Un tur jau tā nāca. Raminta vairs neko neredzēja, jo cieši aizmiedza sāpošās acis. Domājot par savu laimīgo, silto zvaigzni, viņa bija pilnīgi aizmirsusi laika atskaiti. Gotfrīds nebija krāpies: bija pagājušas 57 minūtes, kopš viņš aizgāja. Viņa juta, ka tiek piecelta, viņai plecos uzmeta raupju apģērba gabalu, un tad viņa to juta… vāri siltu krūzīti. Gandrīz pašas miesas temperatūrā.
Dzer, ragana, savu silto malku ūdens. Tur bija maz, tu jau lūdzi tikai malku, krūze bija auksta un ceļš no virtuves tāls, bet, tici man, kad es tur ielēju malku ūdens, tas bija pat ļoti silts, Gotfrīds smējās. Mazliet siltāks par tevi jau tas būs, un mans pienākums ir izpildīts. Tu būtu varējusi lūgt veselu krūzi, es būtu tev to devis, tu varēji lūgt pat bļodu siltas zupas, bet tava raganas gudrība lika lūgt tikai vienu malku silta ūdens. Dzer to, ragana, un mirsti!
Raminta satvēra krūzīti ciešāk, cenzdamās sajust īstu siltumu. Nē, tā tur nebija. Ari ūdens, kas pieskārās lūpām, bija tik tikko remdens. Viņai no tā sala vēl daudz vairāk nekā no aukstā ūdens, ko viņai deva katru dienu un kas sasala jau pēc dažām minūtēm, ja viņa tūliņ neizdzēra visu.
Iztukšota Raminta izdzēra savu remdeno ūdens malku, un viņu satvēra daudzas rokas, vedot ārā no cietuma. Ārā spīdēja saule, bet Raminta to neredzēja. Viņa domāja par to, ka vienmēr no dzīves bija gaidījusi tikai malku remdena ūdens. Viņa nekad nebija uzdrošinājusies palūgt krūzi silta piena. Raminta vienmēr bija stāvējusi, gaidot kaut ko mazu, baidoties noticēt kaut kam lielam. Kas viņai bija palicis, ko atcerēties?
Cieši aizvērtām acīm viņa uzkāpa pa trepītēm un juta, kā tiek piesieta pie staba. Asaras ritēja viņai pa vaigiem, un rokas cieši apskāva koka stabu, kas likās tik silts un dzīvs pēc ilgā laika, kad viņa bija jutusi tikai metālu, akmeni un pati savu pamirušo miesu. Apkārt kliedza silti un dzīvi cilvēki.
Ragana! Ragana! Nāvi raganai! kliedza šīs tuvās, cilvēcīgās balsis, un Raminta iesmējās. Viņa aizvērtām acīm uzsmaidīja šiem cilvēkiem, kuru balsis pēc ilgā vientulības laika skanēja kā mūzika. Viņa jutās brīva. Nebija nekā, pilnīgi nekā, ko vairs zaudēt. Viņa bija zaudējusi visu jau tajā pašā brīdī, kad pateica "jā" slavai, bagātībai un izcilībai, nevis laimei, mieram un zemes smaržai. Tagad viņa ievilka plaušās īstu, dzīvu zemes, jūras un pat sausās malkas, kas drīz baros viņas nāvi, smaržu. Tie senāk bija smaržīgi un skaisti koki, kas tiecās pretim zvaigznēm tāpat kā Raminta. Arī tie bija nogalināti un piespiesti vēl pēc tam kalpot nāvei. Bet kur bija to gars? Raminta zināja, ka vēlas doties turpat, un drīz tas notiks.
Te pēkšņi Raminta juta pārmaiņu. Cilvēki vairs nekliedza dusmās un niknumā, bet viņu balsis aizrāvās bailēs. Viņa ar pūlēm atvēra asarojošās acis un mēģināja saprast, kas noticis.
Un tad viņa to ieraudzīja. Gan stabs, pie kā viņa bija piesieta, gan malka, kas bija sakrauta lielā sārtā tam apkārt, bija sazaļojusi un uzziedējusi mirdzošiem, baltiem ziediem. Tie vijās no katra zara cauruma malkas pagalēs, un Raminta pēkšņi izjuta, kā stabā plūst dzīvības sulas, kā tas veido zarus, kā sprāgst pumpuri, plaucējot ziedus, kas lielos ķekaros lēja baltu gaismu pār pārbiedētajiem cilvēkiem ap sārtu.
Gotfrīds gļēvi pavērtu muti stāvēja un blenza brīnumā, taču pēc brīža saņēmās un izrīkoja cilvēkus, par spīti ziediem, aizdedzināt sārtu. Pūlī sacēlās murdoņa, taču mūki to ātri apslāpēja, ar lielām lāpām metoties pie malkas un mēģinot to aizdedzināt, taču koka gabali tikai čūkstēja, un nelīdzēja pat salmi: tie vienkārši nedega.
Raminta stāvēja, plaukstām aptvērusi koku, kas sargājošiem zariem liecās ap viņu, un raudāja. Jā, viņa bija ragana. Zaļā ragana. Ragana, kas nevis sekoja savai zvaigznei, bet gan izvēlējās malku remdena ūdens. Raminta taču vienmēr bija zinājusi, ko vēlas un pēc kā ilgojas, tikai viņa nebija spējusi pateikt "nē", kad viņai piedāvāja vienu malku remdena ūdens.
Viņa ieelpoja ziedu smaržu un juta to silto gaismu uz sejas, un domāja par Forksandru. īstu misionāru zvaigznes bija lielas un spožas, bet savu mazo un silto Raminta bija zaudējusi jau sen.
Viņai nenāca ne prātā pretoties, kad ap vienu jaundzimušā koka zaru tika apmesta virve un cilpa aplikta viņai ap kaklu. Cilvēki pūlī sačukstējās pavisam klusi, un dažas sievietes raudāja. Laikam ziedi bija pārāk balti un spīdēja ar pārāk spožu gaismu, kas svilināja viņām acis.
Raminta pacēla acis pret milzīgo, mirdzošo sauli, bet tās tur vairs nebija. Viņai virs galvas pletās kosmiskais, maigais melnums un maza, silta zvaigzne. Raminta pasmaidīja un beidzot nešaubīgi devās tai pretim.
Santa Brauca kaimiņiene
Bils steidzas mājup. Par spīti laika prognozei, ko ar grūtībām bija uztvēris vecais, čerkstošais radio, kurš viszinoša diktora balsī bija ieteicis lietussargu atstāt mājās, smagie lietus mākoņi bija atnesuši negaisu. Koki šņāca un locījās, lietus šaltis kapāja gan Bila noliekto muguru, gan zāles stiebrus, kas nebija pasargāti pat mežā.
Bils atcerējās, ka sieva bija lūgusi viņu atgriezties mājās agrāk, bet tieši šodien iegadījās steidzams darbs, kas nu nekādi nevarēja pagaidīt līdz rītam. Pēdējā laikā tas notika pārāk bieži.
Nolādēts! Bils bija iekāpis peļķē. Tieši šodien es biju uzvilcis jaunās kurpes. Sasodīts. Tumšais rudens vakars sāka kļūt neomulīgs, un Bils arvien vairāk sāka ilgoties pēc mierīgās, siltās viesistabas ar rāmo uguni kamīnā un pēc maigajām, nomierinošajām Helēnas rokām. Pēdējā laikā viņa neizskatījās sevišķi labi: bija kļuvusi bālāka, vājāka, naktīs modās ar baiļu kliedzieniem. Ak, nekas jau liels, mīļais, vienkārši murgi, laikam iespaido vide un straujā ziemas tuvošanās. Grūti jau pilsētas meitenei bija apmainīt vakara ielu uguņu mirdzumu pret vientulīgām dienām senatnīga meža vidū.
Dīvaini, bet vēl nesen viss bija kārtībā. Katru vakaru Helēna Bilu bija sagaidījusi mirdzošām acīm, stāstot, ko dienā paveikusi. Redzējusi stirnu. Uzgājusi mežā dzidra dzeramā ūdens avotiņu. Aizņēmusies sena izdevuma grāmatu no attālāk dzīvojošas kaimiņienes. Bil, bet viņa ir vienīgais cilvēks, ar ko es varu šeit aprunāties, viņa tiešām ir ļoti jauka, jums noteikti jāiepazīstas. Dīvaini, ka viņa mani nekad neaicina pie sevis, jo pēdējā laikā mēs tiešām esam ļoti sadraudzējušās. Viņas stāsti par vietām, kur viņa bijusi, par cilvēkiem, ko satikusi, notikumiem, ko piedzīvojusi… Viņa, viņa, viņa.
Savādi, bet Helēna nekad neminēja, kā kaimiņieni sauc, un Bils nekad ari nebija iedomājies pavaicāt. Nekas. Tas jau ari nav svarīgi. Svarīgi pašlaik ir ātrāk nokļūt mājās un iekļaut savās rokās Helēnu. Viņa būs pārgaidījusies.
Pat vakara tumsā, kas jau bija ieskāvusi kokus un dubļaino ceļu, Bils ievēroja pretī nākošās meitenes skaistumu. Šķita, ka viņu nemaz neuztrauc lietus un vēja brāzmas, lai gan garais, melnais mētelis plandījās aiz viņas kā aizlauzti putna spārni un samirkušie melnie mati atgādināja urdzoša strauta tērces pavasari. Kad meitene jau bija pagājusi garām, Bils saprata, kas bija licies tik savāds. Tas nebija aizplīvurotais acu skatiens, ko viņa uzmeta pretimnākošajam vīrietim, tas nebija ari spokainais bālums, kas jauno sievieti vērta līdzīgu sen bērnībā lasītas pasakas tēlam princesei, kura piedzima karalienei, kad tā bija šuvusi pie loga, savainojusi pirkstu un kad tās asinis bija nopilējušas sniegā. Jāpastāsta sievai, cik dīvaina sajūta ir tad, kad tev kāds paiet garām un tu ar visu savu būtību sajūti, cik tev patiesībā ir auksti un vientuļi. Tā, it kā tu būtu ieslēgts apsarmojušā ledus pilī. Tā, it kā garāmgājējs būtu paņēmis līdzi visus tavus sapņus un cerības. Un tomēr kādā dīvainā veidā visa viņa būtība tiecās pēc noslēpumainās svešinieces. Helēna neticēs, varbūt pat smiesies. Iespējams, tas nemaz nebūtu tik ļauni. Vismaz ne šeit, ne šajā bridi.