Puiša nomoda sapņus pārtrauca neuzkrītoša ieklepošanās. Administrators atgādināja pienākumu doties tālāk. Robs novērsās no kārdinošā skata pa logu un paklausīgi devās durvju virzienā. Tad spēji apstājās. Interesējošie jautājumi tomēr bija jānoskaidro līdz galam uzreiz.
- Elmo… es uzreiz dabūšu savu elmo? Robs pamāja uz bezgalīgi garo jauno, spīdīgo elektromobiļu rindu ārpusē.
- Jau šodien, kādu modeli vien sirds kāro! Vispirms dodieties uz medicīnisko kabinetu un pēc tam izbaudiet visas T-personas privilēģijas! Nez kāpēc šķita, ka administrators šo teikumu saka automātiski, it kā šāda situācija atkārtotos jau nez kuru tūkstošo reizi.
- Un nauda? Un kur te ir tuvākais dizaineru apģērbu veikals? Robam šķita, ka zeme deg zem kājām, jo izsapņotā bezrūpīgā dzīve beidzot varēja sākties, un netikās zaudēt vairs ne mirkli!
- Vispirms uz medicīnas kabinetu, administrators atgādināja, uzsvērti nevērīgi paceldams skatienu no darba virsmas.
Robs paklausīja. Steigšus iesēdies nelielajā pārvadājumu mobilī divām personām paredzētajā caurspīdīgas plastikas kabīnē -, Robs turpināja sapņot vaļā acīm, pārmaiņus iztēlojoties sevi pie Ferrari elmo stūres vai, vēl iespaidīgāk, vadot privāto lidmašīnu! Robs tik tikko ievēroja, ka mobilis šķērso te gaismas, virsvalkos tērptu cilvēku un aparatūras pilnus angārus, te garus, šaurus gaiteņus, vedot Robu arvien dziļāk "Vitalife" ēku kompleksa dzīlēs.
Kamēr Robs aplēsa, par kādu summu pasūtīt kosmiskā lidojuma kruīzu, mobilis bija sasniedzis galamērķi. Atvērtās durtiņas un uz vadības displeja mirgojošais uzraksts "Izkāpšana" liecināja, ka jākāpj ārā.
Mobilis aizbrauca un pazuda uz sekundi atvērušos durvju spraugā. Durvis aizslīdēja ciet, atstājot absolūti gludu sienu.
Robs pārsteigts konstatēja, ka atrodas milzu cilindra vidū. Cilindra diametrs varēja būt ap desmit metru, pelēka plastikāta grīda pilnībā slāpēja soļu troksni, bet griestus, lai kā Robs pūlējās, spožajā gaismā nevarēja saskatīt. Nebija redzams neviens laborants; arī aparatūras, cik nu Robs spēja spriest, telpā nebija. Puisis nosūkstījās, ka nav, uz kā apsēsties. Minūtes ritēja. Nekas tā arī nenotika.
Robs apsvēra domu apgulties uz grīdas un pasnaust. Grīda nešķita pārāk salta, un arī gaiss cilindra iekšpusē bija patīkami silts, lai gan nedaudz mitrs. Pēc brīža tikpat klusi, kā aizbraucis, atgriezās mobilis. Atvērtās durtiņas un mirgojošais iekāpšanas signāls nebija pārprotami. Paraustījis plecus, Robs iekāpa, un mobilis pa to pašu maršrutu atgriezās starta punktā. Robs atkal sapņoja par elmo un nu jau fantazēja par kopīgu iepirkšanos ar Ennu un gaidāmo kosmisko kruīzu. Bet Robs, protams, vispirms Ennai liks pamocīties neziņā, vai viņa vispār tiks ņemta līdzi, jo Ennai ir jāsaprot un jānožēlo agrākā kļūdainā nicīgā attieksme pret Robu.
Robs apjucis attapās jau pazīstamajā gaitenī. Administrators vēl arvien bija savā vietā un bez īpaša izbrīna uzmeta Robam vienaldzīgu skatienu.
-Ja nekur nesteidzaties, telpā Nr. 102-56 ir pasūtījumu stends. Tur varat pieteikties visam, ko sirds kāro, arī elmo. Jābrauc ar liftu. Administrators bija uzminējis Roba pirmo jautājumu, tāpēc pasteidzās ierunāties pirmais.
- Un kosmosa kruīzu arī tur var pasūtīt? Robs neticīgi vaicāja.
- Ari kosmosa kruīzu, administrators apstiprināja.
Robs nespēja izteikt ne vārda. Tātad tas bija tik vienkārši! Dažas sekundes kaut kādā muļķīgā telpā, un pieeja privilēģijām mūža garumā ir vaļā! Bravūrīgi pamājis administratoram, puisis skriešus iemetās liftā, steidzīgi autorizējās ar salātzaļo čipu un izvēlējās maršrutu uz telpu Nr. 102-56. Robs ievēroja, ka vieta displejā, kurā varēja izvēlēties maģisko skaitli "102-56", bija nedaudz nobružāta laikam daudzi pirms viņa bija traukušies uz pasūtījumu stendu, lai nekavējoties sāktu izbaudīt T-personas ekskluzīvo statusu.
Administrators pat nepagrieza galvu, kad lifta durvis aizvērās. Šodien atkal testēja izsmidzināmo universālo vakcīnu. Zināms progress bija sasniegts eksperimentā iesaistītās T-personas nodzīvoja nu jau gandrīz nedēļu, pirms izdzisa no vakcīnas neprognozējamajām blaknēm. Robs, vai kā nu bija vārds šim puisietim, vēl paspēs pavizināties ar savu elmo.
Līga Ezera zemes smarža
Raminta gulēja uz aukstās akmens grīdas, vairs necenzdamās saraust apakšā kaut vai tos pašus pāris salmiņus, kas bija viņas cellē. Sievietes āda vairs īsti nejuta aukstumu, tik ļoti pierasts un neizbēgams tas bija kļuvis, toties jo skaudrāk viņa izjuta to ar visu savu būtību. Dažkārt Raminta vairs nezināja, vai tas ir kaut kas ārējs vai iekšējs vai varbūt viņa pati ir aukstuma būtne, kas tikai sapņo, ka kādreiz ir bijis citādi.
Viņa skaidri atcerējās dienu, kad nonāca cellē, lai gan īsti nesaprata, vai pareizi atceras siltumu. Vispirms viņa bija stāvējusi kājās, mīņādamās no vienas pēdas uz otru: tik ļoti auksta likās grīda. Pēc tam viņa bija pārstaigājusi visu telpu, cik vien tālu sniedzās ķēdes, meklējot, vai kaut kur nav nolikta kāda sega, kaut vai vissīkākā skrandiņa, uz kā apsēsties, bet tādas nebija nekur. Raminta atrada tikai nedaudz salmu. Tie bija izklaidus izbērti visā celles platībā, un sievietei nācās tos pa vienam vākt kopā, ar rokām taustoties pa ledaino grīdu. Viņa nespēja arī pietiekami ilgi parāpot nepieskaroties ar ceļgaliem pie grīdas, tāpēc nācās vien mesties četrrāpus. Sākumā likās, ka āda no ceļiem nomuks pavisam nost, tomēr Raminta cerēja, ka, savācot salmus, iznāks kaut cik ērtāka vieta, kur apgulties.
Tie bija maldi. Salmu bija tikai tik daudz, lai viņa iztērētu pēdējos spēkus, tos vācot kopā. Viņai nežēlīgi sāpēja kreisā roka, apsieta ar netīru lupatu, ko nedrīkstēja ņemt nost, citādi viņa, iespējams, pat noasiņotu; uz pēdām vairs nebija atlicis daudz ādas, viss bija nosvilināts, un visu miesu klāja pārējās spīdzināšanas sekas. Viņa ilgi stāvēja kājās, nesaprazdama, ko darīt. Ramintu mocīja visdažādākie priekšstati par to, kādam būtu jābūt viņas ieslodzījumam: viņa par to bija domājusi visu garo spīdzināšanas laiku. Patiesībā tās bija tikai divas ar pusi dienas, taču likās kā mūžība.
Darba (tā viņi sauca mocīšanu) starplaikos Ramintai bija piešķirta maza istabiņa ar koka solu, nelielu galdiņu un segu. Viņai vēl nebija noskūti mati, un bija iedots rupja maisauduma apģērbs. Jau toreiz Gotfrīds viņai bija teicis, ka pēc "atzīšanās" Ramintai vairs nebūšot tāda pils kā tobrīd. Viņa bija iedomājusies dažādas briesmas, taču tās nebija ne puse no tā, kas bija jāpacieš tagad. Šeit nebija nekā, tikai akmens un tērauds, no kā bija izgatavotas ķēdes. Viņa bija kaila un pilnīgi neaizsargāta pret aukstumu, kas jau tagad klauvēja pie dvēseles durvīm. Tomēr tas vēl nebija viss.