Toreiz Raminta pat nebija iedomājusies, ka varētu tikt izraudzīta mācīties par misionāri tā bija iedēvēti cilvēki, kurus sūtīja misijās uz izpostīto Zemi, kas pamazām atkopās pēc kodolkara. Tur bija saglabājušies daži ciemati ar nepilnu miljonu cilvēku, tie bija izkaisīti vienpadsmit reģionos, kas savā starpā neuzturēja kontaktus un pat nezināja par citu apdzīvotu vietu eksistenci, izņemot tās divas apmetnes, kuras atradās pietiekami tuvu, lai nemitīgi karotu savā starpā.
Raminta bija izraudzījusies drošu profesiju, kas sava vienveidīguma dēļ gan bija pa spēkam retajam. Viņa vēlējās audzēt īstus dārzeņus, tikai ar savām rokām un muskuļu spēku. Ģimene bija šokā, draugi smējās, bet, tā kā ar to varēja nopelnīt pat ļoti labi, tad pieņēma viņas izvēli. Visi domāja, ka Raminta vienkārši ir par slinku, lai izmācītos kaut ko jēdzīgāku, tomēr vēlas labi pelnīt, bet tie nebija īstie iemesli. Viņa vienkārši mīlēja zemes smaržu. Viņa nezināja, kāpēc, bet, turot rokās kaut ko pašas izaudzētu, Raminta jutās laimīga.
Jau pirmajās bioloģijas stundās, kur bērniem rādīja, kā iegūst visgaršīgāko pārtiku, notika laboratorijas darbs, kur, gumijas cimdiem rokās un degunus raucot, viņa kopā ar klasesbiedriem lika mazus stādiņus podiņos. Jau toreiz Raminta bija sadūšojusies bez cimda pieskarties zemei un sajuta, cik tā ir patīkama. Viņu uzskatīja par lielu drosminieci, bet Raminta neizjūta nekādu pretīgumu pret šo no trūdvielām un netīrumiem sastāvošo savādo substanci. Viņa ieelpoja tās smaržu un iemīlējās uz mūžu.
Tagad, guļot uz aukstā akmens, viņa bija iepazinusies ar to daudz labāk. Visa planēta taču sastāvēja no šīs vielas! Tas bija vienīgais mierinājums Ramintas sāpju pilnajā apmācības laikā. Viņai lika vingrot un peldēt, mācīties svešu valodu un pilnīgi citu kultūru, ko viņa nesaprata. Vienīgais, kas Ramintai lika saņemties, bija tas, ka visa Zeme, vismaz tās vietas, kur dzīvo iedzimtie, ir klātas ar zemi un augiem.
Toreiz, kad visa civilizācija neprātā kliedza viņas vārdu, slavinot izraudzīto, Raminta stāvēja pie iluminatora un skatījās uz savu zvaigzni. Kad viņa negaidot izdzirdēja, kas noticis, viņa pagriezās pret savu istabu, kas bija pilna smaržīgu stādiņu, un ievilka plaušās šo svētāko no smaržām. Ja viņa pateiktu "nē", viņai nepiedotu neviens, neviens pats cilvēks visā kosmosā. Ramintai vajadzētu mainīt vārdu un izskatu, lai pēc tam kaut kur slēptos, bet pat policija, kam nāktos viņu slēpt, skatītos ar nicinājumu. Taču pēc tam viņai būtu iespēja sākt jaunu dzīvi un atkal… nē, tik daudz spēka Ramintai nebija. Viņai nācās kļūt par varoni gļēvuma dēļ.
Raminta piecēlās un mazliet pavingroja. Tas deva vismaz nelielu ilūziju par siltumu un neļāva galīgi sastingt. Viņa bija apmācīta izdzīvot ekstremālās situācijās, ari tādās, kad jāguļ uz zemes vai jābēg skrienot vai peldot. Tagad viņa rūpīgi izvingrināja visas muskuļu grupas, lai pavisam nezaudētu kustību spēju. Tā diena bija pienākusi. Tomēr tas nenozīmēja, ka vajag padoties aukstumam. Raminta labi zināja, ko vēlas, un zināja, ka to dabūs vēl pirms nāves, tāpēc tagad nomirt nebija īstais laiks. Šis laiks kā nepienāca, tā nepienāca… Viņa gaidīja, aukstumā stāvēdama un klausīdamās, līdz pēkšņi uznāca vājums un viņa atkal apsēdās. Lai gan sieviete no sirds ilgojās nāves, tomēr doma par veidu, kādā tai jānāk, iedvesa šausmas, un tās savukārt radīja šo nelabumu un nodevīgo trīcēšanu.
Kaut kur tālumā nožvadzēja atslēgas, un Raminta plati ieplestām, neko neredzošām acīm palūkojās uz durvju pusi. Nožvadzēja nākamā atslēga, viņa piecēlās uz ceļgaliem un, par spīti nelabumam, aizrāpoja lidz tālākajai sienai, kur bija piestiprināts smags metāla riņķis. Viņa sāka lēni un ritmiski žvadzināt riņķi, sitot to pret sienu. Tas skanēja savādi patīkami, lai gan varbūt tikai tāpēc, ka saistījās ar ēdienu to viņai pienesa kāds no mēmajiem sargiem, par kuru izrautajām mēlēm Ramintai rādījās murgi. Raganām nebija tiesību uz sarunām, tikai uz nožēlojamu dzīvības vilkšanu mūžīgā klusumā. Šajā pēdējā dienā tas mainījās.
- Jā, pēdējo reizi tu žvadzini riņķi, ragana. Pēc stundas mēs nāksim ar lāpām un tu varēsi bolīt savas ļaunās acis, apžilbuši no patiesības gaismas, Gotfrīds ņirgājās, pārtraucot mēnešiem ilgo klusumu Ramintas pasaulē. Iepriekš to bija pārtraucis tikai sargs, kurš, nesot ēdienu, zvanīja zvanu par zīmi tam, ka šī ir pēdējā diena.
Nebeigdama sist riņķi pret sienu, lai Gotfrīds zinātu, ka viņa tur ir un nevar pēkšņi uzbrukt, Raminta atbildēja:
-Jā, es situ riņķi pēdējo reizi, bet es zinu arī, kāpēc tu esi atnācis uz celli. Tev ir jāizpilda mana pēdējā vēlēšanās, citādi tu zini, kas notiks ar tevi, ja raganas pēdējie lāsti ķers tevi visā viņas pēdējās dienas spēkā.
Viņa neredzēja inkvizitora sejas izteiksmi, bet šo seju viņa bija redzējusi daudzas reizes. Tad, kad viņu sagūstīja, kad pratināja, kad spīdzināja, un tad, kad Raminta pēdējo reizi redzēja gaismu, tā apspīdēja viņa ņirdzīgo seju. Viņa zināja, ka Gotfrīdam no viņas ir bail. Visi zināja, ka raganas pēdējā vēlēšanās ir jāpilda, citādi viņai bija ļauts atriebt savas ciešanas mocītājiem, vēl pēc nāves spokojoties un riebjot. Šī paraža bija svēta, un pat tādai nožēlojamai "raganai", kāda bija Raminta, bija tiesības uz šīs paražas izpildi.
- Saki, ko vēlies, bet tu zini, ka tavai vēlmei ir jābūt vienkāršai, lai to var izpildīt līdz tavai eksekūcijai, kas notiks tieši pēc stundas! Tāpēc saki kaut ko vienkāršu, ko noteikti var izdarīt stundas laikā! Gotfrīds neiebilda, bet viņa balss trīcēja. Viņam, kas bija spīdzinājis, nodevis un nonāvējis, bija bail no Ramintas.
Viņa pie sevis pasmaidīja. Raminta, protams, nebija ragana, bija tikai ērtāk likt viņam ticēt, ka viņa tāda ir. Tāpat viņš zināja, ka lielākā daļa sieviešu nebija raganas, kur nu vēl Raminta, kuras maģija bija tikai tehnoloģijas un zinātne. Gotfrīds nēsāja līdzi vismaz desmit krustu un visādu amuletu, kā ari vienmēr palika pie pašām durvīm, lai gan Ramintas žvadzināšana bija dzirdama tālu pāri lielajai cellei, kurā sieviete bija ieslodzīta. Par celli to varēja nosaukt tikai tāpēc, ka Raminta nezināja, cik īsti liela tā ir, jo ķēdes, kas bija apliktas ap viņas rokām un kaklu, ļāva piekļūt tikai vienai sienai tai, pie kuras bija riņķis. Kad viņu šeit iemeta un pateica, ka gaismu viņa redzēs vien tad, kad būs pienākusi pēdējā diena, sieviete skatījās tikai uz gaismas apspīdēto Gotfrīda seju.
Tagad šīs atmiņas par viņa pilnīgo trulumu un nežēlīgo ļaunumu, kas vienlaikus atspoguļojās šajā pēdējā ainā no dzīvās, siltās pasaules, laupīja viņai spēku. Pat šī seja bija silta, pat Gotfrīds bija silts un dzīvs, bet vai Raminta vēl tāda bija? Par to viņa bija domājusi daudz. Vai dzīvs ir tas, kas dzīvo? Bet vai tad viņa dzīvoja? Nē, pat Gotfrīds bija dzīvāks par viņu…
- Es vēlos tikai malku silta ūdens… Raminta izdvesa, atmiņu nomocīta un nemaz vairs nejuzdamās varena. Visu dienu turējusies, viņa tomēr bija sajutusi nodevīgu vājumu tieši pirms inkvizitora ierašanās.
Gotfrīds iesmējās.
- To tu dabūsi, ragana. Tev laikam gribas vēl pēdējo reizi sajust nedaudz siltuma? Dīvaina vēlme, dīvaina!
Man gan liekas, ka tev vēl pietiks laika sasildīties. Dažas nemaz nav pārdzīvojušas pārdomu laiku pazemē; šeit ziemās tiešām ir mazliet vēsi, bet tu jau laikam labi pieproti buršanas. Drīz svētā uguns ēdīs tavu miesu un šķīstīs tavu ļauno dvēseli, gan tu jutīsi siltumu! viņš ņirgājās.
Raminta neko neatbildēja, tikai monotoni dauzīja riņķi pret ledaino akmens sienu. Mocītājam bija taisnība viņa tikai gribēja pēdējo reizi sajust siltumu. īstu, dzīvu siltumu, mierīgu un maigu, vēl pirms uguns un nāve pieskarsies viņas miesai.