Karalis uzmauca cepuri un laidās lidojumā.
Naglis bija paveicis tiešām daudz: radījis it savdabīgu substanci, piešķīris negaidītas formas, impulsējis, ļoti dabiski ietonējis, visu vēlamajā laikā izveidojis, aizsargceļu uzbūvējis, virsotņu skaņas piepildījis un pēc brīža tās lobīdamās sašķelsies un žļakstēs kā tīklveida miglas joslu izirumiem nokrītot.
Naglis juta, ka kaut kas ir jādara noteikti un tūlīt pat. Tikai kas to nezināja, neapjēdza, neaptvēra, bailes bija sastindzinājušas pēdējo domu paliekas. Šķita dzird tikšķam pēdējās liktenīgās sekundes.
"Nesteidzies laika pietiks. Bailes tevi krāpj. Tikšķēšana tev varbūt pat palīdzēs vajadzētu kaut ko atcerēties, atmodināt kā pavisam agru rītu, kad nekādi nevari tikt ārā no gultas… Nekļūdies tā ir tavs draugs. Te viss ir labi. Šķiet, saņemsi labu vērtējumu. Tikai vēlāk padomā varbūt kaut kā pietrūks: tā kā ādas, tā kā redzokļa, tā kā gliemeža pēdu, tā kā nakts pārsega, kā novēršanās, kā neļaušanas, kā saklausīšanas… it kā nedzeltu pēc atlaidušās salnas, kā pazaudēta lietussarga tikai pa vienai ieplēstai strēmelei. Tu zini, no kurienes tas. Un ķeries klāt. Ja gribēsi… Tikai nezaudē cerību." Un uzmauca praktikantiņam savu cepuri. "Par lielu, bet izaugsi. Drīz redzēsimies."
Kad telpspārnis nosēdās, vairāk nekā pusi dienas tā durvis neatvērās. Suņu vīrs piegāja paskatīties un nomierinājās karalis neizsakāmi saldi šņāca. Bet lietus čabināja pa jumtu, pa logu un mazgāja spārnus.
19
Karalis reti savīkšās kosmosa ceļos. Tagad lidoja pēc diezgan ilgas pauzes. Citu pēc citas apmeklēja savas, sev pašam piederošās, pirmās pagadījušās un agresīvi naidīgās pasaules, planētas, galaktikas.
Acīmredzot sabija pārāk ilgi, jo sāka līt zibens telegrammu straume: Kur jūs esat? Vai dzīvs? Kas noticis? Bet avārijas sakari bez mitas pārraidīja suņa Lorda skaudro smilkstēšanu. Polis juta, ka tie ir četrkāja pēdējie gaidīšanas spēki. Un griezās atpakaļ.
Tā steidzās, ka gandrīz apmaldījās atjēdzās, nepavisam nesaprazdams, kur nē, kurā pusē ir mājas. Varbūt tās bija slavenās Smējekles Lamatas bojāejas līdzinieces.
Un tad tālu tālēs, pašā stūrītī ieraudzīja mazu, iedzelteni pelēku planētu ar jaunu, kā smildziņa smuidru, purpursārtu kļaviņu. Bija to ievērojis vēl šurpceļā apbrīnojis. Lai kā arī būtu, taču ar piepūli, kas balansēja uz spēku robežas, Polis izrāvās kļaviņas virzienā un jau drīz bija mājupceļā.
Kad nostājās uz zemes, bija slapjš kā ūdenī izmērcēts. Tik šoreiz bija maksājusi viņa palūkošanās. Glāstīdams nomocīto Lordu, apsolīja viņam turpmāk būs uzmanīgāks, bet purpursārtajai glābējai sūtīt aizlidojam baltu putnu.
20
Karalis saņēma vēstuli: "Tu šogad nepiesavinājies nevienu mūsu asins lapu, pat nepieskāries tām, vien ar acu skatiem mūs sevī iezīmēji par to mēs tevi apņemsim ar ik lapas dzīvības un izdzertā siltuma dziestošo krāsu trīsām. Pat stiprs sals tevi nebiedēs. Tu kļūsti par mūsu asins brāli. Tu būsi gandrīz ar mums. fa vajadzēs mūsu vietā.
Koks."
Tā ir vienīgā vēstule, uz kuru Polis neatbildēja. Nespēja.
29
Polis maldījās. Starp nesaprotamām planētām un vārdos nenosauktiem ķermeņiem, bet kur vien nolaidās vistīrākā iznīcība. Veseli konstrukciju biezokņi vieglu, smagu, izslējušos, samudžinājušos, ložņājošu, savītu, līkumotu un taisnu -, bet varbūt tie ir augi, varbūt pat saprātīga dzīvība. Tikko tās aizskarsi birs, kritīs, plīsīs, trūks, rībēs, blīkšķēs. Neaizskart nav iespējams tāds biezums te ar plecu, apkakli, apģērba stērbeli, ar matiem, kurpes saiti, ar kustības virpulīti, ar elpu. Ik uz sola. Pilnīga piesardzība te bezjēdzīga.
Noguris, šausmu novārdzināts, nekur nevarēja ieķerties, nekur atspiesties un kaut sekundi atpūsties. Tikai bira, krita, lūza. Necilvēcīgi smeldza visi kauli, it īpaši mugurkauls; šķita, ka arī tie sairs. Tomēr bija jāiet. Orientējās pēc zvaigznēm, kas zinātājam rādīja universālu kosmosa formulu, kur vajadzētu būt ieraktam palīdzības stabam, kas aprīkots ar noklīdušajiem nepieciešamo informāciju.
Gāja un gāja pa birumiem. Vairākkārt Polis bija atgūlies starp un zem gruvešiem un lauskām tikai tā vēl varēja saglabāt jel pusgraudiņu spēka.
Kad sasniedza stabu, stāvēja varbūt stundu baidījās pieskarties: ja arī tas saplīst gabalos? Tomēr stabs palika, pateica vissvarīgāko un parādīja ceļu atpakaļ uz kuģi pavisam citā virzienā, kur brukšana draudēs daudz retāk. Apkampis ar kibernētiku piebāzto stabu, Polis ilgi šņukstēja. Tad, pēdējām asarām ritot, sēdēja, muguru atslējis, līdz nomierinājās, līdz aizmiga… Taču saņēma impulsu, ka jāpasteidzas, jo izlidošanai derīgais laiks ir ierobežots. Pieri stabam piekļāvis, Polis vēl pastāvēja atspiedies un devās ceļojuma otrajā, varbūt vienkāršākajā daļā.
Ceļojumu viņš bija sācis tikai tādēļ, ka trīs mēnešus bija slēgti viņa iecienītie, iemītie celiņi. Slēgti, jo teica: esot nepieciešams remonts un grunts maiņa. Un tad kaut ko taču viņam vajadzēja darīt. Un viņš sataisījās.
30
Atgriezies Polis kādu laiku un ne jau mazu jutās pamatīgi apdrupis, nobiris, grīļīgs, it kā bez mugurkaula.
Un neuzdrīkstējās neko aizskart ar rokām. Baidījās brukšanas. Nebija drošs, ka tās nebūs. Vairījās no cilvēkiem, citām dzīvām radībām un lietām.
Gāja pa egļu aleju. No augšas kaut kas krita un tieši zem kājām. Izrādījās vāvere. Skatījās abi viens uz otru. Polim satricinājuma bailes pamazām gaisa, un viņš redzēja tikai gluži vai nebēdnīgi smaidošu pelēku, graciozu vāverīti. Brīdi patupējusi viņa nesteidzās aizlakstīja pa zemi, pa kokiem. Polis ar skatienu sekoja viņai līdz malkas grēdai, aiz tās šķelme pazuda. Polis pielasīja pilnas kabatas ar čiekuriem bija paticis mest tos pavardā, patika to degšana un izplatītais aromāts.
Un satika Grctu gaudulīgu un izmisušu: apnikuši sliktumi, nekrietnības, sajukumi. "Nomaini sveci. To, kura apakšējā svečturī. Sen redzēju. Domāju pati ievērosi."
Viņš steidza rotaļāties ar čiekuriem, pavardu, liesmām, aizkariem, krēsliem, krēslu atzveltnēm, stikla zivtiņām, stikla taurenīšiem un stikla putniem.
34
Uz planētas Aora zinātnieks radīja savādi interesantu būtni un nosauca par Aomi. Tai bija paredzēta zinātnieka palīdzes vieta eksperimentos, kuros nepieciešama cilvēkam neiespējama precizitāte un jutība. Taču kādā mirklī zinātnieks pieļāva neprecizitāti un ieguva būtni, kas neatbilda paredzētajam modelim. Tikai portrets bija īstais: liesma ar milzum daudziem tieviem, pagariem dažādu krāsu izaugumiem, kas kustējās un vijās cits ap citu. Aome izrādījās esam pārāk patstāvīga. Vēlāk viņa tāda zinātniekam patika pat labāk par iecerēto. Viņa tam visādi palīdzēja, tomēr arī parādījās pa untumam.
Kad bija aizritējuši vairāki gadi, Aome paziņoja gribot nokļūt piecos izvēlētos Kosmosa punktos. Noteikti. Sacīja, ka viņai uz to esot tiesības. Pēc tam līdz vecumam vairs neko nelūgšot. Tā kā viņai bieži bija nācies strādāt ar visumu telpkartēm, šos punktus jau sen bija noskatījusi. Zinātnieks brīdināja par iespējamajām briesmām un paskaidroja, no kā īpaši jāsargās tieši viņai viņā ir daudz viegli ievainojamu vietu kā nekā, nav taču radīta kosmiskām odisejām. Aome apsolījās būt piesardzīga. Un, pagriezusi laiktelprāža rādītājus, nonāca uz pirmās no ilgotajām planētām. Un bija ar to apmierināta… Pēc tam otrs, trešais kosmosa ķermenis, zvaigzne un pēdējais maršruts veda uz Zemi.