- Tu zināji! viņa iesaucās. Bet tu taču vari vienkārši iet un pieprasīt atlīdzību.
- Tas nav iespējams.
- Kāpēc?
- Tas ir pārāk banāli. Viņš pasmaidīja.
- Bet ko es lai iesāku? Es negribu no tevis šķirties. Vienalga, vai tas būtu banāli, vai nē. Ko tevis taču tiek lūgts tik maz. Rīt mēs sasniegsim pilsētu. Nāc kopā ar mani uz pili!
Viņš ilgi skatījās viņā. Iemeta ugunī dažus žagarus, beidzot ierunājās:
- Tur gaida tevi. Mani neviens negaida. Ja nu vienīgi nāve. Vai zini, kā viss beidzas tiem, kas tā vienkārši aiziet uz pili un pasaka: "Es atnācu pēc puskaraļvalsts." Dienā tādiem laipni uzsmaida, toties naktī viņi pēkšņi ņem un nokrīt no pils jumta. Ko viņi tur darījuši, paliek noslēpums.
- Tā notiek ar tiem, kurus tur gaida tikai nāve. Bet tevi gaidu arī es.
- Lieliski! Tā arī ir manas izvēles būtība. Tad izstāsti, kā lai sasniedzu tavus logus. No pilsētas vārtiem, jo es tevi pavadīšu tikai līdz tiem. Ar tevi bija jauki, nav svarīgi, ko es visu laiku runāju. Tomēr mūsu pasaka beigsies pie pilsētas vārtiem.
Apklusa. Šķiet, neko vairāk arī negrasījās teikt. Piegāja pie ugunskura un izvilka zemē iedurto zobenu. Un kaut ko zem deguna noburkšķēja.
- Saki, viņa lūdza, es pacentīšos saprast.
- Teicu, ka muļķīgs paradums durt ieroci zemē. Asais gals sācis rūsēt. Nāksies atradināties.
6
Viņš gulēja, bet aizmidzis nebija. Ugunskurs jau sen izdzisis. Deitra notupusies blakus, tikko manāmi šūpojās un dungoja. Ausis uztvēra milzumdaudz skaņu: čirkstēja cikādes, koka galotnē brēca nakts putns, vējš šūpoja zarus. Tomēr šīs skaņas viņu neinteresēja, Luo klausījās Deitras dziedāšanā. Acis aizvērusi, viņa šūpojās, brīžiem iedziedēdamās skaļāk, brīžiem apklusdama. Luo aizmiga, joprojām viņā klausīdamies. It kā būtu sajutusi, ka viņš aizmidzis, princese atvēra acis. Neapklusa. Ilgi raudzījās aizmigušā sejā un acīs, kuras zem plakstiņiem kustējās. Luo sapņoja. Viņa nepārstāja dziedāt, tikai aizvien biežāk caur melodiskajām skaņām izlauzās smaids, kas palika kavējamies uz lūpām. Dzi, tagad viņa paskumjā dziesma paceļas līdz koku galotnēm, bet nu jau peld kā mākonis. Tad top bezcerīga kā upīte, kas atskārtusi, ka visu mūžu met vienu un to pašu loku. Tad atkal jautra, neprātīgi, cietsirdīgi jautra.
Viņam rādījās aina: degoši ciemi, ar visu mizu vārīti kartupeļi uz galdiem un dziestoši cilvēku ķermeņi blakus. Bet garām pa celiņu soļo Nāve un dzied: "Heijā, izkaptiņ, heijā!"
Luo sāka miegā svaidīties. Aizvien stiprāk un stiprāk. Dziesma kļuva aizvien priecīgāka. Brīžos, kad Luo ļoti svaidījās, viņa uzlika savas vēsās rokas viņam uz pieres un dziedāja mazliet klusāk līdz viņš aprima.
Tomēr aizvien retāk Luo varēja nomierināt, aizvien biežāk viņš miegā svaidījās un kliedza. Tad princese ielaida pirkstus viņa matos un viņš atkal aprima. Kad no jauna sāka svaidīties tik stipri, kā vēl nekad -, princese vairs neko nedarīja, tikai smaidīja. Tad pieliecās un noskūpstīja viņu uz lūpām.
Viņš pamodās. Atvēra acis. Viņa atrāvās, un Luo vēl ilgi klusēja. Domāja par savu sapni. Teica:
- Ja būs dēls, es tev zvēru, ka viņš būs karalis.
Viņš gulēja un raudzījās viņas sejā. Redzēja, kā mēness peldas viņas izspūrušajos matos.
- Ja būs meita, viņa būs tāda kā tu!
Viņa skaļi iesmējās.
- Kāpēc tu man to agrāk neteici?
- Ka man būs bērns? Tas taču ir tik banāli, viņa paraustīja plecus.
7
Viņš atceras, kā spēra pilī pirmo soli. Vērās viļņotajās velvēs, vienā rokā žņaugdams Deitras plaukstu, otrā zobena spalu, un bija gatavs uz visu.
Viņš zināja, ka ikvienā pilī mīt briesmonis. To viņam tika teicis kāds piedzēries menestrels, kas bija dziedājis desmitiem karaļu un karalieņu.
Taču bija kluss.
Briesmonis gulēja.
Toties visa pilsēta dūca kā bišu strops. Sēru laikā slēgtie krogi tagad zumēja skaļāk par skaļu, un zīmogi no to durvīm dega pavardos, kuros jau cepās trekni sivēni. Svētki! Pils zālē viņus, rokās sadevušos, gaidīja sačukstēšanās. Zobens viņam bija atņemts, tad nu ar otru roku nemitīgi kārtoja savus apvalkātos svārkus. Nedroši apstājās pie troņa un nometās uz ceļiem.
Deitra izrāva plaukstu ao viņa rokas un, pa kāpnītēm uzskrējusi, metās karaļa un karalienes apskāvienos. Luo dzirdēja viņu smieklus. Jutās drausmīgi vientuļš. Pacēla acis un ieraudzīja viņus visus trīs tur augšā. Viņu skatieni pavērsās lejup. Viņš vēlreiz paklanījās.
Deitra kaut ko teica. Viņš neko nedzirdēja, taču mēģināja viņu sarunu iztēloties.
"Karali…" Nē, tā nav labi, viņš nodomāja. "Tētiņ, pieņem manu atbrīvotāju…"
Karalis atturīgi pasmaidīja un pagriezās pret meitu.
".. .brašu karavīru," viņš fantazēja, vērdamies lūpu mēmajās kustībās, "lielisku pavadoni un aizstāvi…"
Karalis pamāja ar galvu.
«i ,, Luo.
Valdnieks izbrīnā savilka uzacis. Kaut ko sacīja. Visticamāk: "Vienkārši Luo, bez jebkāda titula?"
"Vienkārši Luo."
"Jā, pavisam vienkārši," viņš pie sevis noteica, vērodams viņas pamuļķīgo smaidu.
Viņa kaut ko piebilda. Viņš nespēja iedomāties, ko, tādēļ nolēma: "Tētiņ, kas šodien būs vakariņās?"
Karalim aiz izbrīna mute palika vaļā, un viņš, galvu purinādams, ņēmās kaut ko skaidrot.
Laikam būšu kļūdījies, nomurmināja Luo.
Tagad, pamazām piesarkstot, par kaut ko iekarsusi skaidroja Deitra.
"Viņš nav tāds idiots, par kādu izliekas," karaļa sejā raudzīdamies, mēģināja minēt Luo.
"Nē." Un pats iejuties pakratīja galvu. "Tas nav iespējams. Un nekāda atlīdzība ari nav solīta…"
"Bet es domāju…"
"Tu neko nevarēji domāt, jo esi…"
Viņa saērcināta savilka uzacis. Gluži kā tēvs.
"Jā, esmu un vēl es esmu…"
"Oioioi, ne iedomāties nespēju, ko viņa tādu varēja pateikt," viņš mēģināja sevi apmānīt, redzēdams, kā karalis ķer nebija īsti skaidrs, pie ausīm, galvas vai kroņa, vai varbūt visa reizē un apsēžas uz paša troņa stūrīša, tādēļ Deitrai nākas spirdzināt paģībušo un lejup šļūkošo valdnieku. Karalis uzmeta skatienu Luo, un viņš saprata: briesmonis ir pamodies.
8
Viņš palika pilī.
Bet briesmonis laidelējās pils gaiteņos.
Viņš atceras.
Saindētu ēdienu, nažus kalpu rokās.
Aiz loga lija.
Viņš atceras.
Runas pārlieku biežas, lai būtu no pirksta izzīstas, ka uz ātru roku karalis nolūkojis meitai jaunu vīru. Stāsta, ne visai jaunu, tātad ne visai izvēlīgu, toties bagātu.
Viņš tikai pamazām mācījās ieklausīties briesmoņa teiktajā, tādēļ uzreiz nenoticēja. Velti. Noticēja, kad istabā viņu sagaidīja vairāki bruņoti slepkavas. Viņam nebija citas iespējas. Uzbrucējiem tāpat. Viņam ļoti laimējās, un tiem neizdevās viņu nogalināt no slēpņa. Ar cilvēkiem viņš tika galā daudz ātrāk nekā ar pūķiem. Kad pils ļaudis redzēja, kas no slepkavām pāri palicis, tie sāka viņu vairāk cienīt.
Viņš atceras.
Viņas seju. Un to, cik ilgi šī seja neskatījās uz viņu citādi kā vienīgi ar tādu naidu, ka viņam gribējās uzrāpties visaugstākajā kokā un ilgi, ilgi nekāpt lejā. Taču koku te nebija.
Atceras, kad šī seja pirmoreiz uz viņu šādi paskatījās.
Tas notika, kad viņa uzzināja, ka naktī karalis piedzēries izkritis pa logu. Nevajadzēja rasties nekādām aizdomām: pēc meitas atgriešanās karalis bija pasācis pār mēru lietot dažus dzērienus, un neviens neko aizdomīgu nebija ievērojis. Šī nāve raisīja dažādas runas, par to radās briesmīgi daudz dažādu viedokļu. Tik dažādu, ka atradās pat ļaudis, kas no sirds ticēja, ka karalis izkritis bez neviena palīdzības.