Nekas nenotika, vienkārši māja ap Vecīti izgaisa. Pirmīt bija, bet tagad viņš stāvēja uz akmeņainas zemes, virs galvas bija debesis un lejā pie kājām jūra.
- Kā patīk, Vecīt? Ja gribi, varu no gaisa molekulu atomiem uzbūvēt tev pili, kuģi, varu pat to kalnu pārvērst par nelielu Sauli. Es varu visu, pilnīgi visu!
Vecītis saprata labi nebūs -, sagrāba lāpstu un no visa spēka blieza pa galdu, uz kura Sūtnis jau bija paaudzies līdz ķieģeļa izmēriem. Lapiņa uz viņa galvas bezspēcīgi nokārās. Viņš sagrāba apdullušo Sūtni un iemeta bedrē, ko pirms pāris dienām bija izracis akai. Neprātīgā steigā Vecītis meta bedrē akmeņus un zemi, līdz tā bija piepildīta. "Tā tev ari vajag, riebīgais citplanētieti!"
Viņš pagriezās, lai ietu un ziņotu par mazo nejaucēnu ciema policistam vai pat tālajai varai galvaspilsētā. Vecītis pagriezās, bet nekur aiziet nevarēja kājas bija pārvērtušās par olīvkokiem, kuros nupat sāka gatavoties augļi.
- Vecīt! aiz muguras atskanēja varens bļāviens.
- Vai tiešām tu nesaproti, ka es varu VISU? Varu pārvērst tevi par skrūvi motorā, par putekļiem, par starojumu. Par antimatēriju, es varu visu tavu pasauli pārvērst par vienalga ko vai pilnīgi par NEKO!
Zeme bija pārtapusi par metāla plato, un uz tā stāvēja Sūtnis, tagad jau teju divu metru augumā. Vecītis raustījās un staipījās, bet olīvkoku kājām bija stipras saknes. Viņš svīda aukstus sviedrus, kas kā dzintardzeltenas sulas lāses ritēja pa koka kāju mizu.
- Vai nu tu darīsi, ko es lieku, vai arī nekavējoties beigsi eksistēt un es meklēšu citu vietējās faunas pārstāvi prasības izteikšanai!
- Labi, Sūtni, labi, tikai atbrīvo mani, Vecītis lūdzās.
- Es taču nevaru tev palīdzēt, ja līdz pusei esmu koks!
Pēkšņi kājas atkal bija vietā, un Vecītis metās bēgt. Divi soļi, un viņš ieskrēja ūdens sienā, kas bija uzradusies ceļa vietā.
- Nemuļķojies, Vecīt, nav iespējams no manis aizbēgt, teica nu jau savus trīs metrus garais Sūtnis.
- Labi, es vairs nebēgšu, bet ko tev no manis vajag?
- Sazinies ar savas planētas valdību un paziņo, lai nekavējoties padodas, pretējā gadījumā mēs visas jūsu pilsētas pārvērtīsim par NEKO. Maniem saimniekiem interesē tikai fauna tāda kulināra interese, ja saproti, ko ar to gribu teikt.
- Bet mūsu planētai nav vienotas valdības, Vecītis teica. Uz Zemes ir milzums valstu, visām tām ir valdības, un tās vieno tikai Apvienoto Nāciju Organizācija.
- Tad sazinies ar to organizāciju.
- Kā sazināties? Es taču nevaru aiziet pāri okeānam!
- Piezvani! Neesi taču tik neaptēsts, ka neko nezini par tālruni!
Nez no kurienes uzradās melns senlaicīgs tālrunis, klausule karājās gaisā tam līdzās, un bija dzirdami izsaukuma signāli. "Ja vēlaties runāt angļu valodā, ievadiet ciparu 1, ja vēlaties runāt spāņu valodā, ievadiet ciparu 2…" Vecītis ar steigu pagrieza uz ripas ciparu 2. "Apvienoto Nāciju Organizācija klausās," bija dzirdams klausulē.
- Savienojiet mani ar priekšsēdētāju, Vecītis brēca klausulē. Mani sagūstījis pustraks citplanētietis un draud visu iznīcināt, ja mēs nepadosimies!
- Priekšsēdētājs ir aizņemts, varbūt labāk zvaniet policijai, ja kāds jūs sagūstījis?
- Nē, jūs nesaprotat viņi grib iekarot visu Zemi un cilvēkus izmantot uzturam!
- Senjor, vai jūs lietojat narkotikas?
- Es neko nelietoju, tā ir patiesība! Vecītis kliedza klausulē. Nupat viņš bija pārvērtis mani par koku! Viņš valda pār kva… kvarkām!
- Atvainojiet, senjor, vērsieties pie sava ārsta, ar tādām lietām ANO nenodarbojas!
Otrā galā kāds nolika klausuli.
- Redzi? Vecītis teica. Viņi man netic!
- Tas jau bija gaidāms, pirmajā reizē neviens netic. Tu taču ari uzreiz man neticēji, mierīgi teica Sūtnis, kurš tagad jau bija ziloņa izmērā. Kura ir jūsu planētas lielākā pilsēta?
- Santa de Krusa del… nē, laikam Ņujorka. Tur ari tā ANO atrodas.
- Labi, tad paskatīsimies jaunākās ziņas.
Gaisā ne no kurienes parādījās milzīgs ekrāns, un kāda kamera rādīja Ņujorku no putna lidojuma. Sagriezās virpulis, un pilsēta izgaisa. Kad putekli nosēdās, līdz pašam apvārsnim pletās pelēks tuksnesis, kura malā kā vientuļš koks stāvēja ANO centrālā mītne.
- Kur viss palika? šausmās stīvu mēli jautāja Vecītis.
- Pārvērtās par volframu diezgan vērtīgs izraktenis, ja nav apgūta kvarku tehnoloģija. Tagad zvani vēlreiz!
Vecītis pacēla klausuli. Neviens vairs nepiedāvāja izvēlēties valodu, bet kāds uzreiz tīrā spāņu valodā jautāja:
- Senjor, kā jūs sauc?
- Vecītis, piedodiet, Alberto Hosē de Vardans!
- Senjor Alberto, vai jūs pirmīt zvanījāt uz ANO?
- Protams! Man līdzās stāv milzīgs citplanētietis, kurš var visu iznīcināt, un viņš pieprasa tūlītēju Zemes padošanos!
- Senjor, pasakiet savam citplanētietim, ka esam sapratuši. Tūlīt ANO sapulcēsies visu valstu pārstāvji, un pēc pāris stundām mēs sniegsim atbildi. Vai viņš piekrīt?
Vecītis jautājoši palūkojās uz Sūtni.
- Pāris stundu varu pagaidīt, tas ir nieks mūžības priekšā, Sūtnis piekrītoši pamāja ar savu milzu lapu. Vecītis to pateica ANO pārstāvim, un klausulē atskanēja īsi signāli.
- Redzi, Vecīt, maza demonstrācija, un visi uzreiz kļūst saprotošāki.
Sūtnis acīmredzami bija apmierināts ar rezultātu, jo pār zaļganbrūno ķermeni pārskrēja dzirksteļu spiets un viņš iegrudzinājās. Auguma izmēru dēļ tas izklausījās kā attāls pērkona dārds.
Pagāja kāda pusstunda no atvēlētā laika, un Vecītis nolēma parunāties ar Sūtni.
- Klau, gribēju tev pajautāt kādēļ no sākuma tu biji tāds maziņš, bet tagad izaugi šitik milzīgs?
- Laikam jau tas nebūs nekāds noslēpums. Redzi, ceļošana kosmosā ir saistīta ar enerģijas patēriņu jo lielāka masa jāpārvieto, jo vairāk tam jātērē enerģijas. Protams, ar kvarku tehnoloģiju var radīt tik daudz enerģijas, cik vajadzīgs, bet lielu masu pārvietošana prasa ari ilgāku laiku ieskrējienam un bremzēšanai. Lielos attālumus mēs veicam hipertelpā, bet arī tur ir labāk, ja masa ir mazāka. Tādēļ mēs pamainām kvarkus savos atomos un samazināmies, tad galapunktā atkal palielināmies.
- Ja jau esi tik varens, kādēļ jūras ūdens tev bija kaitīgs? Vecītis nerimās.
- Tas notika negaidīti, nebiju pareizi aprēķinājis trajektoriju un nenonācu vis uz sauszemes, kur pirms kontakta ar iezemiešiem varētu netraucēti izaugt, bet gan ūdeni. Mazliet apjuku un kļūdījos vides atomu pārveidē, un iesaldēju sevi ledū. Zemā temperatūrā manas darbaspējas krasi samazinās.
- Un uz tās jūsu planētas, citā galaktikā, jūs visi esat tādi? Nu, Sūtņi? Kvarku Pavēlnieki?
- Nē, Vecīt, mēs esam sintētiskas dzīvības formas. Manas planētas iemītnieki nespēj ceļot kosmosā, jo veido daļu no planētas. Viņi visu nepieciešamo saņem no citām planētām un galaktikām, tādēļ radīja mūs, Sūtņus, kas palīdz iekarot jaunas pasaules viņu vajadzībām. Arī bezgalīgajā Visumā kvarku pārvaldīšanas tehnoloģija ir visai maz zināma, tādēļ mēs esam savā ziņā unikāli.