Un sastinga gaidās. Kādu laiku nekas nenotika. "Vai tikai tā nebūs jauna Ela neģēlība?" nodomāja vīlusies Dieviete, bet tūdaļ sajuta atbildi.
- Kas pieslēdzies?
- Izlaid mani! atkārtoja Dieviete.
- Kur izlaist?
- Izlaid caur sevi, Dieviete centās būt pacietīga.
- Paklau, draiskulīt, atslēdzies un netraucē strādāt.
Dievietei tas bija kas jauns. Viņa ne reizi vien bija
izmantojusi cilvēku apziņu pāriešanai no citām dimensijām, un cilvēki it vienmēr bija viņai paklausījuši. Mēģināja savādāk:
- Izlaid mani, un es izpildīšu jebkuru tavu vēlēšanos.
- Atslēdzies un netraucē strādāt! Ar labu. Ja sadzīšu tevi rokā, vari man ticēt, ka nespēsi vairs datoru no kurpju kastes atšķirt. Vai saprati?
Dieviete neko nesaprata. Aiz dusmām vai drebulis piemetās, tomēr par katru cenu bija jādabū tā bezkauņas atļauja.
Viņa mēģināja vēlreiz: , Es izdarīšu tā, ka ikviena sieviete, uz kuru tu paskatīsies, būs tavējā…
- Ķēniņa Midasa perspektīvas mani nevilina.
- Es tev iemācīšu visas burvības, kādas vien pati māku, atklāšu visus maģijas noslēpumus, tu kļūsi par varenu magu. Tev piederēs visas pasaules bagātības, turpināja kārdināt Dieviete.
- Pazūdi no līnijas, zelta zivtiņa atradusies, un netraucē strādāt, sagaidīja atbildi.
Dieviete neticēja pati savai galvai.
- Izlaid mani! viņa atkārtoja.
- Tu atkal savu. Kā lai es tevi izlaižu? Un ja nu tu man kaut ko nočiepsi?
Tas bija par daudz. Protams, Dieviete zināja, kas paliek pāri no cilvēkiem, caur kuriem viņa iziet. Taču tas bija nenozīmīgs sīkums. Neviens mirstīgais nespēj viņai pretoties. Dieviete zaudēja savaldību.
- Kā tu uzdrošinies man, Dievietei, tā atbildēt?! Es varētu tevi vienā acumirklī iznīcināt…
- Oho! atsteidzās atbilde. Tu, izrādās, esi dieviete?! Un es jau domāju, ka džins, kas tup aizkorķētā pudelē un lūdzas, lai viņu izlaiž…
Dieviete aiz niknuma iekaucās un tik tikko nenoslīdēja no celiņa. Pagāja kāds laiciņš, līdz viņa atkal nostājās stingri.
- Hallo, dieviete! Kāpēc pārtrūka sakari? viņu sasniedza jautājums. Dieviete mehāniski atkārtoja:
- Izlaid mani!
- Varbūt labāk pēc darba satiksimies pie parādes durvīm, atnāca piedāvājums. Tad arī apspriedīsim izlaišanas noteikumus. Aiziesim uz kādu bāru… Tikai neaizmirsti savu mirdzošo diadēmu, jo kā gan citādi es tevi pazīšu…
- Man nav diadēmas, Dieviete domās nomurmināja.
- Nu, labi. Pie institūta ir strūklaka. Tur arī esi. Starp citu, mani sauc Els, un tevi? Dieviete apstulba. Tas nevar būt! Tas nav iespējams!
- Tu… esi Dievs? viņa piesardzīgi apjautājās.
- O, nē! Tu pārāk labi par mani domā. Esmu tikai praktikants.
Dieviete nezināja, ko nozīmē vārds "praktikants", tomēr sajuta atvieglojumu: tā tikai trūka saskarties ar VIŅU, VIŅU lūgties… Bet, no otras puses, kas gan pasaulē notiek, ja mirstīgie tiek saukti dievu vārdos? Ko gan VIŅŠ dara, ja to neredz? Vai varbūt aizblandījies uz kādu citu dimensiju? Taču tam nav nozīmes šķiet, ka šoreiz viņai izdosies.
- Vispirms tev jāizlaiž mani caur sevi. Citādi es nevarēšu aiziet pie strūklakas.
- Un ja nu es to sagribētu, kas man būtu jādara?
- Nekas. Tikai atslābinies un domās saki: "Mans augums vairs nav mans, mana dvēsele vairs nav mana. Es esmu ceļš, pa kuru tu atnāksi," nepacietīgi atbildēja Dieviete, juzdama, ka spēki viņu sāk atstāt.
Tuvojās miega laiks.
- Cik poētiski! Tikai pārāk pompozi, viņa saņēma atbildi. Vai nevar vienkāršāk?
- Nē. Izlaišanas buramvārdiem jābūt izteiktiem tieši tā. Es atkārtošu tos vēlreiz. Atceries! aizvien lielāku vājumu jūtot, domās Čukstēja Dieviete.
- Nevajag. Es tos redzu uz ekrāna.
- Tad pasteidzies! Dieviete juta, ka viņai uzmācas snaudiens.
- Kāpēc steigties?
- Citādi… būs pārvēlu.
Domas kļuva kūtras.
- Cik noslēpumaini! Bet no kuras nodaļas tu esi, dieviete, tu tā arī nepateici savu vārdu… Dieviete klusēja.
- Ei, dieviete! Sadusmojies? Nu, labi, tūdaļ atslābināšos un izteikšu tos vārdus. Es pat vēlreiz tos salikšu, lai tu pārliecinātos, ka nemeloju. Es sāku: "Mans augums vairs…"
Domas apdzisa, aprima. Dieviete juta, ka virpulis viņu sagrābj un kaut kur nes…
Acis atvērusi, viņa ieraudzīja ap sevi savijušos milzum daudz vizošu auklu, atsevišķu sienu un plānu pavedienu, kas stiepās no uzpūstām dīvainas formas figūrām. Dieviete sakustējās. Kāds no pavedieniem, kas karājās viņai vistuvāk, pārtrūka, un viens tā gals pieskārās Dievietei.
"Meklēšanas programma… Datu bāze… Vai saglabāt tekstu… Novēršanas programma…" pār viņu plūda nedzirdēti vārdi.
Dieviete saķēra galvu. Šķita, ka caururbjošās domas viņu uzšķērdīs un saplēsīs sīkās driskās. Kur viņa nokļuvusi? Kas viņu ir ielaidis, taču nav izlaidis cauri? Uz kā apziņas ceļa viņa ir nostājusies? Varbūt mēģināt vēlreiz? Un, visus spēkus sakopojusi, nosūtīja domu: "Izlaid mani."
Uz mirkli iestājās klusums. Bet tas nebija ilgi. Dievietes galvā kā ar kalšanu kala: —
- .. .Uzmanību! Vīrusa draudi. Visus darbus pārtraukt! Ieslēgta vīrusu atpazīšanas programma. Vīruss nav atpazīts. VAP nedarbojas…
Dieviete sāka kliegt, cenzdamās noslāpēt nesaprotamo vārdu straumi:
- Izlaid mani! Izlaid mani!
- Uzmanību! Ieslēdzas vīrusu izpētes programma… Jaunais vīruss, nosaukts par IM, ir iekļauts VAP datu bāzē… uzmanību! Sāk darbu vīrusa iznīcināšanas programma…
Margarita Lužīte
No cikla "VALDĪŠANAS"
17
'Cauru dienu Polis lamzāja apkārt snauduļodams un sīkumus apdarīdams. Mākoņi savilkās vēl tumšāki. Un Polis vēlējās tikai vienu gultā. Acis lipa ciet, un lūpas tik tikko kustējās ka tikai ātrāk blakus miega mutulī ievilktajam kaķim.
Atnesa zibens telegrammu: praktikants no Dzeloņainās Zvaigznes simt pirmās orbītas D sektorā iekļuvis strupceļā "viss ies bojā kopā ar mani, un būs vēl nežēlīgāk".