3
Viņš noskumis sēdēja aizas malā, spļāva bezdibeni, kur gulēja pūķa ķermenis, un vēroja, vai ir trāpījis.
Princese izgāja no alas, apstājās, tad nedroši viņam tuvojās un nostājās aiz muguras. Klusēdama uzlika viņam uz galvas plaukstu un ielaida pirkstus biezajos matos. Viņš nepakustējās.
- Jūsu augstībai, šķiet, pagaidām trūkst naudas? viņa bez aplinkiem vaicāja.
- Pagaidām, atbrīvotājs piekrita un no jauna ar acīm ieurbās apvārsnī. Nekas labāks neienāca prātā, tādēļ viņš centās sev iestāstīt, ka tīksminās par ainavu ne jau katru dienu gadās tādos augstumos uzkāpt. Un piebilda: Akmeņi pagaidām nelido, kalnu virsotnēs nenokūst sniegs, koki nestaigā,zivis nedzied… Pagaidām.
- Es esmu princese. Tam, kurš mani atbrīvos, tēvs apsolījis pusi karaļvalsts.
- Vai tā tava karaļvalsts liela?
- Cik vien acis spēj redzēt!
Viņš maigi atbalstīja galvu pret viņas vidukli un precizēja:
- Bet vai tās acis labi redz?
- Trīs dienas jāsi, mana tēva īpašumiem pāri nepārjāsi.
Viņas skatiens bija noslēpumains.
- Varbūt lēni jāji? viņš vaicāja.
- Putns spārnus atsistu.
- Un kādi putni tur dzīvo?
- Domāju, ka samaksai vajadzētu tevi apmierināt…
Viņš smīnēdams pārlaida viņai skatienu.
- Ja vien tu pārvedīsi mani mājās…
- Bet ja nē? viņš klusi pajautāja.
Viņa pasmaidīja gluži kā saulīte starp mākoņiem atspīdēja.
- Sēdi te uz pašas maliņas, ar muguru pret mani. Ja es tagad pagrūdīšu ko tu vēl šai dzīvē pagūsi izdarīt?
Viņa acis iespulgojās, mute pavērās.
- Āāah, tas bija viss, ko viņš spēja atbildēt.
Princese pamāja:
- Tā ja. Tik vien.
Dižciltīgais pasmaidīja.
- Vai izlēmi? viņa vaicāja vēlreiz.
- Jā, izlēmu… Grūd! Un, strauji apmeties apkārt, ar savām lūpām pieplaka pie viņējām. Tik tikko nobalansēja uz aizas malas.
Princeses acis iepletās, rokas sastinga viņam uz pleciem, vispirms nezinādamas, ko iesākt, tad pievilka viņu tuvāk.
Viņš piecēlās, bet viņa palika sēdot. Viņš paskatījās no augšas.
- Protams, pārvedīšu. Bet bez samaksas. Uzskatīsim, ka esi jau samaksājusi.
Viņi gulēja pie dziestošā ugunskura, augumos bija jaušams dienas gājiena smagums. Nakts iededza zvaigznes un kļuva aizvien vēsāka.
- Kungs!
Viņš ievaidējās.
- Es taču tajos retajos brīžos, kad tu apklusi, teicu, ka mans vārds ir Luo. Vienkārši Luo, bez jebkāda titula. Kas noticis?
- Zeme slapja!
- Nebūt nē, tā tikai kļūst vēsa ir jau nakts. Slapja būs rīt, viņš mierināja.
- Man salst. Viņa paslējās uz elkoņa.
- Domā par kaut ko citu. Domā par savu gultu pilī.
- Nekas nesanāk.
- Kāpēc?
- Izsalkums neļauj domāt ne par ko citu, tikai par to.
- Tu taču gribēji, lai aizvedu tevi uz mājām. Ja nepatīk, vajadzēja prasīt pūķim, lai šis aiznes.
- Es jau gribēju, bet nepaspēju. Viņš nomira tik pēkšņi!
Luo apklusa!
- Interesanti, kā tu tajā alā aizmigi. Varbūt viņš tev šūpļdziesmiņu dziedāja, vai?
- Nē, taču viņš man nesa ēdienu no ziedokļa kaut kādam dievam. Laikam ritot, ēdiens kļuva aizvien garšīgāks, jo runas, ka dievi upurus pieņem, rosināja cilvēkus ziedot vēl. Turklāt no pūķa uguns sasildītajām alas sienām visu nakti plūda patīkams siltums.
Viņš nolamājās un apgriezās uz otriem sāniem.
- Ar viņu dažkārt bija jautri. Viņš pat atcerējās, kā mans vectēvs atnācis uz mūsu karaļvalsti tikai ar kaujas cirvi rokās un ar laiku izveidojis pilsētu, kas vēlāk kļuvusi par galvaspilsētu. Iedomājies, tikai ar kaujas cir…
- Baigi jautri, viņš noburkšķēja un ierosināja: Bet varbūt tomēr pastāstīsi rīt.
Viņa apklusa. Pēc brīža atkal ierunājās.
- Vai es drīkstu jūs apskaut?
- Mūs? Es esmu viens.
- Labi, kaut vai vienu. Viņa, izrādās, nebija prasīga.
- Nedrīksti.
- Kāpēc?
- Tā būs kļūda. Tava.
- Mana kļūda bija tā, ka es viena devos pajādelēt un pārāk tālu aizmaldījos. Putnus aizskatījos. Un kad atlidoja putniņš… viņa stāstīja, ar visu augumu spiezdamās viņam klāt un juzdama, cik viņš silts.
- Paklau, Deitra! Pirmkārt, tu esi princese.
"Bet tu esi silts," viņa nodomāja, taču skaļi atteica:
- Vai tad princesēm noteikti jāsalst kā lāstekām?
- Otrkārt, viņš turpināja, vai tev kāds ir teicis, ka tu pat skrandās esi skaista?
"Bet tev?" viņa domās atvaicāja, bet skaļi:
- Pāris reižu.
- Kas tad?
- Skrubis.
- Kas?
- Pūķis…
- Ko? Luo pieslējās sēdus. Ko viņš ar tevi… Un apklusa, neapjēgdams, kā paprasīt.
Tagad arī viņa pieslējās sēdus.
- Neko, nomurmināja. Vai tu nesaproti, ka es negribu to atcerēties? viņa gandrīz histēriski iekliedzās.
Apgūlās.
Apgūlās arī viņš. Piekļāva Deitru sev klāt un juta, kā viņa trīc. Mākonis aizsedza zvaigznes. Tumsa gāzās pār viņiem kā ūdenskritums.
- Tā ir kļūda, viņš murmināja, bet varbūt nav.
Sataustīja kādu roku.
Varbūt arī nav kļūda. Nav kļūda, nē, nē, nē.
Kļūda.
Viņu pārņēma bailes, karstums un vel kaut kas. Taču bija par vēlu. Viņš redzēja ainavu: ar kumelītēm apaugušus smaržīgus pakalnus. Redzēja kokus, sauli un karātavas kādā pakalnā. Zināja šīs karātavas celtas viņam.
Gar sauli slidēja mākoņi. Kas to varēja zināt viņam kala smadzenēs kā ar veseri. Taču bija jau par vēlu viņš samazināja ainavu līdz apskaujamam mērogam un sāka cītīgi pētīt pauguriņu ar karātavām. Ainava nepretojās.
- Deitra, — viņš iečukstējās, un tomēr ko pūķis ar tevi darīja?
- Viņš nolika galvu man uz ceļiem, jā, apmēram turpat, kur tagad tavējā, un tā pavadīja stundu pēc stundas…
Viņš sarāvās.
- Dievs debesīs! Ir nu gan muļķis!
5
- Un tu iesaki, lai es to visu stāstu, vai ne? Mani uzskatīs par slimu vai ieslodzīs tornī.
- Tu vari noslēpumaini klusēt, ierosināja Luo, un tornis būs glābts.
- Klusēt?! Mans tētiņš… Viņas balss aizlūza. Un ko teiks māmiņa?
- Tad varbūt tikai tik, cik pienākās pēc etiķetes neko? viņš mēģināja minēt.
- Mana māmiņa tāpat bez vārdiem visu nolasīs man no acīm. Viņas sirds to neizturēs!
- Un, ja es tur būšu, vai tad nenolasīs?
- Tu esi muļķis! Viņa nosprieda. Kādēļ atsakies no tā, kas tev pienākas?
- Es neatsakos. Es taču teicu, ka tu man neko neesi parādā. Un vispār neviens man nav parādā. Bet, ja tu tiešām gribi man pateikties, tad nestāsti nevienam to stāstu, no kura puse tikpat ir meli.
- Kur meli, kur ne. Tas, ka gāji turp pēc naudas, nav meli. Kādēļ tagad atsakies no puskaraļvalsts?
- Atkārtoju: es ne no kā neatsakos. Es izvēlējos. Iepriekš loģiski padomājis. Loģiski domājot, tūdaļ jājautā kā tu vari zināt, cik un kam tavs tētiņš apsolīja par tavu atbrīvošanu tad, kad tevi nolaupīja? Varbūt, kad tevi nesa pār pili, dzirdēji viņu saucam: "Pusi karaļvalsts!"?