Viņas seja nez kādēļ noskaidrojās. Viņš pavēra muti un sāka smieties. Jautājoši paskatījās uz viņu. Viņa priecīgi pamāja.
- Un vēl es nodomāju, viņš turpināja, ka viens ābols uz diviem tas arī ir neapzinīgi. Jo mēs taču esam divi! Vismaz divi.
Viņš apskāva sievu. Viņa piekļāvās viņam, tomēr neapklusa. Tagad dziesma skanēja dīvaini skumji, un, kā atbalss atlēkdama no akmeņiem, lika šermuļiem pārskriet pār ādu. Un nu jau domīgi, kā upītes čalošana, kad tā atskārtusi, ka visu mūžu met vienu un to pašu loku.
Bet tagad ne pārlieku, tomēr priecīgi. Viņi skāva viens otru aizvien stiprāk un redzēja ainu.
Melni, smagi stāvi, tumšām, vēja appūstām, raupjām sejām, sastājušies uz kumelītēm apauguša pakalna un nedroši mīņājas uz. vietas. Stāv karaspēks, smailās bruņucepures un šķēpus saslējis, un nekust ne no vietas.
Bet pa celiņu starp pakalniem tiem pretī iet līksma Nāve un pie sevis priecīgi dungo:
- Heijā, izkaptiņ, heijā!
14
Viņi gāja pa mežu.
- Ne ar mums ceļš ir sācies, un ne ar mums tas beigsies, karalis skaidroja. Tomēr mums pa to jāiet. Mums nav tiesību apstāties vai nogriezties sānis. Jo pārāk daudz… viņš sakārtoja domas, jo es pārāk stipri gribu redzēt, kas ir otrā galā! Tas ceļš tā ir dzīve. Un, pa šo ceļu ejot, viss ir sasniedzams. Pat dzīvības āboli. Par katru atdoto tu saņem un par katru paņemto atdod. Viens ābolītis tā ir dzīvība. To zaudējis, es apmaiņā iegūstu citu dzīvību. Un tas ir tikai sākums, jo… Viņš apstājās un sāka uz pirkstiem kaut ko rēķināt.
- Paga, viņš sacīja, ābols tā ir dzīvība. Par vienu vienu. Deitra! viņš piepeši iesaucās. Vai tu esi dzirdējusi pasaku par dzīvības ūdeni?
Viņa skaļi iesmējās. Un teica:
- Esi aizrāvies. Vispār jā, esmu dzirdējusi. Par avotu, kas tecēdams izglāba ābolīti. Tas ir tik romantiski!
- Neņirgājies! Es nopietni. Ūdens tas taču ir neierobežots daudzums dzīvības. Mēģināsim iztēloties.
Kādam šis avots pieder. Ko viņš dara? Ap avotu sētu neuzcelsi, nepaslēpsi, tas ir dzīvs, tas tek! Visticamāk, ka to sargā daudz ļaužu. Viņi neļauj pretiniekam tuvoties, un viņiem tas izdodas, jo tie, kas zina šo noslēpumu, ir nemirstīgi, viņi cīnās avota tuvumā. Ikviens viņu iekarošanas gājiens beidzas neveiksmīgi, jo prom no avota viņi nav nekas.
- Bo, viņa sacīja.
- Bo, viņš pamāja, Bodrgi. Savu mežu tie pārvērtuši par nepieejamu cietoksni, un nav neviena, kas būtu no turienes atgriezies. Bet kādas gan ir šīs kareivīgās tautas uzvaras tālāk no šī meža? Nekādas!
- Tāds avots, viņa teica, nav saturams. Tas iesūcas zemē, tātad koki un augi tur ir praktiski nemirstīgi. Kur tu vēl esi redzējis tādus kokus kā Bo…
- Kur? Viņš atcerējās.
Atcerējās, kā vecais Žveiduvis sen, sen tika aizvedis viņu paskatīties uz to mežu. Viņi bija uzkāpuši kalnā, kura nogāzē sākās mežs. Viņš redzēja tā varenos kokus, kuru lapotne jau bija ieguvusi zilganu nokrāsu. To stumbri stāvēja kā mūris visdīvaināko krāsu mūris.
Viņš paskatījās uz sievu. Tad izņēma no kabatas milzīgo, oranžo dzelksni, ko pēc tās nakts bija izvilcis no savas kājas. Un saprata, kur vecais zintnieks kopā ar viņu tonakt bijis. Ieraudzīja savā priekšā viņa seju: "Man patīk tavs jautājums."
Deitra, neko nesaprazdama, gāja viņam blakus un nevarēja nociesties nepajautājusi:
- Bet vai tu domā, ka viņi mums to ūdeni dos?
Un piepeši apstājās.
Meža celiņa malā, zobenu zemē iedūris, stāvēja stalts jauneklis. Viņam pie kājām tupēja milzīgs vilks gludu, gluži vai mirdzošu kažoku. Mazliet tālāk ganījās tik lielisks rikšotājs, kādu karalis vēl nebija redzējis. Uzreiz saprata, kas tas par zirgu.
- Cienījamā kundze, cenšoties apspiest smaidu, sacīja jauneklis, un ja nu MĒS visi pieklājīgi palūgsim?
Viņš izvilka no zemes zobenu un zīmīgi pamāja.
Vilks pasmaidīja.
Diāna Butkiene IM
Sastingušajā apziņā sarosījās sīciņa dzirkstelīte… Lēnītēm iegailējās… Zem plakstiņiem slīdēja kailas klintis, starp kurām viesuļi vērpa smilšu un putekļu vērpetes, pazibēja nepazīstamas drupas, juras krasts, tad piepeši visu aizēnoja seja. Vērīgi raudzījās smīnīgās acis, bezskaņas smieklos izviepās mute. Viņa neatcerējās, kam šī seja pieder, tikai juta, ka pārņem riebums. Mēģināja atcerēties, kas ir viņa pati. No atmiņas nostūriem izpeldēja vārdi Hekate, Ištara, Kali… Un tad piepeši kā duncis ietriecās ELS! Viņa acumirklī sarāvās un plati atvēra acis tuvumā nebija nekā, pat ne tukšuma. Viņa ir ieslodzīta. Viņa Dieviete IESLODZĪTA! Dieviete aiz kauna un aizvainojuma iesmilkstējās un atkal aizmiedza acis. Izraidīta no pasaules, kas kādreiz bija piederējusi viņai. Nu, nejau viņai vien… Els bija rīkojies bezatbildīgi: ievilinājis viņu lamatās un iesviedis šeit. Protams, nekāda svētā nebija arī viņa. Ja nebūtu gudrību, Elam nebūtu nācies atstāt cilvēku cilti, kas viņu godināja, pielūdza un dēvēja par Virakoču. Viņa pavīpsnāja: padomā tik, pasaules radītājs, ļaužu mācītājs! Taču tā ir tikai puse patiesības. Pasauli radīja viņi abi. Un arī cilvēkiem viņa kaut ko tika iemācījusi. Dievietes atmiņā atausa karstās, tvīksmīgās naktis, šaurās ieliņas, pa kurām virzījās lāpu apgaismots apdullušu ļaužu gājiens, kas atkārtoja viņas vārdu. "Ištar, Ištar…" murdēja saldu tirpu apņemtās sievas. "Ištar, Ištar…" viņām dobji atsaucās nepacietīgu trīsu pārņemtie vīri. "Ištar; Ištar…" dunēja bungas, likdamas ļaudīm elpot vienā ritmā. "Ištar, Ištar…" plandīja lāpas, no nakts tumsas izplēsdamas ceļu uz svētnīcu, kur notika viņas pielūgšanas rituāli. Dieviete graciozi kā kaķe izlocījās un izstaipījās. Rituāli gan bija tīkami. Tas vecais āzis, kas tad un tur bija saucis sevi par Ea, būtu gatavs atdot diezin ko, lai tikai viņa, mīlas dieviete Ištar, būtu ielaidusi Šo svētnīcā. Ha, ha, ha Dieviete iesmējās tā, ka pat matos saradušas čūskas iešņācās. Nu viņu pārņēma jau citas atmiņas. Atkal naktis. Tikai šoreiz to tumsu kliedē tuksnesī sakurtu ugunskuru liesmas. Sirdi plosoši vēju auri, šausmas dvesošas tumšas alu atveres. Alās vēl ugunskuri, šausminošas ēnas. Un sievietes. Baismas, nomelnējušas, saveltiem, sapinkātiem matiem, neprātā spīdošām acīm murmina buramvārdus… Dieviete visu skatīja viņu acīm, jo pati vien bija šīm sievām maģiju iemācījusi. Dieviete redzēja visas viņu nakts vīzijas, bija klāt visos viņu murgos varenā maģijas dieviete Hekate. Tomēr viņa nebija pietiekami uzmanīga, un par mūžīgo pretinieku kļuvušais bija pamanījies viņai iedzelt: pielūdzējas viņu redzēja trīsgalvainu! Dieviete sažņaudza dūres. Viņa jau nu parādā nepalika. Samaksāja ar uzviju. Viņas uzsūtītās erīnijas sacēla tādu sajukumu pazemīgo Zeva kalpu vidū! Pats Zevs gan bija mēģinājis to noliegt. .. Bet ar ko tas viss bija sācies? Dieviete sarauca pieri. Ahā, tas notika Asgardē, toreiz, kad tur dzīvoja tikai viņi abi (protams, neskaitot kalpus, bet vai gan tos kāds vispār ņem vērā). Dieviete atkal aizvēra acis un svētlaimīgi smaidīja. Tās gan bija brīnišķas dienas viņi it labi satika, kamēr vien… Kamēr tas vecais āzis netika ieskatījies kādā kalponē un uzdrošinājies pateikt, ka tā meitieša skatiens esot valdzinošāks par viņas, Dievietes, skatienu, ka viņas lūpas esot karstākas nekā VIŅAS, Dievietes, lūpas un viņas augums kārdinošāks par VIŅAS, DIEVIETES, augumu! Kaut ko tādu piedot nebija iespējams. Viņa pameta Asgardi un iemitinājās cilvēku pasaulē. Un no Dievietes pārtapa par Ma, Kibelu, Māru… Viņš, protams, nevarēja pieļaut, ka viņa tur saimniekotu. Un kļuva par Ra, Ganešu, Varunu, Odinu… Līdz beidzot par Merlinu. Tad ari viņam izdevās iedzīt viņu pirmtelpā un tur ieslodzīt. Dieviete atcerējās viņa pēdējos vārdus: "Tu savā priekšā redzēsi daudzus ceļus, bet tie visi tev būs slēgti. Tu varēsi mēģināt izlauzties. Taču tie būs tikai īsi acumirkļi starp ilgiem miega gadsimtiem." Un viņa mēģināja. Neskaitāmas reizes. Tomēr velti. Protams, viņa varētu te radīt savu pasauli un, retumis pamodusies, tajā valdīt. Taču nē! Viņai ir jāatgriežas. Dieviete aizmiedza acis, koncentrējās un atkal, tāpat kā jau daudzreiz iepriekš, ieraudzīja savā priekšā ceļu mudžekli. Tie visi veda turp, kurp viņai vajadzēja, tikai ikvienam priekšā tā sasodītā Noburtības zīme. Tur neiziet. Bet būtu tik vienkārši: paspertu pāris soļu, un cilvēks, kura apziņas pavediens tas būtu, kļūtu par viņas durvīm uz viņas pasauli. Tad gan viņa par visu norēķinātos… Dieviete vērīgi aplūkoja visus ceļus. Diemžēl… Paga… Kas tad tur? Dieviete vēl vairāk koncentrējās. Ceļi! Vesels lērums ceļu. Nu, varbūt ne gluži ceļi, vairāk līdzinās taciņām. Toties nevienas Noburtības zīmes! "Šķiet, arī nekļūdīgie mēdz kļūdīties," ļauni nodomāja Dieviete. Viegla kustība, un viņa jau stāvēja uz viena no ceļiem. Tagad Aicinājums. Dieviete sagatavojās un nosūtīja rīkojumu: Izlaid mani!