Par Simulāciju Viks bija dzirdējis tikai nostāstus, pati apsēstība līdz viņam nebija nonākusi. Viens no pēdējiem pircējiem bija stāstījis par virtuālo pasauli, kurā ir atļauts viss aizliegtais, nav jāuztraucas par resursiem un var īstenot katru iegribu, kurā, neizejot no mājām, var visu izjust gandrīz kā īstenībā. No viņa stāstījuma Viks lielā skaidrībā gan netika, saprata tikai to, ka Simulācijas izplatībai ir kāds sakars ar pircēju skaita samazināšanos.
Vika nomalē tagad no pilsētas bija palicis tikai asfalts un satumsušas mājas. Viks pasmaidīja, sapratis, ka viņa vientulībai ari pilsētā nekas netraucēs. Satraukumam nebija pamata. Pilsēta bija tukša.
Agrāk ari šeit, grāmatnīcas apkaimē, bija veikali un pircēji, un vienkārši garāmgājēji. Bet tas bija sen, kad cilvēki reizēm vēl satikās papļāpāt un pilsētā bija vairāk par daždesmit lasītpratējiem. Tas viss pamazām pazuda, un pēdējos pāris gadus vienīgie pircēji šeit nāca paslepus un pustumsā, lai dabūtu Vika pagraba krājumus. Tur vairākos garos plauktos cita pie citas rindojās pudelītes, līdzīgas tagad uz letes krēsla atstātajai, taču katra ar citādu saturu. Tur bija gāzē pārvērsta un dozējama mīlestība un greizsirdība, bailes un pārdrošība, līdzcietība un niknums tūkstoš dažādu izjūtu no tūkstoš stāstiem, kurus bija izlasījis un attīrījis viens no Vika vecajiem draugiem grāmatmīlis alķīmiķis bez graša kabatā. Viņš sajūtas izfiltrēja un deva Vikam samaksas vietā, bet viņš tās pārdeva tālāk pazīstamajiem klientiem. Pilsētā jau sen bija aizliegtas "jebkādas ķīmiskas vai dabiskas vielas, kuras būtiski izmaina prāta stāvokli", tomēr vēl nesen te netrūka cilvēku, kuri vēlējās kaut uz bridi pabūt spēcīgu izjūtu varā, kaut attāli saprast, kāpēc viņu senči bija cits citu gandrīz iznīdējuši un tad pārcēlušies uz dzīvi tukšajā pazemes Kluspilī.
Atcerējies par atklātā vietā atstāto miera flakoniņu, Viks pagriezās atpakaļ uz veikala pusi. Pamanījusi saimnieka skatienu, Tija pacēla dibengalu un atsāka luncināt asti. Viks viņai uzsvilpa, un kucīte pielēca kājās, izstiepa galvu. Ar viņu dzīvot pilsētas centrā būtu pat labāk nekā šeit, Viks nosprieda. Varētu divatā mācīties būt ar visiem. Viņš nezināja, vai pilsētā atļauts dalīt dzīvokli ar suni, bet cerēja, ka pēc labprātīgas grāmatu atdošanas policija varētu būt pielaidīga.
Viks iesvilpās otrreiz, un Tija metās pie durvīm. Aiz muguras kaut kas plīstoši iešķindējās, bet viņa jau bija par tālu, lai tam pievērstu uzmanību.
Tikusi ārā, viņa metās aplaizīt saimnieku, taču Viks neskatījās uz viņu laipnām acīm, nerunāja nesaprotamus, bet patīkamus vārdus. Viņš lūkojās kaut kur pāri, iekšā veikalā.
Uz krēsla atstātais flakoniņš bija zemē, saplīsis, viss viņa miers acumirklī izkūpējis starp lauskām. Tā atstāto tukšumu galvā nomainīja apjausma par veikalā izplūdušo smaržu un pagraba krājumiem, kurus vairs nevarēs noslēpt. Viks zināja turpinājumu. Skandāls, policijas papildspēki, Tijas atņemšana un neizbēgamais sods rehabilitācija, galvas izrūnīšana.
Sunīte ierējās, un viņš pagriezās tai līdzi uz pilsētas pusi. Apkārt bija robainas mājas izsistām acīm un ielas kā pamestas čūsku ādas. Un tālumā noskanēja soļiem līdzīgs troksnis.
Citā brīdī, citā prātā Viks droši vien būtu palicis turpat, pārliecinājies par dzirdēto un izlēmis palikt. Bet tagad viņa acis iepletās, viņš noliecās, iespieda Tiju padusē un bēga atpakaļ pie vienīgā sev zināmā glābiņa.
Veikalā viņš ātri paskatījās apkārt, pastiepās uz letes un lausku pusi, tad norūcās, pārlika Tiju sev klēpī un notupās atvērt pagraba lūku, lai dotos lejup. Kucīte bija pārtraukusi smilkstēt, tikai turēja galvu paceltu acīs mūžīgā uzticība, gatavība doties tālu projām ar saimnieku.
Pagrabs bija tumšs, piemirstas smaržas tajā atgādināja rudeni. Gaismu Viks neieslēdza, baidoties pievilināt soļus. Lūku viņš bija piemirsis aizvērt, bet līst atpakaļ augšā bija bīstami. Pilsētas soļi varēja būt jebkur. Kaut kāda skaidrība bija tikai šeit, kur desmitiem izjūtu pārpildīti plaukti bija draudzīgi sadrūzmējušies, gandrīz neatstājot vietu viņam ar Tiju.
Viks pats tos nebija aizticis. Viņu pagrabā interesēja tikai miera brīži. Kādu no pārējām izjūtām viņš bija izmēģinājis tikai vienreiz, kad veikala alķīmiķis bija paraugam atnesis savu mīļāko izjūtu no kādas mājās turētās grāmatas saviļņojumu brīnuma priekšā. Tā Vikam izrādījās pārāk spēcīga: jau pēc pāris brīžiem viņš lūdza paglābt sevi no turpinājuma. Tā viņš iemīlēja mieru un atrada veikala attīstības ceļu. Tagad tas bija ievedis viņus pagrabā.
Kad acis aprada ar tumsu, Viks pieliecās un ļāva sunītei nolēkt uz grīdas. Tija paskrēja dažus soļus nostāk un apsēdās gaidīt, kad būs saimniekam vajadzīga. Viņš pats jau bija pieliecies pie durvīm, auss gandrīz pie metāla, velti gaidot ziņas no klusumā iestrēgušās augšpasaules.
Pāris reižu viņš gribēja iejautāties: "Tur kāds ir?" taču rokas sāka trīcēt un mēle stingt jau no domas vien.
Tija iesmilkstējās un paluncināja asti. Pagrabā atbalsojās kluss būkšķis, tai atsitoties pret plauktiņu, un Viks asi pagriezās pret kucīti. Viņa piecēlās, bet saimnieks pašūpoja galvu un atkal pieplaka pie durvīm.
Tija pienāca pie viņa un iebadīja purnu cirksnī, taču Viks negriezās atpakaļ. Viņa nolaida galvu un aizgāja pagraba tālajā kaktā. Saimnieka nemiers satrauca viņu, it kā nākdams no pašas suniskajiem dziļumiem. Tija palūkojās apkārt, satraukti ošņājot gaisu, meklējot izeju no pagraba nospiestības.
Vika apakšlūpa sūrstēja no zobu asuma, tomēr viņš nespēja to atlaist. Svešinieks varbūt jau bija veikalā, varbūt jau nāca lejā, zogoties klusu kā laiks.
Viņš nepagriezās ari pēc dobjas trieciena skaņas pagraba galā. Viņa gaidas pārtrauca tikai stikla kliedziens uz betona.
Viks nepaguva ne sabīties, ne sadusmoties. Asa, sviedraina smarža pa nāsīm ieslīdēja galvā, un viņš izslējās, ar kreiso roku joprojām turēdamies pie durvīm.
Labo roku izlaidis caur matiem, viņš atgrūda durvis vaļā. Pakāpieni caur tumsu nesa lejā pilsētas smaržu, un Viks atkal aizvēra durvis. Sirds bija sākusi sisties ātrāk, taču bailes bija pazudušas. Viņam šķita, ka katrs mirklis padara viņu aizvien lielāku un varenāku.
Viņš īsi iesmējās un aizvēra acis, bridi ļaujoties jaunajai izjūtai. Sejā lēnām parādījās smaids. Viks atvēra acis un saņēma tuvāko no augšējiem plauktiem, satricinot turienes izjūtas. Smaids papletās vēl mazliet, un viņš abām rokām atrāva dēli no sienas.
Smiedamās un sasaukdamās pudelītes gāzās lejā: mazs līksmības vilnis pirms izšķīšanas jaunajās mājās. Nepacietībā ātrāk tās sagaidīt, Viks ar kāju pasita nost ari zemāko plauktu un pats nostājās tā vietā, un tad jau viņš bija viens starp lauskām un biezām, gandrīz redzamām smaržām, kas sūcās visās viņa porās un smadzeņu krokās. Acis pārvērtās varavīksnēs, un muskuli atslāba; tikai smaids stiepās aizvien tālāk bezgalībā.
Tija redzēja, kā saimnieks vispirms noslīd uz ceļiem, tad noguļas starp izjūtu paliekām, pārsteigts un piepildīts.
Viks pats tā kā sadzirdēja vēl kādu troksni, tā kā sajuta vēl kādu pieskārienu, bet mieru tas neiztraucēja. Viņš jau bija projām.
Santa Senkāne ledus