Viņš gāja gar strautu, jo zināja, ka ābele aug pie tā. Biezais pelnu slānis neļāva cerēt, taču viņš tik un tā gāja.
Piepeši apstājās kā zibens ķerts vienā vietā strautu bija aizsprostojis akmens, un ūdens ņirbēdams satecēja tādā kā nelielā akā. Ceļu aizšķērsoja vēl gluži nesadedzis koks, un tur lēkādams un grozīdamies peldēja mazs, apaļš zelta ābolītis. Te ienirdams, te paceldamies virs nemitīgi tekošā ūdens, izglābies no uguns, kas bija sakausējusi pat sienu akmeņus, it kā savu nosaukumu dzīvības ābols attaisnodams.
Viņš priekā iesaucās un noliecās paņemt augli. Piepeši kāds iekliedzās:
- Neaiztiec!
Viņš zibenīgi iztaisnojās. Ieraudzīja sirmu vīru, kas stāvēja pie sienas un skatījās uz viņu.
- Šis ābols, jaunekli, ir vajadzīgs man.
- Vari ticēt, ka man ari.
- Kas gan tu tāds esi, ja vari to piesavināties?
- Un kas esi tu, ja vari to aizliegt?
- Es esmu šīs zemes valdnieks. Visa, ko apkārt redzi.
- Hm, tu pārvaldi lieliskus pelnus. Jauneklis pasmīnēja un atkal pieliecās.
- Es tev teicu atstāj!
- Šis ābols man ir apsolīts, un es to paņemšu.
- Diemžēl…
- Paklau, cilvēk, jauneklis sāka zaudēt pacietību, neliec man…
- Pielietot spēku? Lūdzu! Es tikai pieklājības pēc, nevēlēdamies tikt pārprasts, neierosināju to pirmais. Tas lai tev nevajadzētu šaubīties. Viņš lēnām vilka no maksts zobenu.
Jauneklis nokāpa no akmens un izvilka savējo.
- Nejūties tr aucēts, karalis rāmi sacīja, stāsti! Kāpēc tu domā, ka tev ir tiesības uz šo ābolu?
- Mans tēvs, puisis sacīja un ar izklupienu cirta, bet, kad trieciens, lai gan ar grūtībām, tika atvairīts, turpināja: Vecs. Viņš sagribējis to ābolu apmaiņā pret visu savu mantu. Kurš no trim dēliem ābolu dabūs — tam tiks tēva mājas. Tā nu devos ceļā, viņš izskaidroja savu straujo uzbrukumu virkni, ko pretinieks, gan atkāpdamies, tomēr veiksmīgi atvairīja, cirzdams arī pats zibenīgi kā čūska.
- Atradi?
Tikko paspējis atsist, jauneklis tūdaļ pārgāja uzbrukumā.
- Jā. Un saimnieku arī. Viņš apmaiņai pret ābolu sagribēja brīnumzirgu. Atkal devos ceļā… Augstu palēcies, lūkoja ar asmens galu aizsniegt pretinieka kaklu.
- Un gandrīz zaudēji galvu? precizēja karalis.
Viņa zobens nosvilpa tik tuvu jaunekļa ausij, ka tas zaudēja orientāciju.
- Tā, it kā zinātu! Ierados pēc zirga, bet tur karš! Mājas pelnos, apkārt ložņā tādi melni purni spicām bruņucepurēm. Un tos komandē ruds vasarraibumains mēsls, kas sēž tādā zirgā, ka es uzreiz sapratu tas ir tas, ko meklēju. Nogaidīju izdevīgu brīdi, un, kā metos virsū, tā tam vasarraibumainim puse galvaskausa nost, lēcu tik zirgā un laidos prom.
Lēkādami un skraidīdami viņi bija sacēluši tādu putekļu mākoni, ka tik tikko varēja viens otru saskatīt. Knapi no cirtiena izvairījies, karalis iestarpināja:
- Kā redzu, mēs karojam vienā pusē.
- Es nekaroju. Es cīnos ar kaut kādu veci dēļ apgrauzta ābola. Smieklīgi.
Saniknots sāka zvetēt ar zobenu pa labi, pa kreisi, jo tikpat gandrīz neko vairs nespēja saskatīt.
- Smieklīgi. Un smieklīgākais ir tas, ka tev ir visas iespējas zaudēt.
- Šaubos. Jo man ir visas iespējas saņemt pastiprinājumu.
Karalis aplaida skatienu visapkārt un pamanīja kaut ko tumšu, kas drāzās viņam virsū. Mēģināja atlēkt sānis, bet nepaguva. Trieciens bija tik spēcīgs, ka viņš sagrīļojās un noslīga uz viena ceļa. Uzlēcis kājās, veikli izskrēja no putekļu mākoņa tīrā gaisā un ieraudzīja viņus abus.
Jauneklis, zobena spalu plaukstā spiezdams, ar otru roku glāstīja milzīgu asiņainu vilku. Tas iesmilkstējās un atņirdza zobus. Varēja redzēt, ka tik tikko turas kājās. "Ja ne tā," nodomāja Luo, "es jau būtu viņa vēderā." Vilka sānā bija atvērusies briesmīga, asiņojoša brūce, kādreiz bijusi pārsieta, bet ar laiku apsējs noslīdējis, un nu asinis pilēja zemē.
- Es ar zirgu aizbēgu, sacīja jauneklis un skumji pasmaidīja, bet viņam trāpīja.
Karalim sametās šķebīgi. Viņš saprata, kam viņiem vajadzīgs ābols. Viņi, pēc savas gribas vai ne, taču bija cīnījušies ar viņa ienaidniekiem, ievainoti, un tagad viņam ir jāatņem viņu vienīgās zāles. Tomēr nav izvēles viņš ir vajadzīgs savai karaļvalstij. Viņam jāpierāda, ka viņš ir karalis! Un tas nemaz vairs nav grūti sasniedzams. Redzēja, ka jauneklis ir noguris vairāk nekā viņš. Jā, puisis labi cīnās, taču to apguvis pavisam nesen un lielā steigā, lai gan, jāatzīst, gandrīz pilnvērtīgi. Žēl puiša spējīgs. Ies bojā, jo trūkst pieredzes. Kaut vai tik, lai saprastu, ka ir zaudējis, un prastos sevi saudzēt. Saprata, ka melo pats sev puisis to dara ne jau sevis dēļ. Taču dara!
- Dēls, izrunājot šo vārdu, kaut kur iesāpējās, kur tu rāvi, ka vilkiem garšo āboli?
- Es viņam pateicu, sacīja vilks un sāka laizīt brūci.
Karalim tirpas pārskrēja pār muguru. Viņš viņus apskauda. Viņi bija divi.
"Neapskaud viņus!" viņš sacīja pats sev, zobenu rokā svārstīdams, "un it īpaši par nāvi."
13
Viņa gaidīja turpat, kur bija viņu atstājis. Karalis klusi izlīda no akmens aizsega, tomēr viņa sadzirdēja un pagriezās. Viņš piegāja klāt un smagi nosēdās zemē viņai blakus. Mazliet atvilka elpu. Tad pasniedza maisiņu. Viņa lēni paņēma, aptaustīja un izbēra tā saturu zemē. Tie bijaabolīši mazi, apaļi, dzelteni.
- Kas tas? viņa iepleta acis. Tie taču nav?…
- Protams, ka nē, viņš atbildēja. Paņēma vienu, noslaucīja piedurknē un iekoda. Cienājies.
Viņa paņēma ābolu.
- Gardi, šitie nav no mežābeles, viņš iedrošināja. Sitos sauc, nu kā tur bija… eh, aizmirsu. Iedomājies! Vecītim bija lielisks dārzs, un tajā daudz, daudz ābeļu, pavasarī tās ziedēja baltiem ziediem un kļuva līdzīgas viņam. Viņam patika atbalstīt savu balto galvu pret vienu no tām un ilgi, ilgi skatīties. Tās viņam bija kā bērni. Un tad garām jāja tie neģēļi, kuri dedzina visu, kas trāpās ceļā. Un nodedzināja viņa ābeles. Bet šī vienīgā palika tur tikai tāpēc, ka tieši tajā viņi pakāra večuku un tad vairs negribēja dedzināt, acīmredzot, viņuprāt, tas skaisti izskatījās… Izvirtuļi, viņš piebilda.
Deitra izspļāva kumosu.
- Kāpēc tu man to stāsti? viņa iekliedzās. Un tad vēl gribi, lai es tos ēstu?
Viņš paraustīja plecus.
- Ēd, nebaidies. Es to večuku noņēmu un apglabāju.
Viņa neko nesaprata. Beidzot neizturēja:
- Un kā tur…
- Kas? viņš izlikās nesaprotam.
- Nu, vai atradi?
- Ā… atradu.
- Nu, un?! viņa iesaucās.
- Atradu tikai vienu. Un tas bija jāiegūst. Ko skaties? Jā, jā jāatņem.
Viņa nodūra acis.
- Pagaidi, viņš saņēma viņu aiz pleciem, ko tad tu par savu viru padomāji? Tik vecs es vēl neesmu.
Viņa jautājoši savilka uzacis.
- Tur bija drusku savādāk. Viņu patiesībā bija pusotra, un viņiem tas auglis bija vairāk vajadzīgs. Viņš izdzirda, ka viņa dungo. Viņš turpināja, taču balss pēkšņi iedrebējā. -Tas būtu…
Viņa dziesmu nepārtrauca.
Viņš drudžaini meklēja to vārdu, vērodams, kā aizvien platāks top viņas smaids.
-Tas būtu bijis… neapzinīgi, viņš galu galā pabeidza.