Bila satraukto domu plūdumu pārtrauca no tālienes redzamās aicinošās mājas ugunis, un pilnīgi neviļus no viņa krūtīm izlauzās atvieglojuma nopūta. Pārāk labi viņš atcerējās sievas baiļpilnās acis, kad tā, no rīta pasniedzot brokastīs ceptu olu un šķiņķa šķēli, bija viņu uzlūkojusi. Lūdzu, atgriezies ātrāk…
Nu re, esmu mājās. Bils atvēra ārdurvis, sataustīja priekšnama elektrības slēdzi un nospieda to. Mazās spuldzītes gaismā pie tumsas pieradušās acis samiedzās, bet drīz aprada.
- Helēn! Dārgā, kur tu… Atbildes nebija. Bils sajuta, kā viņam ap kaklu apvijas baiļu aukstās rokas. Tās nokratījis, viņš steidzās uz viesistabu.
- Paldies Dievam! Te tu esi! Viņā pavērās izmocīts un gurds acu skats, un Helēna sāka elsodama raudāt.
- Es domāju, ka tu nekad neatnāksi! Man bija tik ļoti bail! Šis negaiss… Un, kad es biju iesnaudusies, man šķita, ka istabā es neesmu viena…
- Laikam tevi būs apciemojis lietuvēns, Bils mēģināja atjokot, lai gan jau kuro reizi šovakar viņu sagrāba auksta baiļu sajūta. Kas ar tevi notiek, vecīt?
Mēģinot pats sev iestāstīt, ka sieva izskatās tik bāla sliktā apgaismojuma dēļ, Bils vaicāja, kā viņai klājies.
- Zini, mīļais, ja mani nebūtu tā nobiedējis negaiss, viss būtu kārtībā. Bils skaidri redzēja, ka sieva pūlas kaut ko noslēpt un neizstāsta līdz galam.
- Vai tiešām viss ir kārtībā?
- Protams! Nāc paēd vakariņas! Tu esi pie manis, un tas tagad ir galvenais. Bils saprata, ka labāk neko nejautāt. Varbūt tiešām viss arī būs labi. Tu kļūsti paranoisks, vecīt.
Pavakariņojuši abi devās pie miera. Tonakt Bils ilgi nevarēja aizmigt. Viņš mēģināja sev iestāstīt, ka bezmiega iemesls ir koku zari, kas dusmīgi dauzās pie logu rūtīm, un ik pa brīdim nez no kurienes uzvējojušais aukstums, kas šķita pārstaigājam māju, ielūkodamies katrā stūrī, kā kaut ko pārbaudot. Varbūt neesmu, kā nākas, aizbultējis durvis? Izskatās pēc caurvēja. Sapratis, ka neaizmigs, Bils piecēlās un nokāpa lejā viesistabā, lai pārbaudītu durvis. Dīvaini, bet tās bija ciet, un arī ledaino elpu istabās vairs nemanīja. Tomēr atkal cauri kauliem izšāvās neskaidru baiļu trīsas. Kas, ellē, te notiek? Vai arī mani sākusi ietekmēt dzīve meža vidū? Bils apstājās un ieklausījās gan sevī, gan nelielajā koka mājā. Baiļu sajūta vairs neatkārtojās, un, mazliet nomierinājies, viņš nolēma atgriezties gultā, iedomādamies, ka Helēna var pamosties un, viņu neatrodot sev blakus, izbīties. Viņam nedeva mieru kāda pusaizmirsta doma, ka te tomēr kaut kas nav īsti kārtībā. Tad viņš atcerējās. Apsviedies apkārt, viņš, cik nu ātri pusaizmigušais ķermenis ļāva, metās augšup pa kāpnēm un ieskrēja guļamistabā. Klusām piegājis klāt sievai un ar atvieglojumu konstatējis, ka viņa nav pamodusies, Bils iededza naktslampiņu un pavilka segu nost no sievas pleca. Viņa iekunkstējās, taču nepamodās. Nekā ārkārtēja Bils neieraudzīja, ja neskaita mazu, sārtu plankumiņu uz Helēnas kakla zem auss ļipiņas. Vai tiešām šis mazais nieciņš būtu cēlonis tam, ka Helēna neļāva sevi noskūpstīt, kad, Bilam pārnākot no darba, sakņupusi šņukstot gulēja uz viesistabas dīvāna, bet ar atvairošu rokas kustību cieši savilka jaku pie kakla, noslēpjot plankumiņu no vīra skatiena? Tas taču nevarēja būt iemesls Helēnas neveselīgajam izskatam un skumjām. Tad Bils atkal atcerējās meiteni. Atcerējās, lai topašubrīd ari aizmirstu, iekāptu gultā un smagā bezsapņu miegā nogulētu līdz nākamajam ritam.
Nākamais rīts atausa skaidrs un saulains, vējš bija izdzenājis negaisa mākoņus, sadriskājot tā, ka tie tagad šķita pavisam nenozīmīgi. Helēna izskatījās krietni labāk nekā iepriekšējā vakarā spirgta un izgulējusies. Bils iedomājās pajautāt par plankumiņu uz kakla, bet Helēna neļāva runāt. Viņa bija brīnišķīgā omā un visu laiku čaloja.
Zini, mīļais, es ļoti labi gulēju. Tagad tāda sajūta, ka varu kalnus gāzt. Un labi vien ir, ka tā šodien slimot nav laika, pie manis brauc kaimiņiene. Izrādās, viņa pārceļas dzīvot uz citurieni, tad nu mēs vēlamies uzrīkot tādu divu meiteņu atvadu ballīti. Sievas sejā iezagās skumjas, bet viņa varonīgi centās smaidīt. Mana vienīgā draudzene aizbrauc… Tagad būšu palikusi pilnīgi viena, nebūs ar ko parunāt… Tad Helēna saņēmās. Labi, lai tev veiksmīga diena!
Bils juta, ka Helēnas domas jau klīst citur, tāpēc apskāva viņu, noskūpstīja un devās uz darbu caur mežu, kas tagad, lai gan pielijis, nemaz vairs nelikās draudīgs. Darbā viņam bija grūti koncentrēties, bija atvesti jauni pasūtījumi, arī kompānijas boss vēlējās aprunāties par tālejošiem karjeras plāniem. Nu, Bil, vecīt, to taču tu jau sen biji gaidījis un cerējis, ka viņi beidzot tevi novērtēs. Un tieši tagad, kad sengaidītais bridis ir pienācis, tavās mājās kaut kas notiek, un tu nevari saprast, kas.
Diena gāja uz beigām, un, kā par brīnumu, pēc darba palikt šodien nevajadzēja, tāpēc Bils ar nelielu satraukumu sirdi devās mājup. Ejot cauri mežam, viņam nez kāpēc uzmācās neskaidra vēlme atkal satikt vakar garām pagājušo meiteni. Nē, nav jau tā, ka viņš Helēnu nemīlētu mīl gan un pat ļoti -, tomēr atmiņas par svešinieci neatvairāmi vilināja.
Tuvojoties mājai, atkal uzmācās neskaidrās bailes, lai gan ugunis logos mirdzēja ļoti aicinoši.
- Mīļā, esmu mājās! Bils iesaucās, ienākdams priekštelpā. Neviens viņam neatsaucās. Bila piere pārklājās aukstiem sviedriem, un pār muguru pārskrēja ledainas tirpas. Helēna neatsaucās ne viesistabā, ne virtuvē, ne bibliotēkas istabā. Atlika vienīgi guļamistaba. Gandrīz aizķerdamies pats aiz savas kājas, Bils metās augšup pa kāpnēm. Gultā gulēja Helēna bez redzamām dzīvības zīmēm. Bilam uz brīdi šķita, ka viņa vienkārši ir aizmigusi, tomēr visi mēģinājumi Helēnu atmodināt cieta neveiksmi. Mirusi viņa nebija, tomēr acīmredzot ieslīgusi ļoti ciešā un dziļā ģībonī. Beidzot ožamā sāls pudelīte darīja savu darbu, un sieva, nedaudz ievaidēdamās, atvēra acis, mulsi palūkojās apkārt un ieraudzīja vīra pārbiedēto un norūpējušos skatienu. Tad viņa sāka nevaldāmi raudāt.
- Jā, Bil, bija atnākusi mana… nu jau bijusī… kaimiņiene. Mēs ilgi… runājāmies, dzērām tēju, viņa sacīja, ka mēs vēl… noteikti tiksimies. Laiks paskrēja tik ātri, ka es… pat nepamanīju, kā piezagās tumsa. Vai esi dzirdējis, ka… šajos mežos ir vilki? Laikam no to… gaudošanas es aizsnaudos, kad viņa bija… aizgājusi, un pamodos tikai tagad. Bet nu jūtos… tik… tik… neizsakāmi vārga. Šķiet, asinis dzīslās… pat neplūst. Ļoti salst… Bil, palīdzi man… Es… Helēnas balss aprāvās un acis apdzisa.