viegli piesarka un paskaidroja: Bet pēdējo es vispār nesapratu. Taču tas ir tikai sākums! "Buramvārdus izteicis, viņš cirta ar savu vareno zobenu. Cirtiens bija briesmīgs, tikai diemžēl garām, jo pūķis, savu bezcerīgo situāciju lieliski izpratis, iestenējās un nolēca no kraujas, tikai tā izvairīdamies no asmens. īsu brīdi kritis, viņš atjēdzās, izpleta spārnus kā kuģa buras, aplaidās ap kalnu un jau gribēja sākt vienlīdzīgu cīņu ar bruņinieku, kas stāvēja kā uz delnas, bet šis nodemonstrēja cīņas taktiku un ielīda alā. Aizslēpās aiz manis. Protams, pūķim būtu vajadzējis tikai uzpūst būtu gana ar vienu uguns mutuli, lai tūkstoš tādu bruņinieku alā izceptos. Taču viņš to nedarīja. Pie tā biju vainojama es, jo mēs ar pūķi, taisnību sakot, jau bijām paguvuši sadraudzēties. Varonis, to redzēdams, aizlīda man aiz muguras un iebrēcās:
"Ei, nodeguļu kalns, ko tu gaidi spļauj!"
Un drošības labad vēl vairāk ierāvās man aiz muguras.
Es stāvēju kā piekalta un neuzdrīkstējos ne pakustēties, tikai sirds dziļumos jutu, cik svarīgi notikumi risinās. Pūķis negribēja mani ievainot, tāpēc rīkojās ļoti uzmanīgi. Ala bija šaura, apkārt apiet briesmonis nevarēja, tādēļ tikai gaudoja un plātīja rīkli.
Varonis pa to laiku kaktā atrada šķēpus, kas te, laikam ritot, bija uzkrājušies pūķis tos kolekcionēja atmiņai par varoņiem, kas kāpuši kalnā ar viņu cīnīties. Mans atsvabinātājs sāka apmētāt pūķi ar šķēpiem. Tas plosījās gan.
tomēr uguns mutuli neizpūta pat tad, kad viens smailais gals iedūrās rīklē. Bruņinieks cīnījās dūšīgi: meta šķēpus, un kāds astoņpadsmitais vai varbūt jau septiņpadsmitais pūķim bija nāvējošs trāpījis tieši acī, un tas lika viņam iekaukties svešādā balsī. Varonis pielēca klāt, satvēra šķēpu un ņēmās grūst briesmoni lejā no klints līdz aiz sāpēm kamolā sarāvušos to nogrūda aizā. Pūķis nokrita kā akmens un ņēma galu baisajā vietā starp apgrauztiem savu upuru kauliem. Šķita, ka pat kalni atviegloti nopūtās, tikuši vaļā no briesmīgā tirāna. Vienīgi mākoņi karājās kā karājušies kādu sprīdi virs varoņa galvas, un man šķita, ka tiem notikušais ir vienaldzīgs. Prieka asaras ritēja pār maniem vaigiem es biju brīva! Lai arī pūķis man nelika ēst žurkas un gulēt uz aukstas zemes, apsedzoties tikai ar debesīm vai, labākajā gadījumā, koku galotnēm, tomēr viņš briesmīgi smirdēja, bija vecs rutks, un vispār man kā pūķis, tā arī ieslodzījums jau sen bija līdz kaklam.
Pārliecinājies, ka briesmonis vairs necelsies, varonis atgriezās un, ne vārda neteicis, sāka alā kaut ko meklēt. Toties es drebēju no piedzīvotās spriedzes un prieka un galu galā, spēkus zaudējusi, saļimu uz vienas no lādēm. Mans atbrīvotājs izvandīja visus kaktus un, neko neatradis, plosījās aizvien diktāk. Mani viņš, šķiet, pamanījaja tikai tad, kad ievajadzējās apskatīt lādi, uz kuras sēdēju. Viņš vēlīgi pasmaidīja un lika nokāpt no tās ar tādiem vārdiem, ka, salīdzinot ar tiem, frāze, kuru viņš izgrūda caur zobiem, lādē ieraudzījis tikai kārtīgi sarindotus bruņinieku ģerboņus un citus heraldikas atribūtus, izklausījās pēc eņģeļu dziedāšanas.
Aizkaitināta pateicu, ka esmu princese. Viņš nopētīja manas skrandas (tik vien bija palicis no krāšņā tērpa) un teicās esam princis, turklāt ļoti bagāts, jo nesen ieguvis lielu mantojumu, tikai, raugi, nelaiķis nomiris tik pēkšņi, ka nav paguvis pateikt, kur zeltu noslēpis. Paskaidroju, ka viņš maldās. Nelaiķim Skrubim (tā pūķis sevi dēvēja) nekāda zelta nav. Vienīgais, ar ko viņš neizsakāmi lepojās, bija heraldikas kolekcija pūķis varēja stundām ilgi par to stāstīt un to arī darīja, man līdz kaklam apnikdams. Diemžēl viņa augstība tam nenoticēja un turpināja griezt alu ar kājām gaisā, līdz galu galā vairs nebija nekā, ko griezt. Un tad…"