Kad es viņu pirmo reizi ieraudzīju, es nezināju, ka viņš nav cilvēks. Bet es zināju, ka bez viņa vairs nevarēšu dzīvot. Tā bija mīlestība no pirmā skatiena.
Ašelles dienasgrāmata
Mēness Puse, vidēji 384 400 km attālumā no Zemes, 1. sektors, 630. Mēness gads.
Nekad nebūtu domājusi, ka man būs par ko rakstīt šajā tik vecmodīgajā papīra grāmatā. Bet, ja jau reiz dāvana saņemta, nebūtu glīti to nogrūst kaut kur skapī un aizmirst uz nākamajiem divdesmit gadiem. Tāpēc es to noliku uz palodzes un izmantoju kā puķupoda paliktni. Zinu, ļoti nejauki no manas puses; vecmāmiņa būtu šokā, ja ieraudzītu, ko es izdarīju ar viņas dāvāto grāmatiņu. Bet nu tā vairs nestāv zem puķupoda, ja jau reiz es tajā rakstu. Un rakstu tikai tāpēc, ka man ir labs iemesls, liels iemesls!
Kaut kas notika.
Kaut kas, ko es pati nespēju izskaidrot, ar ko es netieku galā. Kaut kas, ko būtu vērts pierakstīt. Tad nu atgriezīšos tajā dienā, kad mana pasaule sagriezās ar kājām gaisā.
Mans tēvs jau divdesmit trīs gadus strādā izpētes laboratorijā Mēness Otrā Pusē. Jau no mazotnes es bieži gāju viņam līdzi, spēlējos ar laboratorijas pelēm un caur lielajiem teleskopiem blenzu neizdibināmajās kosmosa dzīlēs. Tajā laikā man tās nebija nekas vairāk par krāsainu kaleidoskopu, tikai vēlākos gados izveidojās patiesa interese par zvaigznēm. Es sāku sekot tēvam, nevis lai spēlētos ar pelēm, bet gan lai patiešām novērotu viņa darbu, saprastu, kas tad īsti ir "laboratorija". Patiešām tāds bija mans nodoms līdz tai dienai…
Diena bija tāda pati kā visas pārējās uz Mēness zem mākslīgā debesu kupola ar mūžam nemainīgo mākslīgo Sauli. Tā nekad nemainīja savu atrašanās vietu: tā blāvi spīdēja debesīs vienmēr vienā un tajā pašā vietā, izdziestot tikai miegam paredzētajās stundās. Mēness Otrā Pusē atradās vēl viena mākslīgā Saule, bet šeit, tumšajā pusē, tā spīdēja blāvāk un nespodrāk. Un tajā dienā, liekas, tā tik tikko spēja izstarot savu gaismu.
Tajā dienā es vilkos līdzi tēvam pa nebeidzamajiem laboratorijas gaiteņiem. Tie visi bija vienādi gaišpelēki, šur tur apdrupušām flīzēm un stikla logiem sienās, kas ļāva ielūkoties izpētes telpās. Bērnībā man ļoti nepatika šie gaiteņi, tie man uzdzina šermuļus, bet ar laiku pieradu. Pat sāku justies kā mājās.
Baltos talāros tērpusies zinātnieku un pētnieku grupiņa bija iegrimusi cilvēcei visai svarīgā sarunā, pārvietodamies uz nākamo izpētes telpu, lai šai sarunai varētu pievienot arī atbilstošos skaitļus un mērījumu rezultātus, un es vilkos viņiem nopakaļ, ģērbusies tumšsarkanajā skolas uniformā, juzdamās kā vienīgais krāsainais plankums sterilajā laboratorijas baltumā. Man nepatika šādi momenti, kad es neko nesapratu un nebija arī nekā interesanta, ko redzēt. Manas domas atkal un atkal atgriezās pie mājasdarbu kaudzes, kas gaidīja mājās, kā arī pie jaunās filmas, ko gribēju noskatīties. Sāku apsvērt, vai tajā dienā vispār bija vērts iet uz laboratoriju. Varbūt labāk doties mājās.
Bet tad mēs gājām garām kādai izpētes telpai ar lieliem, stiklotiem logiem. Sasēdināti vienādos plastmasas krēslos kā skolēni skolas solos, telpā atradās vismaz ducis jauniešu, visi ietērpti vienādos, blāvos kreklos. Neko tādu es laboratorijā nekad vēl nebiju redzējusi. Vairāki laboratorijas zinātnieki staigāja gar jauniešu rindām, kaut ko pētīdami savos papīros un mēmi kustinādami lūpas. Bet visvairāk mani pārsteidza tas, ka visi jaunieši izskatījās gandrīz kā dvīņi visi ļoti gaišiem matiem, gaišu sejas ādu un glītiem vaibstiem. Es palēnināju gaitu, nespēdama atraut skatienu no izpētes telpas aiz stikla. Ja rūpīgi ieskatījās, jaunieši nemaz nebija tik līdzīgi: seja tiem katram bija sava, lai arī viņi visi varēja būt brāļi un māsas, ja neņem vērā, ka viņu bija tik daudz un visi izskatījās viena vecuma. Un tad viens no jauniešiem, kuri sēdēja man vistuvāk, pagrieza galvu un ieskatījās man tieši acīs.
Auksta ūdens šalts būtu varējusi noliet mani no galvas līdz kājām, pat tad es nebūtu jutusies tik šokēta kā tad, kad zēns ielūkojās man acīs. Uz mirkli pasaule izgaisa, un eksistēja tikai ledainais zilums, tik gaišs, tik auksts.
Ašelle!
Tēva balss izrāva mani no stinguma. Es attapos, ka esmu apstājusies. Atrāvos no acīm, kas bija mani ievilkušas savos ledainajos bezdibeņos, un ar pūlēm piespiedu sevi kustēties uz priekšu. Vēl reizīti atskatījos, bet viņš jau bija aizgriezies.
Es biju kā apmāta. Atstāju tēva laboratoriju un paslēpos savā mīļākajā Mēness stūrītī, 1. sektora Mēnesdārzā. Baltie, mākslīgi sintezētie koki nekustīgi stāvēja bezvējā, bet blāvie mēnesziediņi, radīti no Mēness minerāliem, stiepa savas maigās ziedlapiņas pretī mākslīgajai Saulei.
Es paslēpos aiz liela platlapu krūma un iespiedu seju plaukstās.
Atkal un atkal atcerējos to elektrisko triecienu tur, tajā baisi sterilajā laboratorijas gaitenī. Ko tādu es piedzīvoju pirmo reizi mūžā, un kaut kas teica man priekšā, ka tā bija arī pēdējā reize. Bet man nekas nebija pretī. Es jutos pietiekami laimīga, arī piedzīvojot to tikai vienreiz. To saldi ledaino strāvu, kas pārkārtoja visas molekulas un atomus manā ķermenī. Un tās acis!
No tām es nekad nebūšu brīva.
Mēness Puse, vidēji 384 400 km attālumā no Zemes, 1. sektors, 632. Mēness gads.
Skajs mūsu mājās ieradās kādā tumšā vakarā, kad ārpus Mēness debesu kupola plosījās kosmiskās vētras, bet iekšpusē visas ierīces tika atslēgtas, strāvas padeve pārtraukta un darbojās tikai avārijas baterijas. Blāvo, saudzīgajā režīmā mirgojošo lampu gaismā tēvs iepazīstināja mammu un mani ar savu "asistentu" no laboratorijas, bet es nekļūdīgi atpazinu bālajā puisī acis, kas mani bija vajājušas veselus divus gadus. Vai varbūt es vajāju viņu? Ne velti es biju gandrīz pārcēlusies uz dzīvi tēva laboratorijā, bet divu gadu laikā man negadījās otra izdevība puisi ieraudzīt. Pirms diviem gadiem tēvs bija atteicies runāt par gaišmatainajiem jauniešiem izpētes telpā, bet šodien vienu pats atveda uz mājām. Tieši viņu.
Skajs palikšot dzīvot pie mums, pagaidām.
Asistents, tēvs teica, bet es zināju, ka viņš patiesībā ir projekts.
Skajs nebija cilvēks.
*
Manas dienas kļuva manāmi gaišākas tagad, kad Skajs dzīvoja ar mums. Nekad es nebūtu spējusi iedomāties, ka tā kādreiz varētu notikt. Mana sirds dzīvo mūžīgā satraukumā, man tikai bail, ka vecāki nolems Skaju sūtīt prom. Bet viņš to acīs ir nekaitīgs, jo viņš… Skajs ir citāds.
No rīta man vēl ir studijas. Pagājušajā gadā uzreiz pēc savas septiņpadsmitās dzimšanas dienas iestājos Pētniecības Institūtā. Tēvs šausmīgi lepojas. Un man ir iegansts atkal katru dienu doties uz laboratoriju. Skajs tiešām ir tēva "asistents". Bet ir brīži, kad viņš nav nekas vairāk par "projektu". Tad viņi pazūd kādā slēgtā telpā un stundām ilgi nenāk laukā. Tad man neatliek nekas cits kā vien pievērsties darbam! Bet, kad viņi beidzot iznāk laukā, Skajs vienmēr izskatās noguris. It kā visa viņa dzīvības sula būtu izžņaugta aiz tām aizslēgtajām durvīm. Bet es nekad neuzdodu jautājumus. Tāpat zinu, ka atbildes nesaņemšu.
*
Vakaros mēs ar Skaju runājamies. Mums vislabāk patīk izrāpties ārā pa manas istabas logu un sēdēt uz platās palodzes. Mēness naktis ir tumšas, zvaigznes cauri kupolam neredz. Tās var ieraudzīt tikai laboratorijas observatorijā. Un ari tad tās nav īstas. Tikai projicēti attēli.
Bet, tā sēžot ar Skaju uz palodzes un vērojot vienmuļo ēku jūru, kas paveras zem mums, ar visām nespodrajām uguntiņām logos, es iztēlojos, ka ari virs mums mirdz miljardiem šādu uguntiņu, tikai tūkstošreiz spožāk.