- Joprojām ņirgājies?!
- Vai gan es to uzdrīkstētos?! zintnieks atkal izviepās.
- Vienmēr, kad tu domā, ka ņirgājos, izrādās, ka…
- Ka tu pareģo. Zinu, zinu, karalis noducināja. Taču šoreiz tu maldies. Redzi, viņš ar roku norādīja uz savu sievu, kas, vien ar matiem apsegusies, gulēja pie tik tikko gailošā ugunskura. Zaļais lietus turpināja līt, kā lijis, un, šķiet, nemaz nekaitēja kvēlojošajām oglēm, kas turpināja zibināt savas gailošās acis. Tas ir viss, viņš paskaidroja.
- Beigas! Vairāk nekā nebūs.
Vecais tikai sazvērnieciski piemiedza ar aci un, pārlaidis skatienu aizmigušajai karalienei, novilka:
- Es tevi lieliski saprotu nav vairs tie gadi. Bet vari man ticēt: vienreiz pa nakti tas nav ne daudz, ne maz.
Karalis piesarka un iedūra acu skatu lielajos zilajos kokos. "Vai tie vienmēr tādi bijuši?" viņš nodomāja.
Pakasīja pakausi.
- Tas ir sapnis?
- Jā, atbildēja vecais, vai tu gribi, lai nebūtu?
- Tas ir tavs darbs? viņš ar pirkstu bakstīja uz koku pusi.
Zintnieks tikai kautri pasmaidīja.
- Bet tu taču esi īsts?
- Vari pataustīt.
- Nevajag, karalis atmeta ar roku, bet, ja tu esi īsts, paskaidro, kas tad ir noticis!
- Līst. Zintnieks svarīgi pacēla pirkstu, taču, karaļa skatienu pamanījis, apklusa un turpināja pavisam citā tonī. Herads. Šo tak neviens negaidīja un, ja gaidīja, tad no dienvidiem, bet šis izveidoja savienību ar Rjū Vasarraibumaino, kuram mēs pat uzmanību nepievērsām, mūsu armija taču pirms pāris gadiem tur ieviesa tādu kārtību, ka šis nespēja ne pakustēt. Viņi apvienojās un uzbruka mums no austrumiem, pat karu nepieteikuši. Tas bija kā pērkona spēriens no skaidrām debesim. Zibens ātrumā forsējuši Kinrdes upi, viņi pēc dažām dienām jau stāvēja pie galvaspilsētas mūriem.
- Herads un Rjū. Ko tu man stāsti?! Viņu karaspēks taču uz pirkstiem saskaitāms.
- Uz pirkstiem arī zvaigznes debesīs var saskaitīt, tiesa, tas mazliet ieilgtu, gandrīz vienaldzīgā balsī viņu pārtrauca zintnieks. Osi. Viņi noslēguši līgumu ar ziemeļu osiem.
Karalis atcerējās no slēpņa uzglūnējušo karotāju tumšās sejas, viņu smagos stāvus un platos zobenus.
- Bet tā taču ir pašnāvība! Karalis pakratīja galvu. Laist osus pār savu zemi. Kad vairs nebūs, ko kapāt šeit, tie griezīsies atpakaļ. Tad muļķi Herads un Rjū nonāks kā starp diviem dzirnakmeņiem.
- Tā ir viņu nelaime. Zintnieks paraustīja plecus. Pats zini, tiem abiem nav visi mājās. Tu taču tikai tādēļ negāzi šos no troņiem, ka nebaidījies tie jebkad varētu pretoties. Tā bija kļūda. Bet svarīgāk ir, kas notiek mūsu zemē.
- Un kas tad notiek? Stāsti!
- Viss notika tik ātri, ka neviens nespēja ne atjēgties. Amis mēģināja savākt armiju aizsardzībai, taču pietrūka laika, tādēļ tikai ar saujiņu karavīru nocietinājās galvaspilsētā. Bet pretinieku bija tik daudz kā siseņu. Un tie mežonīgi vairojās kā peles, gluži vai no vecām lupatām saradās. Un dzīvīgi trīs bultas vēderā, bet tie tik iet un iet, un vicina savus dzelžus un…
- Nenovirzies no tēmas! Karalis viņu pārtrauca. lt kā es osus nebūtu redzējis! Kā tur Amim?
- Karali, tavs dēls…
Apklusa. Bet viņš jau saprata par "karali" vecais viņu uzrunāja tikai tad, kad labāk gribētu klusēt.
- Kas? karalis paaugstināja balsi, bet vārdus neatrada.
- Galvaspilsētu ieņēma, pils turējās, visi aizstāvji metās turpu, taču tikai tādēļ, lai no augšas pa logiem noskatītos, kā liesmas aprij viņu pilsētu. Pili ieņēma. Tavs dēls cīnījās līdz pēdējam. Kad viss jau bija beidzies un palikuši tikai daži, viņš izsauca uz cīņu pašu Heradu. Un būtu šo uzvarējis, bet, tiklīdz izsita Heradam no rokām ieroci un atvēzējās nāvīgajam cirtienam, viņu caururba varbūt kādas desmit bultas reizē. Tavs dēls mira kā…
- Tikai bez skaļiem vārdiem! Pats zinu, kā viņš mira.
- Labi, zintnieks rāmi atteica. Skaļos vārdus pietaupīšu, lai pastāstītu, kā šie tiks galā ar mani, jo arī es nedomāju vairs ilgi dzīvot. Ja mani nenogalinās, es tajā pagrabā nomiršu aiz bada vai ievainojumiem. Tad pirms nāves, mēģināšu vēl atnākt papļāpāt. Redzi, man ir iedalīta istaba mūsu pils pagrabā; brokastīs un pusdienās dabonu pa ādu, bet vakariņas atņemu tiem, kurus mēs ar tevi tur satupinājām un kurus arī tie sumpurņi nav izlaiduši paši baidās tādus palaist brīvībā… Nu, bet kuru gan interesē vecpuiša neveiksmes, labāk pastāsti, kā tur, pie jūras…
Karalis klusēja. Tad ierunājās:
- Piedod man, Zveiduvi! Tā arī varēji teikt, ka tev vajadzīga palīdzība. Labi, es mēģināšu pie tevis aiziet. Pacieties vēl mazliet…
- Puikiņ, vecais pasmaidīja, kur gan tu iesi? Tu man vairs nevari palidzēt. Es tev aizliedzu, vai dzirdi, valdniek, aizliedzu to darīt! Es atnācu šurp tādēļ, ka pats cerēju palīdzēt tev.
- Man? Tu labāk pats sev palīdzi, nevis man!
- Nestrīdēsimies! Esam jau strīdējušies, un tu zini, ka es neatbalstīju tavu aiziešanu malā no valdīšanas. Tavs dēls vēl ir liels bērns.
- Bērns… Es viņa gados…
- Jau biji paguvis kļūt par pēdējo valkatu. Zinu. Diemžēl viņam šādas iespējas nebija.
- Bet ko gan tu gribi? Lai es tagad ar plikām rokām eju pret Heradu un osiem?
- Tā vien šķiet, ka tur, pie ugunskuriņa, guļ zobens.
Karalis muti vien noplātīja.
- Nav labi slepeni noklausīties svešas sarunas. Starp citu, es varu to tev aizdot.
- Apklusti! Vecais bargi pieklaudzināja ar nūju, tā ka tās gals zemē iedūrās. Kas tu par karali, ja…
- Kas?! Tik tiešām, kas es tagad par karali? No manis tāds pats karalis kā no spaiņa zvans! Un cauri!
- Apklusti! Apklusti, kamēr neviens nav dzirdējis! Un zini: visi tic, ka tu atgriezīsies.
- Ak tā! Un ko darīšu? viņš ieinteresēti vaicāja.
- Tu pašlaik esi ceļā un tikai pats vari izvēlēties, uz kuru pusi iet.
- Vai zini, ka dzīve pie lieliem ceļiem kaitē veselībai? Arī mežu es sasniedzu, ejot pār laukiem, jo ceļmalu koki ir ceļa gājēju pilni, tie virknēm vien dodas uz debesīm, jo visiem kājas jau karājas pēdu virs zemes!
- Karali! vecais iesaucās. Tie ir tavi ļaudis, un viņi miruši ar tavu vārdu uz lūpām!
Luo saķēra galvu rokās.
- Ko tu gribi, lai es daru?
- Tev nav tiesību apstāties. Ņem vērā, ka ceļš nesākas tur, kur tu uz tā esi uzgājis, un nebeidzas tur, kur tev rodas vēlēšanās no tā nogriezties. Tu ej pa to, un tev vairs nav tiesību ne apstāties, ne kļūdaini nogriezties. Kāpēc? Tāpēc, ka uz tevi tiek likts pārāk daudz cerību! Zini, ka pasaule tā ir harmonija, lai arī pilna ar visādiem osiem. Taču ceļam pret ikvienu tā gājēju ir jāizturas apzinīgi, protams, ja pats gājējs ir apzinīgs. Par atdoto tu vienmēr iegūsi, par iegūto vienmēr zaudēsi. Tev tikai jāsāk kustēties es pieprasu, lai tu to darītu! Kāpēc to es saprotamāk nespēju izskaidrot.
- Paklau, zintniek! Ko tu muldi? Kāda harmonija? Tu taču zini, ka es tavu muldēšanu nekad neesmu sapratis, un, ja tas ir viss, ko tu man vari pateikt, tad…
Viņš sāka drudžaini raudzīties apkārt. Nolauza no milzīga koka milzīgu, oranžu dzelksni un draudīgi atvēzējās sev virs gurna.
- Ja tu vairāk neko nevari pateikt, es… es atmodīšos.
Apklusa, sajutis, cik muļķīgi izskatās.