Bēres bija ļoti mazas, jo piederīgo Helēnai nebija. Pavadīt aizgājēju pēdējā gaitā bija atnākuši tikai daži
Bila darbabiedri un priesteris, kurš vadīja bēru ceremoniju. Bils stāvēja svaigā kapa malā šķietami nejūtīgs pret apkārt notiekošo. Atkal bija uznācis rudens lietus, vējš pātagoja koku zarus. No zemes tu esi nācis, par zemi tev jāpaliek. Es esmu Augšāmcelšanās un dzīvība. Kas uz mani tic, tas mūžam nemirs. Seja un sirds dega, acis sāpēja no karstajām asarām, ko Bils pūlējās valdīt. Dziļi domās grauza šaubu tārps Helēna bija tik skaista, kad tika guldīta zemes klēpī. Ja nu tas bija letarģisks miegs, ko kļūdaini uztvēra kā nāvi? Tas, ka nāves iemesls varētu būt brūcīte, tieši tā, nu jau brūcīte nevis plankumiņš uz sievas kakla, ko Bils ievēroja, kad bija jau izsaucis ārstu ari viņam Helēnas nāve bija palikusi mīkla -, tas, protams, bija nieki un muļķības. Nebijis gadījums medicīnā. Var teikt, ka jūsu sieva vienkārši izdzisusi. Man ļoti žēl.
Bils stāvēja pie aizbērtā kapa un, pārlaidis gurdenu skatienu nelielajam pavadītāju pulciņam, pamanīja vēlā rudens vakara svešo, skaisto pretimnācēju. Vējš iegaudojās brāzmaināk, un Bilam šķita, ka viņš saklausa pusčukstus izteiktus vārdus.
Tās nepavisam nav beigas. Tas ir tikai sākums.
Vilis Kasims nemiera gars
Grāmatveikala klusumu pirmoreiz pārtrauca ziņas divpadsmitos. Pie letes sēdošais Viks pieliecās pie radioaparāta un dažas nākamās minūtes klausījās pievērtām acīm. Jaunumu Kluspilī nebija, un viņš gaidīja ziņas, lai dzirdētu pēdējo mēnešu vienīgā drauga diktora ierunāšanos. Pirms diviem gadiem viņš te bija iepircies, un tagad, mūždien tukšā veikala klusumā, viņa balss arvien skanēja īpaši tuvu, gandrīz aizstājot sarunu.
Ziņas sākās bez parastā dienas joka sākumā. Ievada vietā skanēja stāsts par pilsētas izšķērdības kļūdām un iedzīvotāju jaunajiem pienākumiem labākas dzīves un progresa vārdā. Vika kāja sāka neapmierināti sisties pret galda pamatni.
"Lai mazinātu pilsētas atkarību no patēriņa un palīdzētu cits citam resursu krīzes pārvarēšanai, visiem būs jānodod mājās atrodamais koks un tā pārstrādes produkti. Pārbaude būs 1. maijā," diktora balss skanēja stingri un vijīgi kā čūskas iekārtošanās ap kaklu. Pa Vika mugurkaulu lēni slīdēja aukstuma trīsas, tomēr viņš mēģināja apvaldīt kaut kur sirds dziļumā dzimstošās bažas par šo vārdu nozīmi. Viņš pielika ausi gandrīz pie paša radioaparāta, kustinādams lūpas līdzi pēkšņo stingrumu ieguvušajai balsij.
Muguras kūkumu Viks saglabāja arī brīdi pēc negaidītā dienas joka ("Kur nevar nokļūt pat ātrākais skrējējs? Vakardienā!") parādīšanās ziņu beigās un pazušanas kosmosa šņākoņā. Tā saldēja viņa plaukstas, rokas un krūškurvi. Kaklā strēga siekalas.
Beidzot Viks pacēla roku. Klusums paklausīja uzreiz, taču arī tas viņu neiepriecināja.
Pēc radioaparāta viņš pievērsās Tijai nu jau sirmot sākušai kucītei, kuru viņš bija sagādājis drīz pēc vecāku nāves, kad Kluspilī vēl bija atļauts turēt mājdzīvniekus. Viņa tagad snauduļoja gandrīz augām dienām, tikai reizēm salecoties, kā nelāga sapņa satricināta. Viks viņu tāpēc gan mīlēja vēl vairāk, jo arī pašam bija līdzīgi bažu uzplaiksnījumi, pilsētas mēmumā pēkšņi saklausot svešas balsis vai kādu citu dzīvības apliecinājumu.
Tija paluncināja asti, acīs jautās sapratne un mīlestība. Viks noglāstīja suni. Viņi bija kopā, viņi neļāva viens otram padoties un pazust tumsas uzplūdos.
"Būs traki," viņš noteica vairāk sev nekā sunītei. Satraukums par veikala zaudēšanu atdošanu! dunēja galvā aizvien spēcīgāk un sāpīgāk, bet viņš vēl mēģināja atturēties no vēlmes atvērt atvilktni un izņemt tieši šādiem brīžiem glabāto pudelīti. Viks krēslā iztaisnojās un pacēla ari skatienu, lai pārlūkotu veikalu.
No dienas dienā dziestošā pilsētas gaisma cauri vienīgajam apputējušajam logam telpas tālākajā galā spiedās negribīgi. Grāmatu daudzkrāsainās muguriņas tajā izskatījās tikpat pelēkas kā pārējās Kluspils mājas, kā tagad droši vien izskatījās ari Vika vectēvs, no kura viņš bija mantojis visus krājumus. Vecvecāku grāmatas, vecāku māja viņš pats savā dzīvē bija ieviesis tikai sunīti, kas turklāt vairs nebija pie labas veselības. Un arī viņš negribēja pārmaiņas, negribēja meklēt darbu un jaunu dzīvi pilsētā, kas prātā kvēloja kā vienīgā iespēja pēc pirmā maija. Jau doma vien viņam uzdzina šausmu drebuļus.
Viks atspiedās ar elkoņiem uz galda, mēģinot iztēloties drīz tukšās sienas un iespēju te palikt ari pēc grāmatu un plauktu nodošanas. Galva pulsēja, sāpēja, uz acīm gulēja tāda kā migla, bet sirds sitās kā sunim pirmsnegaisa pērkona rūkoņā.
Viks saprata, ka ilgāk vairs nenoturēsies, ka viņam jānorimst, jānomērdē drebelīgais nemiers, kas traucē skaidri pārdomāt dzirdēto. Viņš pieliecās un ar ierastu kustību no atvilktnes zem letes izcēla zaļi caurspīdīgu flakoniņu no veikala pagraba aizliegtajiem krājumiem, kurus viņš piedāvāja tikai uzticamākajiem pircējiem. Viņš to pakratīja, pēc gāzes nemierīgās virpuļošanas sīkajā stikla cietoksnī mēģinot noteikt tās daudzumu. Vēl kādām četrām piecām reizēm tur vajadzēja pietikt, Viks nosprieda, sajuzdams vainas apziņas dzēlienu par agrāko izšķērdību. Tagad miers viņam bija patiešām vajadzīgs, tagad tā nebija vienkārša atzīšanās nevarībā.
Roka bija atsākusi trīcēt, un viņam nācās to atbalstīt pret ceļgalu. Tā turēdamies, Viks pacēla pudelīti pie mutes un nospieda vāciņu, ļaujot sprauslai ar klusu sēcienu izlaist saturu. Plaušās ieslīdēja silts, tīri nokāsts miers, drīz vien virmodams jau asinīs un lēnām kāpdams augšup.
Kad ķermenim pārlaidās gaidītais atslābuma vilnis, Viks atgāzās krēslā. Tā bija labāk. Tā bija gandrīz labi.
Tija sēdēja viņam blakus; galva piešķiebta, ausis saspicētas, aste kā vēdeklis. Viņas spalva bija padzisušas uguns krāsā kad saimnieks pieliecās kucīti noglāstīt otrreiz, ēna to pārvērta gandrīz pelnu sērīgumā. Viņas skatienā šķita manāma neizpratne, un Viks par to pasmaidīja. "Būs labi," viņš ierunājās lēnā, dūmakaini mierīgā balsī. "Kaut ko izdomāšu. Mēs nepazudīsim."
Viņš atkal palūkojās uz plauktiem, kas jau gadiem gandrīz netraucēti stiepās no grīdas līdz griestiem, no durvīm līdz logiem. Lasīt viņš neprata, tomēr atmiņu kambaros bija saglabājies vecvecāku stāstījums un viņa paša uzmanīgās sirds saviļņojums.
Tagad to visu vajadzēs aizmirst un labi, ka tā. Viks piecēlās, nolika flakoniņu uz krēsla un piegāja pie letei tuvākā grāmatu plaukta. Atmiņās pašķīdusī pagātne bija bezjēdzīga un kaitīga tāpat kā grāmatas. Tās tikai turēja viņu kā kucēnu pie ķēdes; tajās ieslēgtajām atmiņām piesaistītās jūtas neļāva kustēties ne pa labi, ne pa kreisi.
Tagad bija pienācis laiks atbrīvoties atdot grāmatas kopā ar visu nolādēto veikalu un pārcelties uz dzīvi pilsētas vēderā. Diktors patiešām bija izrādījies īsts draugs. Vikam sen jau vajadzēja celties kājās un iet uz priekšu.
Tikai nemiera gars Vika galvā turpināja klusu kņudēt, biedēt ar iespējamām un neiespējamām briesmām. Viņš pastūma to dziļāk domu pagrabā, lai atbrīvotu prātu rīcībai.
Iztukšojis divus vidējos plauktus, Viks notupās, lai ķertos pie apakšējiem. Grāmatu kaudzītes viņam blakus durvju pusē jau bija izveidojušas tādu kā nelielu sienu. Viks iedomājās, ka drīz vajadzēs sagādāt maisus, lai varētu tās vieglāk aizgādāt. Sen jau tā vajadzēja.
Kad arī apakšējais plaukts bija tukšs, Viks piecēlās un piegāja pie durvīm palūkoties ārā pirms turpmākās darbošanās. Viņam kājās bija tikai čības, bet ielas bija tukšas, un par pieklājību viņš neuztraucās. Pilsētnieki tā kā tā bija mājās, iegrimuši Simulācijā, un nerādījās ne pilsētā, ne Vika veikalā.