Skajs nesaprot, kāpēc es ilgojos redzēt zvaigznes.
Skajs daudz ko nesaprot, daudzējādā ziņā viņš ir kā bērns, par spīti visai viņa inteliģencei. Ko dod tas, ka tu saproti visu par atomiem un fiziku, ķīmiju un matemātiku, bet nesaproti, kas ir prieks, skumjas, bēdas?
Skajs nekad nesmaida. Viņš ari nesaprot jokus. Bet es cenšos viņam to visu iemācīt lēnām, pamazām. Tas ir mans mazais noslēpums; ja par to zinātu vecāki, viņi tikai pasmietos un teiktu, ka nav jēgas, jo Skajs taču nav… ir citāds. Bet es zinu, ka manas pūles nav veltīgas: es zinu, ka viņš kādreiz varēs just.
Un, kamēr es mācu Skajam par netveramo cilvēcības daļu, es pati mācos visu par Skaju. Skajs maz saprot no pasaules, bet man viņš kļuvis par Visumu. Neizpētītu, mīklainu, noslēpumainu izplatījumu, kura vienīgā pētniece esmu es. Es joprojām cenšos izprast, kas viņš ir. Varbūt es nekad to nesapratīšu. Bet man liekas, ka viņš
ir līdzīgs tiem baltajiem kokiem un puķēm Mēnesdārzos.
*
Šodien Skajs teica, ka mani mati esot kā saulriets. Es nezinu, kas ir saulriets, bet tas bija jaukākais, ko man kāds jebkad ir teicis.
*
Skaja seja gandrīz nekad nemainās. Dažreiz man šķiet, ka tā ir tikai maska vai ari ka kāds aizmirsis viņam pateikt, kā jāizmanto sejas muskuļi. Ar muti viņš tikai runā, ar acīm tikai vēro. Bet tas arī ir viss, tajās nav ne
skumju, ne prieka, un tas salauž manu sirdi.
*
Liekas, tēvs pavada laboratorijā aizvien vairāk laika, tāpēc tā darām ari mēs ar Skaju. Es nezinu, ko dara tēvs, ir lietas, kuras viņš man nestāsta, bet visbiežāk viņš ar savu kolēģi Leidenu ieslēdzas viņa kabinetā un atstāj mūs ar Skaju kārtot papīrus, pierakstīt un pārrakstīt mērījumu rezultātus. Ātri apnīkošs darbs, bet mums palīdz Billija, Leidena asistente. Viņa varētu būt Skaja dvīņumāsa tās pašas gaišzilās acis un gaišie mati, tikai vaibsti viņai ir atšķirīgi: acis apaļākas un deguns uzrauts. Billija ir ļoti jauka meitene, vienmēr gatava izpalīdzēt, un viņa nekad ne par ko nesūdzas. Bet viņas acīm trūkst dzirksts. Tās raugās man pretī lielas un apaļas, bet tukšas. Tādos brīžos man pārskrien drebuļi un es novēršos.
*
Naktīs, kad viena guļu savā istabā un apkārt valda klusums, es sev jautāju: "Kāpēc?" Kāpēc es to daru? Jo šādās bezmiega stundās kā melna ēna piezogas nedrošība, bailes, skumjas. Tad sāp un smeldz, bet tu tur neko nevari
darīt, ja vien nedomā izraut savu sirdi un nomirt.
*
Nereti pie mums vakariņo Leidens un Billija. Tie parasti izvēršas par jaukiem vakariem, kad tēvs ar Leidenu iekārtojas dīvānā un māte sēž mīkstajā atzveltnī tēvam pie labās rokas. Viņi iegrimst sarunās un ik pa brīdim skaļi iesmejas. Mēs ar Skaju un Billiju ātri pazūdam manā istabā un sēžam uz palodzes. Trijatā mums tur tik tikko pietiek vietas, bet kaut kā saspiežamies. Tad es stāstu visu, kas ienāk prātā, un Skajs ar Billiju klausās kā bērni. Man patīk Billija, es labprāt ar viņu draudzētos, bet nespēju vienpersoniski izveidot saikni starp mums, jo Billija ir citāda. Skajs klausās, bet Billija… tikai dzird.
Billijai ir piemīlīgs paradums raukt degunu, kad viņa dzird kaut ko neizprotamu, bet tā ari ir vienīgā īpašība, kas norāda uz jelkādām personības iezīmēm. Ar to viņa atšķiras no Skaja, un tas mani biedē. Billija ir pārāk pareiza un mehāniska.
Turpretī Skajs ir citāds. Es viņam iemācīšu būt citādam.
*
Es mīlu Skaju, un viņš to zina. Es pati to pateicu kādā naktī, sēžot uz palodzes. Bet viņa sejas izteiksme nemainījās. Es to arī negaidīju, tomēr…
*
Kopš tās tālās pēcpusdienas laboratorijā Skajs vienmēr ir bijis manā prātā un sirdī. Es pati bieži brīnos, kā tas var būt, bet atbildi nerodu. Ir lietas, kuras es vienkārši nesaprotu, un mana sirds tā vienmēr būs mikla, visvairāk jau man pašai. Liekas, kopš tās dienas prāts un loģika atkāpušies tālākajā manas būtības stūrītī, ļaujot vaļu sirdij. Es daru to, ko tā man klusi čukst.
Mums ar Skaju nav daudz kopīgu ievērības cienīgu atmiņu, bet mums ir kopīgā ikdiena. Un katru atmiņu, lai cik sīka un vienmuļa tā būtu, es glabāju kā dārgu pērli.
Smieklīgi? Varbūt. Bet Skajs ir mana vājība, mana atkarība, mana apsēstība.
Nepārvarama vēlme atdot sevi visu viņam, veltīt laiku un pūles tā kļuvusi par manu dzīves jēgu. Nekad vēl es
neesmu jutusies tik pilnīga, tik piepildīta.
*
Mēness Puse, vidēji 384 400 km attālumā no Zemes, 1. sektors, 634. Mēness gads.
Laboratorijā notika kaut kas šausmīgs. Bija negadījums, un viens no asistentiem gāja bojā. Kas īsti notika, nav zināms kaut kas saistīts ar bojātiem aparātiem vai varbūt vadiem, es nezinu. Tā mums teica. Bet puisis bija viens no gaišmatainajiem asistentiem to es zinu, jo pati redzēju. Mēs ar Skaju un Billiju bijām gaitenī, kad sākās tas tracis un viņu, ļenganu, pavisam bez dzīvības un baltu kā papīrs, aiznesa mums garām. Man pār muguru pārskrēja aukstas tirpas, es vēl nekad nebiju redzējusi mirušu… cilvēku. Skajs izskatījās tāds kā apjucis. Viņš, uzacis saraucis, vēl ilgi noskatījās pakaļ puisim, kas jau sen bija aiznests prom. Bet Billija… Billija neizrādīja neko, pilnīgi neko. Tikpat labi viņai garām varēja būt aiznests salauzts krēsls vai bojāts mēraparāts. Sākumā es biju par to nikna, bet tad mani pārņēma skumjas, jo Billija jau nesaprot. Kā gan es viņai varēju pateikt, ka viņa tikko zaudējusi brāli? Vienu no savējiem. Kā lai paskaidro? Kā lai liek viņai to sajust?
Sākās vispārējs satraukums un apjukums, cilvēki skraidīja apkārt, baltajiem talāriem plīvojot. Atnāca tēvs un strupi pavēlēja mums iet mājās. Billiju ari lai ņemot līdzi, Leidenam neesot laika.
Mēs tā ari darījām. Bet tovakar sarunu nebija, man nenesās prāts uz bezrūpīgu pļāpāšanu. Vienalga, tāpat
jau galvenokārt runāju tikai es.
*
Mēs bieži divatā pastaigājamies pa Mēnesdārzu. Man liekas, ka Skajam patīk baltie koki. Viņš tos vienmēr vēro, un tad viņa acīs var manīt tādas kā skumjas. Varbūt man tikai tā šķiet vai varbūt vainīga gaisma, bet man gribētos ticēt, jo tad tā būtu pirmā cilvēciskā emocija, ko Skajs sajutis. Bet nav jau tā, ka viņš nejūt nemaz. Tēvs, protams, apgalvo, ka ne, ka tā neesot paredzēts. Jūtas esot tikai traucēklis, tās kavējot pilnīgu attīstību, apmiglojot prātu un traucējot skaidri domāt. Pavisam klusi tēvs vēl piebilda, ka cilvēki būtu daudz laimīgāki un dzīve vienkāršāka, ja pa vidu nejauktos liekas emocijas, kas liek asinīm vārīties, kad nevajag. Es nepiekrītu. Es ticu, ka Skajs
var just, viņš tikai nezina, kā. Bet es viņam iemācīšu.
*
Billija mani nobiedēja. Mēs trijatā strādājām laboratorijā kā parasti, tēvs un Leidens atkal bija ieslēgušies. Es palūdzu padot jaunākos mērījumus, lai es tos varētu pārbaudīt, un tad Billija sastinga.
Vienkārši sastinga. Palika ar gaisā paceltu roku, neko neredzošām acīm.
Visādi centos pievērst viņas uzmanību gan saucu, gan vicinājos ar rokām, gan iebakstīju viņai sānā. Nekā. Skajs mani vēroja, uz brīdi atrāvies no datora ekrāna. Kad es nobijos pa īstam, Billija atdzīvojās.
Un pasniedza man lapas.
Un turpināja iesākto, it kā nekas nebūtu noticis. Kad mēģināju noskaidrot, kas viņai lēcies, viņa nesaprata, par ko es runāju.
Varbūt es pārspīlēju. Pati sevi sabaidīju vairāk, nekā
tas vajadzīgs. Bet man tas nemaz nepatīk.
*
Skajs ir ļoti izskatīgs. Sākumā es to pat neapjautu, man viņš vienmēr bijis ideāls. Bet man nepatīk skatieni, ko viņam velta citas meitenes, kad mēs kopā ejam pa ielu. Skajs, protams, tos neievēro. Bet es gan.