Ar laiku ari viņa sāka tam ticēt vienkārši nebija citas iespējas.
Viņš atceras.
Viņiem piedzima dēls. Atceras, kā pirmo reizi paņēma viņu uz rokām. Atceras, kāds toreiz bija Deitras skatiens: pirmo reizi pēc daudzām dienām viņa skatījās uz viņu bez naida, jo viņš turēja mazulīti un viņas acīs gribot negribot abi bija kopā, un uz savu bērnu viņa ar naidu raudzīties nespēja.
To aptvēris, viņš mazo aizstāvi piespieda sev klāt tik cieši, ka sievas, kuras rosījās ap princesi, atņēma viņam dēlu un izdzina viņu ārā. Tomēr viņš bija laimīgs.
Viņš atceras.
Viņš kļuva par karali. Bet briesmonis joprojām laidelējās pils gaiteņos.
Viņa karalistē sāka plosīties kari: uzzinājuši par jauno "karali", apkārtējie valdnieki nolēma, ka tagad karaļvalsts būs viegls laupījums. Taču maldījās. Viņš ātri atrada kopīgu valodu ar saviem karotājiem un karavadoņiem. Un viņam veicās. Pretinieki dabūja tādu atbildes triecienu, kāds ne sapņos nebija rādījies. Aizdzinis tos atpakaļ viņu zemē, nolēma kalt dzelzi, kamēr tā karsta, un pats devās iekšā pretinieku īpašumos. Un šī "kalšana" ieilga uz visu dzīvi. Viņa karaliste pletās plašumā. Tomēr viņš zināja, ka kaut kas nav tā, kā vajdzētu: briesmonis joprojām laidelējās pils gaiteņos.
Kādu dienu viņš sajuta, ka ir trakoti noguris. Un nogurums ar katru dienu pastiprinājās.
Viņa dēls bija izaudzis. Un apprecējies. Viss bija banāli.
Viņš aizvien biežāk ļāva dēlam valdīt karaļvalsti, aizvien vairāk darāmā uzvēla viņa pleciem, palīdzēdams tikai ar saviem padomiem.
Un tas ir viss, ko viņš atceras. Tik daudzi dzīves, prieka un skumju gadi, bet viss ietilpināms vienā hronikas rakstu rindiņā: "Paplašināja karaļvalsti no ziemeļu ostām dienvidos līdz Jaunajai Deirai ziemeļos, no Gren-Arnanas jūras rietumos līdz Kinrdes upei austrumos."
Un tas bijis visas dzīves vērts.
Viņš zināja, ka kaut kas nav tā, kā vajadzētu.
Tādēļ aizvien retāk rūpējās par valsti, apmetās atsevišķā pilī. Tomēr sūtņi tā vien šaudījās šurpu turpu dēlam joprojām bija vajadzīgi viņa padomi.
Pats nemanīja, ka aizvien biežāk atrada iemeslus aizceļot.
Nesaprata, ka viņa dēls citiem šķita tikpat viegls laupījums kā savulaik pats. Bet dēls nemācēja tik labi saprasties ar karotājiem, jo nekad ar zobenu nebija stājies pretī briesmonim.
Bet briesmonis laidelējās pils gaiteņos.
Viņš atceras. Nē, pat nevajag atcerēties. Tā ir tagadne. Viņš ar sievu atgriezās no jūras piekrastes un uzzināja drausmīgo ziņu: pretinieks ir pie galvaspilsētas. Par spīti visam, viņš ar svītu steidzās turp. Nekad vēl nebija redzējis tādas šausmas: ceļmalu kokos pakārto rindas, ciemi līdz pašiem pamatiem nodedzināti. Tomēr viņi jāja uz priekšu.
Viņiem uzbruka mežā no slēpņa, un tikai brīnums un kalpu uzupurēšanās palīdzēja izglābties.
Tagad, nezinādams, ko iesākt, viņš jau kuru dienu slēpās mežā. Nezināja neko. Pat ne to, vai ir palicis kaut viens gaitenis, kur briesmonim lidot.
9
Viņš izvilka zobenu no zemes un noguldīja sev blakus. Kreisajā pusē. Labajā piekļāvās Deitra. "Ko tas man atgādina?" viņam iešāvās prātā. "Nē," viņš sev sacīja, "tas bija sen." Un nopūtās. Viņa smaržoja pēc sūnām un mežs gaidot apklusa.
Mitras zemes smarža, krītošu zvaigžņu kliedzieni. Nē, tas bija pārlieku sen.
Viņas mati joprojām bija kupli, gluži kā toreiz. Viņš pagriezās. Acis vairs nebija toreizējās, tomēr zvaigžņu gaismā redzēja visu, ko vēlējās. Viņš no galvas zināja ikvienu krunciņu viņas sejā.
Viņš apskāva viņu. Deitra, šķiet, to vien bija gaidījusi viena viņas roka izspraucās viņam zem kakla, otra apvijās no augšas un savienojās ar pirmo nāves cilpā. Viņš apkampa sievas vidukli.
- Klau, valdniek, viņa savādā balsī sacīja. Vai esi pārliecināts, ka zini, ko vēlies?
- Protams. Vai esmu tev teicis, ka tu pat tagad esi skaista?
"Bet es tev?" viņa nodomāja, bet skaļi teica:
- Varbūt tādēļ, ka tagad ir tumšs un tu labi nesaskati.
Viņš neatbildēja, klusēdams lika viņai virsū sūnas, pa
vienam kumšķītim. Tādēļ jautājumu uzdot nācās viņai.
- Vai zini, cik gadus mēs to neesam darījuši?
- Skaiti gadu desmitos, būs vieglāk, viņš atbildēja.
Abi iespurdzās. Zvaigznes krita pār viņiem kā ūdenskritums. Viņi metās tām pakaļ.
Viņš redzēja ainu.
Kumelītes pakalnu nogāzēs jau bija paaugušās un smaržoja vēl stiprāk. Bet kalniņā joprojām stāvēja karātavas. Viņam…
Iedūris savu zobenu tur, kur ainava robežojās ar īsto zemi, viņš stāvēja un noraudzījās uz tumšajiem, smagajiem siluetiem, kas tuvojās. Kad tie jau bija tuvu, redzēja viņu vēja appūstās raupjās sejas. Dzeļošas acis iedūrās viņā, ieroči žvadzēja vien, zirgi ar pakaviem spārdīja zemi un laida pa purslām garaiņus.
Karalis rāmi pārlaida skatienu bruņucepuru smailēs un šķēpu uzgaļos saveltajai melnajai masai.
- Baidos, ka te jūs netiksiet cauri, viņš sacīja pirmajiem. Silueti neapstājās.
Viņš izrāva no ainavas zobenu.
Ainava saviļņojās.
- Zini, Deitra, es domāju, ka saprotu. Toreiz, tajā pirmajā nakti, tev patiešām bija auksti, bet vienīgais, kurš varēja palīdzēt sasilt un sagaidīt rītu, biju es. Un es to izmantoju.
Uz mirkli apklusa. Tad turpināja.
- Un tagad mums abiem ir auksti, mēs abi esam izsalkuši. Es no tā jau sen esmu atradis, bet tu nemaz nebiji pieradusi…
Viņa atbalstījās uz elkoņiem un ieinteresēti noraudzījās viņā.
Viņš sastomījās.
- Tas ir, es tikai gribēju sacīt, ka tagad viss bija… apzināti.
Viņa tikai skaļi iesmējās:
- Dievs augstais! Ir nu gan muļķis!
10
Dzeltens lietus krita zilajās lapās un lejup ritēja jau zaļš.
Viņš redzēja, kā pa zaļām lapām klāto celiņu starp pakalniem iet vecs vīrs ar sirmu bārdu nodriskātās skrandās. Piemiedza acis, ar delnu aizsedza tās no pilošajām lāsēm un pamina viņu. Tas bija pils zintnieks vecais Žveiduvis. Karalis gaidīja, līdz vīrs piekluburos tuvāk.
Zintnieks pienāca, atspiedās uz savas garās nūjas ar apkalto galu un, viegli smīnēdams, klusēja. Karalis ievēroja, ka viņa ar sirmo bārdu apaugusī, grumbu izvagotā seja ir sasista un brūces sastrutojušas.
- Šveikš! Vecais plati un šķībi pasmaidīja.
Mutē melnēja izsisto zobu tukšumi.
- Oi! apķērās mags.
Viņš pasmēla no avota sauju zaļā ūdens un, muti ar to izskalojis, atkal pasmaidīja. Visi zobi bija vietā. Kaulainā roka nobraucīja no sejas zaļās lāses. Sejā vairs neredzēja ne skrambiņas. Vecis ieraudzīja aiz brīnumiem ieplestās karaļa acis.
- Es taču nevaru stāties karaļa priekšā tādā izskatā, viņš paskaidroja. Pacēla no zemes akmeni mirdzošu kā spogulis aplūkoja seju un nometa zemē. Re, tagad cita lieta!
Karalis ievēroja, ka visi apkārtējie akmeņi ir tādi paši.
- Nu, kā klājas? atkal ierunājās vecis.
- Sūds, īsi un skaidri atbildēja karalis, un pašam tirpas pārskrēja dzirdot, kā šis vārds noskan.
Tie laiki, kad šādi mēdza atbildēt uz pieklājīgiem sveicieniem, bija sen pagājuši.
- Lieliski, tātad gatavojamies sējai. Gaidīsim, kas šai lieliskajā augsnē izdīgs. Es vienmēr esmu teicis…