Kad sargs bija aizgājis, viņa saņēma savas aukstās plaukstas tā, it kā turētu siltu krūzi, un pielika tās pie stingstošajām lūpām. Tad ieslēdza laika atskaiti uz vienu stundu. Raminta nolēma, ka viņai ir vēl vismaz trīs ceturtdaļstundas, tad nāks Gotfrīds ar ūdeni, un pēc tam viņu vedīs ārā.
Uz Zemes bija ziema, sniegs un ledus, un Raminta nezināja, kā bija spējusi izturēt šos divus mēnešus. Viņa bija kaila, un pat mati bija nodzīti, lai viņa nevarētu aiz tiem piesiet riņķi un žvadzināt no attāluma, pati pielavoties pie durvīm, kad viņai nesa ēdienu. No sākuma vēl bija rudens un nebija tik slikti, bet pēdējā laikā bija neciešami auksts. Varbūt viņa bija izdzīvojusi, pateicoties Gotfrīda bailēm, jo viņš deva tai daudz ēdiena, tikai viss bija auksts. Viņa zināja, ka cilvēka ķermenis ir spējīgs saražot pārsteidzoši daudz siltuma, ja tam dod pietiekami degvielas.
Šobrīd tas viss vairs nebija svarīgi. Drīz viņu sadedzinās, un viņa nonāks tur, kur nonāk visas sievietes, kas nav raganas, bet ir nogalinātas kā tādas. Raminta no sirds cerēja, ka 28. gadsimts būs pēdējais, kad kaut kas tāds notiek un viņa būs pēdējā vai vismaz viena no pēdējām sievietēm, kam jāpiedzīvo tāds liktenis. Taču viņa neko tur nevarēja darīt, tāpēc vienkārši gulēja un gaidīja pēdējo siltuma pieskārienu. Gaidot sieviete vēlreiz aplūkoja fotogrāfiju un drudžaini mēģināja atcerēties, kura tad īsti ir viņas mīļākā dziesma, lai to varētu uzlikt skanēt nāves brīdī. Viņa nespēja izlemt. Būtu labi, ja mūzika skanētu ne tikai galvā no smadzenēs iemontētas mazas atmiņas, bet gan skaļi un vareni, tad viņa varbūt atskaņotu kaut ko tādu kā, piemēram, Bēthovena 5. simfonija.
Jā, teorētiski derētu kaut kas cēls. Raminta mirs par Zemi un cilvēces sapņiem varbūt atgriezties. Viņa taču bija izredzēta profesijai, par kuru sapņoja katrs cilvēks visā plašajā kosmosā. Tas bija tas, ko novēlēja bērnam piedzimstot un pieminēja, ja cilvēks tomēr kaut kad nomira. Viņa dvēselei tika vēlēts kaut ar acs kaktiņu ielūkoties greznajā paradīzes valstībā, kurā nonāca misionāri. Izredzētie, laimīgie, tautas varoņi un visas civilizācijas greznākais zieds!
Viņi bija lemti agrai nāvei no radiācijas vai iedzimto mežonībām, smagiem, gadsimtu gariem treniņiem, un tikai daži no viņiem beigās tika izsūtīti īstās misijās uz Zemi. Pārējie tika norīkoti dažādās no kosmosa vadāmās misijās kā vadītāji, bet tie, kuri izturēja apmācību bez smagām traumām un nokārtoja eksāmenus, tika sūtīti uz Zemi izpētīt situāciju.
Raminta tika ieskaitīta pašā prestižākajā vienībā, kas pētīja izdzīvojušo iezemiešu par cilvēkiem viņus vairījās dēvēt kultūru un sadzīvi. Viņai iemācīja valodu, kādā tie buldurēja, paražas un dzīvesveidu, kādu tie piekopa, un mācīja domāt savādajās izdzīvošanas kategorijās, kādās tie uztvēra pasauli. Raminta bija apguvusi ari viņu ticibas pamatus, patiesībā divu ticību. Viņa bija nosūtīta uz to pasaules daļu, kurā senāk bija dzīvojusi viena no attīstītākajām civilizācijām eiropiešu civilizācija. No debesīm viņa tika nomesta vietā, kurā senāk, tajā 2198. gadā, kas bija pēdējais jebkādai civilizācijai uz Zemes, bija valsts Baltija. Tā tolaik bija jauna valsts, kurā bija apvienojošās divas Latvija un Lietuva.
Raminta bija pārsteigta, uzzinot, ka viņas vārds ir cēlies no šīs pašas tautas lietuviešiem. Viņa neko par tiem nezināja kā jau jebkurš kosmosa cilvēks, kas dzimis 26. gadsimtā un 28. nosūtīts uz Zemi. Tagad viņai bija jārunā divās svešās, arhaiskās valodās lietuviešu un vācu valodā, jo tieši baltieši un vācieši pārvaldīja pārējos izdzīvojušos Eiropā. Baltieši bija, pēc Ramintas domām, saprātīgāk atgriezušies pie senās dabas ticības, kas labi noderēja, kad civilizācija bija mirusi un viss bija jāpieskaņo Saules ciklam un gadalaiku maiņai, bet vācieši bija saglabājuši kristietību, kas ļoti deformētā veidā pastāvēja arī kosmosa laikos. Tā nu šīs lielās valstis, kas nezināja neko par pārējo deviņu valstu un citu rasu cilvēku pastāvēšanu, karoja savus ticības karus līdz pat 28. gadsimtam, bet bija tik tikko sasniegušas līmeni, kāds bija agrajos viduslaikos.
Raminta tika nosūtīta izpētīt, ko iespējams piedāvāt šiem primitīvajiem cilvēkiem, kad kosmosa civilizācija atgriezīsies jau mēreni radioaktīvajā pasaulē. Viņai bija jāizpēta tie no iekšienes, jāizprot viņu vēlmes un varbūt pēc gadiem jānes vēsts, ka dievi ir atgriezušies no debesīm. Ramintai bija jāizliekas par mazliet garā vāju, nomaldījušos sievieti, kuras ģimeni nogalinājuši vācieši, bet viņa aizbēgusi. Tas bija jāsaka tāpēc, lai iesveltu pret sevi līdzjūtību un uzticību, kas ari tika panākts. Cilvēki nolēma, ka aiz piedzīvotajām šausmām Ramintas prātiņš ir sašķobījies un viņa sākusi runāt ar dīvainu akcentu, neatceras ne kā jāstrādā, ne jāsvin svētki, neko. Raminta no sākuma tēloja pilnīgi plānprātīgu, bet pēc tam lika lietā apmācībā saņemtās zināšanu drumstalas par viņu dzīvesveidu.
Izrādījās, ka viņai loti padodas dārzeņu audzēšana, jo to Raminta bija mācījusies ļoti cītīgi. Viņai tie padevās tik izcili labi, ka viņu iesauca par zaļo raganu. Vispār viņa pati brīnījās, kāpēc viss, ko viņa stāda, izaug lielāks un garšīgāks nekā citiem, lai gan prasmju līmenis viņai bija zemāks nekā pārējiem ciematniekiem, starp kuriem viņa dīvainā kārtā jutās pat diezgan labi.
Šajā valstī raganas cienīja viņu spēju dēļ, un Raminta ātri saprata, ka par raganu sauc jebkuru sievieti, kam kaut kas padodas labāk nekā citām. Dažreiz Ramintas redzētais tiešām robežojās ar kaut ko grūti izskaidrojamu, bet, tā kā viņa slikti pazina šo pasauli, tad nekad neņēmās spriest, kas ir dabisks, bet kas pārdabisks. Tas viņai likās loģiski ja tu kaut ko proti labāk, tad esi labāks, taču vācieši bija citādos ieskatos. Viņi savos sirojumos centās noķert pēc iespējas vairāk šādu raganu, lai pēc tam tās vai nu sadedzinātu, vai pakārtu kā kurā miestā. Pie tam dīvainā kārtā viņi to darīja ne tikai tāpēc, lai vājinātu ienaidniekus baltiešus, bet gan aiz kaut kāda mistiski reliģiska naida pret gudrām sievietēm.
Viņu dievs neieredzēja sievietes, kas darīja kaut ko vairāk par bērnu audzināšanu un darbu virtuvē. Baltiešu dievi bija gan vīrieši, gan sievietes, un viņi visi vēlējās, lai cilvēki dzīvotu labāk un gudrāk. Vāciešu dieviete Mārja bija klusa un nemanāma, viņa tikai dzemdēja Jēzu, kas bija iemiesots dievs, un viss. Viņu slavēja par paklausību un padevību, un tikai par to. Mārju godināja par nekā nedarīšanu, un to Raminta nesaprata. Kosmosa kristiešu Marija bija stipra un gudra dieviete, un, lai gan Raminta nebija kristiete, tomēr viņai Marija patika.
Baltiešiem gan nepatika; viņiem nepatika nekas, kas nāca no vāciešiem. Viņi karoja nesaudzīgi un nogalināja visus, sevišķi viņu priesterus, kas kūdīja tautu uz sieviešu bendēšanu un raganu ķeršanu. Tas bija zem baltiešu goda nogalināt sievieti, ja viņa nepretojas un nekaitē. Vāciešu sievietes tāpat neko nesaprata ne no kara, ne no kā cita, viņas nebija vērts nogalināt. Vīrieši gan tika nogalināti un ciemati aplaupīti, kad vien baltieši tika klāt, un tieši tāpat rīkojās vācieši. Ramintu vēl arvien šausmināja šādi notikumi, lai gan viņa jau divdesmit gadus bija dzīvojusi uz Zemes. Kosmosā nekas tāds nenotika jau gadsimtiem ilgi.
Raminta piederēja pie kosmosa visizplatītākās ticības zvaigžņu gaismas pielūdzējiem. Saules viņiem nebija, visas zvaigznes bija vienādas, jebkāds pagānisms bija zaudējis nozīmi, jo laiks bija kļuvis pilnīgi lineārs, vairs nepastāvēja cikli, kurus svinēt un ievērot. Cilvēki bija atraduši savu ticību zvaigžņu baltajā gaismā, dodot katrai zināmajai zvaigznei savu vārdu un pielūdzot to kā dievību. Ramintas mīļāko zvaigzni sauca Forksandra tā bija maza, dzeltena zvaigznīte tāpat kā Saule. Maigi un mierīgi Forksandra pārvaldīja nelielo kosmosā saglabājušos augu valsti, kā arī cilvēka iekšējo ceļu pretim zvaigznēm, ja viņš to gāja, ielūkojoties sevī un mierīgi neiejaucoties. Zvaigžņu gaisma bija tā pasaule, kas vēl pastāvēja ārpus civilizācijas, un cilvēki bieži pulcējās pie iluminatoriem, lai vērotu katrs savu izraudzīto zvaigzni, kā arī vienmēr noskaidroja, pēc cik ilga laika tā būs redzama pa konkrēto iluminatoru. Tas bija vienīgais cikls, kas vēl interesēja cilvēkus, redzēt savas zvaigznes gaismu.