Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti
Purpura karaļa galmā
.
SATURS
Didzis Sedlenieks. Kvarku pavēlnieks ; Didzis Sedlenieks. Cūka ; Dace Znotiņa. Glābiņš ; Dace Znotiņa. Ēšanas traucējumi ; Ilze Eņģele. Punkts pie apvāršņa ; Ilze Eņģele. T-persona ; Līga Ezera. Zemes smarža ; Santa Brauca. Kaimiņiene ; Vilis Kasims. Nemiera gars ; Santa Senkāne. Ledus ; Guntis Eņģelis. Krātiņš ; Kristīne Zute. Stāsts par kādām beigām ; Armands Skutelis. Kritusī zvaigzne ; Līga Sproģe. Raiannonas turnīrs ; Artūrs Dedzis. Snaudas eksperts ; Arnis Buka. Purpura karaļa galmā
Didzis Sedlenieks Kvarku pavēlnieks
Sēdēja Vecītis laivā un meta jūrā tiklu. Meta trīs reizes, meta desmit, bet tīkls kā bija tukšs, tā palika tukšs. Nevienas zivtiņas, pat jūraszāles tiklā nesapinās. Vecītis nospļāvās jūrā un meta tīklu atkal un atkal; saule nežēlīgi cepināj a galvu, bet pār bezgalīgo tirkīzzilās jūras klaidu nepārskrēja ne vilnītis. Bija pilnīgs bezvējš, un Vecīti māca bezcerība.
Patiesībā jau viņš nebija nekāds vecītis, vienkārši draugi bija viņu tā iesaukuši. Satika kaut kur un uzsauca: "Olā! Sveiks, Vecīt, kā klājas?" Vecītis bija piedzīvojis trīsdesmit četrus Jaungadus, bet pasē bija rakstīts, ka pilnā vārdā viņu saucot Alberto Hosē de Vardans. To gan reti kurš zināja, parasti teica vienkārši Vecītis.
Visu mūžu Vecītis bija nodzīvojis te, jūras krastā, nelielā zvejnieku ciematā. Viņš nebija bagāts, bet ari badu necieta, jo jūra diezgan bagātīgi atlīdzināja viņa pūliņus. Tikai ne šodien. Vecītim šķita, ka jūra aizmigusi un visi tās iemītnieki kaut kur paslēpušies. Tā nekad vēl nebija bijis ari citi zvejnieki nekad nebija atgriezušies krastā pilnīgi tukšā. "Eh," domāja Vecītis. "Metišu tīklu vēlreiz. Ja ari tad nekā nebūs, braukšu krastā un gaidīšu rītdienu." Sacīts darīts. Vecītis meta tīklu un vilka to laivā. Tikls padevās bez jebkādas pretestības, tātad tas atkal bija tukšs. Vecītis nolamājās un ievilka laivā pēdējās divas pēdas tīkla. Tavu brīnumu! Tajā spirinājās mazmazītiņa sardīnīte, tik maza, ka Vecītis lāgā nesaprata, kā tā nav izslīdējusi cauri tīkla acīm. Vecītis vairs neizturēja un skaļā balsī iebrēcās:
- Kaut velns tevi rautu! Būtu tu vismaz zelta zivtiņa kā pasakā, būtu kāda jēga no tādas sīkaļas!
Vecītis iespēra tīklu laivas tālākajā galā un ierūcināja motoru. Pēkšņi viņš saklausīja kādu sīkā balstiņā sakām:
- Vai tā būs labāk?
Vecītis paskatījās visapkārt, bet nevienu runātāju neredzēja. "Laikam saulē būšu pārkarsis," viņš domāja un pagrieza laivu krasta virzienā.
- Skaties te, tīklā!
Vecītis paskatījās, un tavu brīnumu! sīkā sardīnīte zaigoja visās varavīksnes krāsās gluži kā neredzēts aizjūras dārgakmens.
- Iznes mani krastā, Vecīt! Man jūras ūdens var būt kaitīgs!
Tikām laivas purngals jau skāra krastu. Vecītis izlēca no laivas un paskrēja pāris soļu nostāk.
- Kas tu tāda esi? viņš vaicāja. Kā tu zini manu vārdu?
- Es visu zinu, Vecīt! sardīnīte atbildēja. Tavā prātā var lasīt kā atvērtā grāmatā. Bet tagad naski nes mani mājās un apžāvē!
- Varbūt mest tevi atpakaļ jūrā? Vecītis nebija īsti pārliecināts. Varbūt tu esi kaut kāda spiegu mašīna vai velnišķīgs izgudrojums?
- Nes, nes, Vecīt! Gan jau tiksim skaidrībā un kļūsim draugi. Tu palīdzēsi man, es tev. Kazi, varbūt varam viens otram izrādīties noderīgi?
Vecītis paņēma sīkaļu rokā un uzreiz saprata, ka sardīne tā noteikti nav. Radībiņa bija pāris centimetru garš cilindrs ar lauru lapai līdzīgu izaugumu vienā galā un vairākiem tieviem taustekļiem otrā. Runājošais radījums Vecītim šķita interesants, un ko gan tāda sīkaļa var padarīt pieaugušam vīrietim? Viņš iemeta viltus sardīni tarbā un kāpa kalnup uz mājām.
Noslaucīja no galda maizes drupačas un uzlika uz tā mazo radībiņu. Vai tā nav paaugusies? Vecītim šķita, ka radībiņa tagad ir reizes divas lielāka nekā sākumā. Bet varbūt tas tikai optisks māns. Radība aši nostājās vertikāli, balstoties uz izaugumiem vienā galā, pagrozīja lapu otrā galā un paskraidīja pa galdu šurpu turpu.
- Paldies, Vecīt, ka izvilki mani no jūras, bet tagad mums nopietni jāaprunājas.
' Kas tu, pie joda, tāda esi? Vecītis jautāja.
- Labs jautājums, ļoti labs jautājums, Vecīt. Tavā prātā izlasīju, ka esi jau sapratis es neesmu zivs, es vispār neesmu no šīs planētas un pat no šīs galaktikas ne. Es esmu Sūtnis.
- Kas… No kurienes tu esi? Vecītis nesaprata. Un ko tev no manis vajag?
- Nav jēgas tev stāstīt, no kurienes es esmu, tāpat nesapratīsi. Tas arī nav svarīgi, jo galveno darbu tu jau esi paveicis izvilki mani no jūras, kur es pavisam noteikti būtu sabojājies vai nonācis kāda jūsu planētas radījuma gremošanas sistēmā.
- Tātad tu neesi draugs? Varbūt tu esi ienaidnieks? Vecīti jau sāk mākt nelabas priekšnojautas.
- Tu mani izglābi, tāpēc varbūt arī būsim draugi viss atkarīgs no tavas vēlmes sadarboties. Bet visai pārējai
cilvēcei diezin vai būšu draugs, jo nesu vēsti no saviem saimniekiem pieprasām jūsu tūlītēju padošanos, citādi nāksies jūs visus iznīcināt.
Vecītis juta, ka pakausis nosarmo, istabai izbrāzās cauri it kā auksti kalnu vēji. Vecīti pārņēma paniskas bailes, un viņš sāka kāpties atpakaļ no galda, uz kura Sūtnis jau bija pastiepies pāris sprīžu garumā, un tā sākotnējais krāsainais mirdzums sāka iegūt patinētas bronzas krāsu.
- Bailes ir jūsu rasei raksturīga īpašība, teica Sūtnis, sparīgi grozīdams lapiņu virs galvas. Vismaz Vecītim šķita, ka tajā galā radījumam varētu būt galva. Nekādus maņu orgānus gan nevarēja redzēt. Ja izdarīsi visu, kā saku, tev nav ko baidīties un jaunie saimnieki tevi saudzēs. Varbūt pat iecels kādā amatā. Piemēram, par savu sugas brāļu ganu.
Sūtnis tā savādi pagrudzināja, ko Vecītis iztulkoja kā smieklus.
- Raugi, Vecīt, es esmu pavisam citas rases un pavisam citas galaktikas Sūtnis. Es neesmu viens no viņiem, bet dodos pa priekšu kara flotei, lai stātos kontaktos ar vietējiem iedzīvotājiem (ja tādi ir) un pēc iespējas izvairītos no resursu zaudēšanas. Es esmu kā lai labāk pasaka tavā valodā? es esmu algots darbinieks, ierēdnis.
Vecītis bija atguvies no pirmītējā izbīļa un teica Sūtnim:
- Ja nu es nepiekrītu tev palīdzēt? Ja paņemu, lūk, šo lāpstu un bliežu pa tavu pauri?
- Neiesaku to darīt. Mēs, Sūtņi, esam Kvarku Pavēlnieki, izsakoties tavas planētas terminos. Teikšu tev godīgi, Vecīt, pat jūsu visgaišākie prāti no kvarkiem ne velna nejēdz un tālāk par matemātisku teoriju nav tikuši!
- Kas tie par kva… Vardes, vai?
Sūtnis atkal iegrudzinājās, laikam jau Vecīša nezināšana viņu uzjautrināja.
- Kvarki, dumjais tavs prāts, ir visa Visuma pamatu pamats. No tiem sastāvi tu, es, gaiss, ko tu elpo, un pārtika, ko ēd. Pat atomi sastāv no kvarkiem.
Vecītis neko daudz no skolas gudrībām neatcerējās, bet skaidri zināja, ka viss sastāv no molekulām, bet tās no atomiem, nekā mazāka nav.
- Cik gan atpalikuši jūs esat! Sūtnis teica. Lielākā daļa Visuma prot tikt galā ar atomiem; mēs, Sūtņi, ari ar kvarkiem. Izstāstīšu tev vienkāršāk atomiem ir kodoli, kas sastāv no pozitroniem un neitroniem, bet tas vēl nav viss. Vēl dziļāk ir hadroni, un tie savukārt sastāv no kvarkiem. Tiem nav masas, ir tikai pozitīvs vai negatīvs lādiņš. Lūk, ja varam šos lādiņus pēc patikas mainīt, varam iegūt jebkādu masu, proti, matēriju. Piemēram, ņemsim tavas mājas celtniecībā izmantotos materiālu atomus un parakāsimies mazliet pa to kvarkiem, un, skaties, pārvērtlsim ķieģeļus, cementu, koku un stiklu par gaisu.