- Nesteidzies! — Zintnieks pasmīnēja. Noklausies, ko vecs vīrs saka. Vai domā, ka par karali kļūst, nez no kurienes ierodoties pilī un paziņojot: "Puse karaļvalsts ir man!"? Te taču nav nekā, kas būtu tavs! Tev nospļauties uz visu tavu karaļvalsti. Tev rūp tavs dēls un galu galā arī tu pats. Tu pat nepavaicāji, cik pilsētu ir noturējušās un kā tām klājas. Tad nu saki vai ikviens, kam kronis galvā, ir karalis? Pirms daudziem gadiem te ieradās viens sencis ar kaujas cirvi. Visi zina viņš bija karalis. Viņam nebija ne pilsētu, ne bagātības, ne kroņa. Vismaz tāda redzama ne. Toties tas, kas bija viņā iekšā, nevienu neinteresē. Varbūt tur arī bija bagātība. Un viņš cīnījās pat katru zemes kukurzni, un viss te kļuva viņam piederošs. Kukurzni pie kukuržņa likdams, viņš radīja savu karaļvalsti. Sākumā viņš bija viens, taču tikai sākumā. Kā viņš to panāca? Domā ar cirvi?
- Tu man piedāvā sākt visu no jauna?
- No kāda jauna? Tad tu velti esi saņēmis. Tagad tas būtu pa īstam.
- Tam taču vajadzīga visa dzīve. Tas nav darāms manos gados!
- Tad tev nāksies pasteigties. Vai arī pameklēt dzīvības ābolus.
- Pasakas sāc stāstīt? Dzelksnis draudoši izslējās. Un jau klusāk: Vai tiešām es visu esmu darījis tik slikti, vai tad es necentos?
Maga skatienā ielija skumjas.
- Labi, es tev pastāstīšu pasaku, ko stāstīju tavam dēlam.
Tātad dzīvoja reiz cilvēks, kurš cēla māju. Sienas uzslēja no resniem baļķiem, ielika ozola durvis un logus, apjūma dakstiņu jumtu. Taču mājas pamatus viņš lika no ūdens.
- Kādēļ? neizpratnē ievaicājās karalis.
- Labs jautājums. Arī tavs dēls jautāja to pašu. Vecais pasmaidīja.
Karalis sarauca pieri.
- Un kas no tā visa iznāca? viņš atkal vaicāja.
- Tavs jautājums man patīk vēl vairāk, tā bija visa atbilde.
Neko vairāk neteicis, piegāja, atņēma oranžo dzelksni un iedūra viņam gurnā.
L-uo bez žēlastības modās augšā, lai arī visiem spēkiem centās paturēt acīs maga joprojām smaidošo seju. Juta, ka redz viņu pēdējo reizi. Bet tik daudz vēl gribēja pajautāt!
Tomēr pamodās. Izvilka no kājas milzu dzelksni. Deitra uz mirkli atvēra acis.
- Kas noticis? viņa jautāja.
- Sapnis, viņš sameloja, tikai sapnis.
11
Viņa atmodās līdz ar saules lēktu. Debesis virs meža jau metās gaišas. Sūnas uz viņas auguma bija mitras.
Karalis sēdēja pie nelielā ugunskura un, to bakstīdams, rokās grozīja milzīgu, oranžu koka dzelksni.
Viņa pievirzījās tuvāk tā, lai atrastos starp ugunskuru un vīru. Ar muguru atbalstījusies pret viņu, pastiepa rokas pret ugunskuru. Abi sēdēja klusēdami. Viņa sildījās.
- Deitra.
' Jā, viņa it kā atmodās no miega, kas ir?
- Atceries, tu stāstīji par savu vectēvu, kurš te ieradās ar cirvi un nodibināja karaļvalsti?
- Ar kaujas cirvi, viņa izlaboja.
- Nu jā. Kā tur bija?
- Neko vairāk arī neatceros, viņa attrauca. Kad tas bija, kad es tev to stāstīju, turklāt vajadzēja klausīties! Bet kam tas tev vajadzīgs?
Viņš aizdomājies paskatījās uz viņu, tad ar zodu norādīja uz zobenu, kas atkal bija iedurts pie ugunskura.
Viņa samulsusi paskatījās uz vīru un skaļi iesmējās. Viņš, šķiet, veselu mūžību nebija dzirdējis viņu tik skanīgi smejam. Bet varbūt vainīgs mežs svaigais gaiss un atbalss kokos. Jā, droši vien mežs.
- Ak tu, manu varoni! Viņa pagriezās un atkal iesmējās, tad sabužināja viņa matus un bārdu. Tagad viņš līdzinājās kumelītei mati uz visām pusēm izspūruši, šajās dažās dienās krietni vien izbalojuši… Deitra atkal atbalstījās pret viņu. Viņš juta, kā viņa smejas. Viņas mati smaržoja. "Pēc kadiķiem," viņš nodomāja. Bija jau gandrīz aizmirsis, kā smaržo viņas mati un kadiķi. Gandrīz.
- Vai tu esi dzirdējusi par dzīvības āboliem? viņš atkal ievaicājās.
- Protams! Tev varbūt vēl ir tie vakar ceptie ābolīši? Viņa joprojām smējās.
- Nē, es nopietni.
Viņa nopūtās. Vairs nesmējās. Vērīgi skatījās viņā. Viņš nolēma, ka viņas acis nemaz nav mainījušās, kopš pirmoreiz bija tās ieraudzījis.
- Luo! bija viss, ko viņa pateica.
"Luo!" viņš nodomāja. "Vienkārši Luo, bez jebkāda titula."
- Redzi, es visu nakti domāju. Citur neesmu šo nostāstu dzirdējis, tikai jūsu karalistē. Lai arī tā būtu pasaka. Bet tu pamēģini iztēloties, ka tāda ābele tiešām ir un viņa kādam pieder. Ko gan viņš dara? Un, atbildi negaidīdams, turpināja: -Viņš gādā, lai tā tiktu labi apsargāta. Un viņš pats arī. Jo viņš taču var dzīvot mūžīgi, un viņam rodas uzdevums pasargāt sevi no zobena! Un viņš to arī dara. Ceļ pili ar augstām, nepieejamām sienām, baigiem torņiem un sargiem slakteriem. Kur vien viņš parādās vienmēr bruņās tērpts, citādu viņu neviens nav redzējis. Viņš nelaupa, neiekaro citas zemes. Jo karš ir liels risks. Viņam, gluži pretēji, pieder tikai kādi padsmit ciemi, un ar to nodokļiem pietiek kā pārtikai, tā karavīru atalgojumam. Un, pat ja kāds karaspēks iet garām, visu, kas ceļā pagadījies, noslaucīdams no zemes virsas, tas iet viņa pilij ar līkumu, jo zina: pat ja šo briesmoni uzveiks, zaudējumi labākajā gadījumā būs desmitkārtīgi, bet labuma nekāda ne zemju, ne bagātības. Tādēļ neviens i neatceras, ka pils saimnieks jelkad būtu karojis, lai arī ļaudis mēdz kulstīt mēles, ka viņš valdījis jau tad, kad viņu vectēvi bijuši dzīvi, un nepavisam nav mainījies. Bet citi viņus klusina pat ja ir mainījies, ko gan tajās bruņās var saprast… Un tā viņš dzīvo, kā dzīvojis, un nevienam nenāk ne prātā, ka…
- Ka viņš joprojām baidās, — pārtrauca Deitra, un sapņo par to, ka viņam būtu zirgs, kurš, gadījumā, ja kāds tomēr uzbruktu, viņu iznestu no kaujas lauka un nebūtu panākams. Viņam pietiktu ar ābolu maisiņu, un neviens viņu te vairs nenoturētu. Kurš ir vēl vairāk traks pēc zirgiem nekā viņš?
Abi apklusa.
- Tas ir Orms. Dzelzs Orms, viņa beidzot nedroši bilda.
Viņš bija gaidījis, ka viņa izteiks šo vārdu. Un lepojās ar viņu.
- Un viņa pils nemaz nav tālu no šīs vietas!
Viņa piecēlās, pagrozījas uz vietas, it kā gribētu orientēties, kurp doties. Tad piepeši vaicāja:
- Tu domā ja viņam būtu, viņš tev tos ābolus dotu?
Karalis pasmaidīja.
- Un ja nu es tā pieklājīgi palūgtu?
Viņš izvilka no zemes zobenu un zīmīgi ar to pamāja.
12
Pēc pelniem viņš noprata, ka te reiz varētu būt bijis neliels ciems. Ar labo roku izpurināja no matiem vēja sanestos pelnus, un sirmie mati atkal kļuva melni. Ar asiņaino kreiso uzplikšķināja pa zobena maksti un sacīja:
- Ejam, tas noteikti ir tur. Tā pils pat sadegusi izskatās pēc debesu balsta. Drūmāku balstu grūti iedomāties, tomēr mūsu cerība ir tur. Interesanti, kā gan iespējams tā visu nodedzināt, pat atsevišķus kokus! Varbūt ar burveklibām?
Neviens viņam neatbildēja.
Pils pagalmā pelnu bija ne mazāk kā visur citur, tikai te nebija vēja, un tie slinki gulēja tieši uz zemes. Viņš bija ticis iekšā pa sagrauto sienu un, pār akmeņiem kāpdams, mēģināja atcerēties.
- Tas bija te, vai ne? Pacieties, tūdaļ atradīsim to, pēc kā esam nākuši!
Viņš pats tam maz ticēja, bet atbildes atkal nebija.
Pelnu pļaviņā, nodeguļu aizsprostots, urdzēja sīks, bet straujš avots, kura ūdens, pelnus no savas gultnes iznesis, bija savādi skaidrs, priecīgs un pat mēģināja draiskoties ar saules atspulgiem, kas tajā nokļuva caur prāvo spraugu mūri.