Toreiz Ramintai bija logs. Restots un mazs, un novietots tik augstu, ka pa to varēja redzēt tikai debesis. Tomēr viņai bija gaisma.
Tagad viņa bija vietā, kur neiespīdēja ne vismazākā gaišuma atblāzma. Tumsa bija tik visaptveroša, ka sāpēja acis. Raminta atcerējās dziesmu par silto tumsu vasaras saules svētkos par tumsu, kas smaržo pēc rasas un ziediem, bet šī bija auksta un skarba tumsa, ko viņa vēlāk sāka saukt par aukstuma māsu.
Tieši absolūtais gaismas trūkums beidzot pieveica Ramintas nespēju pieņemt to, ka būs jāguļ uz šī ledus, kas izliekas par akmeni. Viņa bezspēcīgi atspieda muguru pret auksto akmens sienu un noslīdēja zemē uz niecīgās salmu čupiņas, ko bija savākusi tik grūtā darbā. Viņai sala un bija bail tik ļoti, ka grūti bija pat ieslēgt mūziku paklausīties. Raminta bezjēdzīgi šaudījās pa folderiem un nespēja atrast neko piemēroti nomierinošu. Beigās viņa vienkārši ieslēdza miksēšanas programmu un ļāva tai izvēlēties no visa plašā mūzikas klāsta. Atskanēja kaut kas ļoti, ļoti vecs. Džimijs Hendrikss. Kad mīlestības spēks pārvarēs mīlestību uz spēku, tad pasaule iepazīs mieru.
Beidzot Raminta raudāja. Tagad jau bija par vēlu, un viņa nezināja, vai asaras būtu spējušas būt par pietiekamu pretargumentu faktam, ka viņa ir ragana. Aiz bailēm un sāpēm viņa jutās kā sastingusi, bet asaras bija kaut kas pārāk dzīvs un patiess, lai spētu izlauzties tādā brīdī. Tagad gan viņa raudāja no visas sirds. Ne jau par pasauli, kurā valda mīlestība uz spēku un varu, bet vienkārši pati par sevi. Šobrīd viņa bija simbols tam, cik ļoti pasaulei vajadzīga mīlestība, piedošana un saprāts, taču Ramintai bija vienalga. Viņa cieta un skuma par to. Raminta nebija ļauna, taču jau sen apzinājās, ka viņā nemājo pilnīgi nekas varonīgs vai cēls. Viņa atradās šeit tikai tāpēc, ka viņai bija bijis bail pateikt "nē", kad visi citi cilvēki būtu ar eiforisku prieku klieguši "jā!".
Toreiz viņa vēl uz kaut ko cerēja un kaut kam ticēja. Kaut kur orbītā bija kuģis, un uz tā atradās cilvēki, kuri varēja viņu atrast, lai gan nekā daudz, ko meklēt, nebija palicis. Tagad, kad viņa pilnīgā sastingumā gulēja uz jau pierastās akmens grīdas, viņai bija palikusi tikai mūzikas mape, daži bilžu folderi un vienkāršas spēlītes, kas bija saglabātas galvenajā atmiņā. Un kalendārs ar pulksteni, kas skaitīja ieslodzījuma dienas. Tomēr tas bija cietis spīdzināšanas laikā, kad viņas domas bija šaudījušās tik spēcīgi, ka bija izdzēsušas gan vairākus mūzikas failus, gan sajaukušas kalendāra atskaiti. Viņa zināja, cik ilgs laiks pagājis kopš ieslodzījuma sākuma, bet nezināja, vai ir diena vai nakts. Viss pārējais bija sadedzināts līdz ar viņas mantām un pusi kreisās plaukstas, kurā bija iemontēts komunikators. Vismaz smadzenes līdz ar to, kas tur glabājās, viņi nebija spējuši atņemt.
Raminta gulēja uz aukstā akmens un pēdējo reizi pārskatīja fotogrāfiju kolekciju. Citreiz viņai būtu paticis tās kaut kur projicēt, bet acis neko neredzēja, tāpēc sieviete varēja tikai aizvērt tās un vērot attēlus pati uz saviem plakstiņiem.
Dienas sen bija sajukušas ar naktīm, tomēr beidzot bija pienācis ilgi gaidītais pārmaiņu laiks. Tas, ka viņa nezināja, vai tagad ir diena vai nakts, tas nemainīja to, ka viņa beidzot drīz mirs. Tie laiki, kad viņa cīnījās, cerēja un ticēja, nu bija pagājuši līdz ar pēdējo apjausmu par to, kas ir siltums un gaisma.
Viņa mazliet pagrozījās, lai atrastu vietu, kur grīdā ir mazāk šķirbu, pa kurām vilka ledainais jūras vējš. Beidzot bija pienācis brīdis, kad viņa būs brīva. Sieviete aizvēra un atvēra acis. Nekas nemainījās. Ramintas pasaule jau divus mēnešus bija tumša. Viņa zināja, cik ļoti dedzinās saules gaisma, ja viņu izvedīs ārā dienā, un cik ļoti acis apžilbs pat no lāpu gaismas, ja viņu izvedīs vakarā. Tomēr Raminta ilgojās ieraudzīt īstu, dabisku gaismu, pirms ieraudzīs mūžīgo. Vēl vairāk viņa ilgojās tikai pēc kaut kā cita.
To viņa palūgs Gotfrīdam, un Gotfrīdam tas būs jādod. Viņa iedomājās cietuma priekšnieka resno, gaļīgo stāvu un rūgti pasmaidīja. Lai cik ļoti viņam patika noraudzīties spīdzināšanā, lai cik ļoti viņš izbaudīja katru eksekūciju, viņš tomēr bija un palika tikai māņticīgs muļķis, kas baidījās no iziešanas pa kāpņu apakšu un no vārnas ķērciena, ja tā pārlidoja ceļu no labās puses uz kreiso. Jau pavisam drīz viņš būs spiests pats ar savām rokām pienest Ramintai to, pēc kā viņa viskarstāk ilgojās.
Viena bilde jo sevišķi piesaistīja Ramintas uzmanību. Šajā bildē viņa bija redzama kopā ar māsu pie kāda veikala durvīm. Šo bildi viņa bija izvēlējusies it kā nejauši, vienkārši tāpēc, ka tajā bija redzama māsa un abas izskatījās laimīgas, tomēr veikals bija galvenais. Tas bija dārzniecības veikals, kurā pārdeva dārzeņu un garšaugu sēklas un stādus.
Ramintas rūpīgi glabātais noslēpums bija vienkārši dārzeņi. Viņa bija gribējusi audzēt īstus, svaigus, ekskluzīvus dārzeņus. Nemodificētus, bez minerālmēslojuma, pavisam īstus un dzīvus. Kosmosā ar to varēja ļoti labi nopelnīt, un Raminta bija piedzimusi pašā lielākajā kosmiskajā stacijā, kāda bija cilvēku uzbūvēta. Citplanētiešus viņi tā arī nebija atraduši. Varbūt tieši tāpēc Raminta bija pieņemta šajā darbā cilvēki jau sen ilgojās pēc kaut kā jauna un interesanta. Lieliska iespēja, kas dara godu jebkuram, kurš ticis izraudzīts!
Raminta spilgti atcerējās brīdi, kurā uzzināja, ka ir izraudzīta misijai. Noteikumi bija ļoti stingri, bet Raminta vienmēr bija bijusi apķērīga meitene ar perfektiem gēniem. Neviens gēnists (gēnisti bija stājušies rasistu vietā, kopš rases bija saplūdušas) nevarētu viņu vainot kādos trūkumos. Ramintas genoms bija perfekts līdz pēdējam guanīnam. Viņa bija augusi ģimenē, kas jau simtiem paaudžu bija perfekti pilsoņi. Tie visi bija tikai apstākļi, bet ari skolā Raminta bija viena no labākajām, lai gan visumā bija slinka. Viņai vienkārši bija gaiša galva.
Tomēr izšķirošais bija kāds citādi ne pārāk glaimojošs apstāklis viņa pēc izskata bija arhaiska tik lielā mērā, cik vien tas varēja būt. Viņa bija kosmosa cilvēkam ļoti drukna, arī mazais pirkstiņš bija tikai mazliet mazāks kā senajiem cilvēkiem, viņai auga krūtis un pavisam nedaudz ķermeņa apmatojuma, un viņai bija pašai savi mati vienīgais atavisms, kas vēl arvien bija modē. Protams, parūkas bija visiem, arī Ramintai, jo īstie mati auga pavisam plāni un neizteiksmīgi. Cilvēki bija ilgi cīnījušies par to, lai, likvidējot ķermeņa apmatojumu, saglabātos galvas mati, bet risinājums vēl nebija atrasts. Vai nu matu nebija nemaz, vai tie bija visur, bet tas jau bija apkaunojoši, tāpēc gēni tika ieprogrammēti tā, lai cilvēki dzimtu bez jebkāda ķermeņa apmatojuma, kuru aizstāja parūkas, implantētie mati un skropstas, kā arī dažādi tiem līdzīgi aizvietojumi.
Raminta bija piedzimusi ar retu atavismu ķermeņa apmatojumu, kuru, protams, vismaz reizi desmit gados vajadzēja apstrādāt, bet ar saviem matiem viņa lepojās. Bija tik interesanti noskatīties puišu izbrīnā, kad viņa noņēma parūku, zem kuras atradās īsti mati. Tas vienmēr iedarbojās.