Tās meitenes jau nezina, ka Skajs… Ja viņas zinātu, tad
neskatītos… varbūt. Mani jau tas neatturēja.
*
Arvien biežāk pie tēva pienāk kāds kolēģis un kaut ko iečukst ausī vai skumji pašūpo galvu. Tad tēvs smagi nopūšas un atlikušo dienas daļu nerunā. Kaut kas notiek tas jūtams laboratorijas gaisotnē, pat ja neviens neko nesaka. Tas man liek justies neomulīgi.
Nesen notika vēl viens negadījums, un atkal kāds zaudēja dzīvību. Neviens neko nesaka, bet es zinu, ka tas bija viens no asistentiem. Man bail, es raizējos par Skaju.
Ar Billiju arī kaut kas nav kārtībā. Viņa kļūst aizmāršīga, izklaidīga. Tad atkal viss ir kārtībā, Billija atkal ir uzdevumu augstumos, lai jau nākamajā dienā zaudētu samaņu un pārbiedētu mani līdz nāvei.
Skajs neģībst, neko neaizmirst un nekļūst aizmāršīgs. Arī Billijai nevajadzētu tādai kļūt. Bet viņa kļūst, un tā ir problēma. Viņa tika radīta bez trūkumiem, un nu tie pēkšņi ir parādījušies. Es dzīvoju nemitīgās gaidās, kas būs turpmāk. Ja Skajs un viņam līdzīgie ir "projekts", tad ar šo proj ektu kaut kas nogājis greizi. Unman bail viņu pazaudēt.
*
Pa vienam vien gaišmatainie asistenti pazūd. Neviens par to nerunā, bet visi zina. Neviens vairs pat nemēģina aizbildināties ar "nelaimes gadījumiem" vai "smagām saslimšanām". Noskaņojums ir pavisam drūms, mani aizvien biežāk pārņem vēlme vienkārši ieķerties Skajam rokā un nelaist vaļā.
Billija vairāk atgādina rēgu nekā meiteni: viņa ir slima. Cenšos noskaidrot, kas viņai kaiš, bet liekas, ka Billija pati nezina, un tēvs par maniem jautājumiem tikai dusmojas. Es Billiju redzu aizvien retāk un retāk, man liekas, ka drīz pazudīs arī viņa.
Teorētiski ar viņu viss ir kārtībā, es redzēju viņas analīzes, kaut man nebija ļauts. Ikkatra viņas šūna ir tāda pati kā manējā, vesela un pilnīga, bet ir kaut kas, ko viņas mākslīgi sintezētais ķermenis atgrūž. Vai arī tam kaut kā trūkst. Zinātnieki plēš matus un ārdās savās laboratorijās, cenzdamies noskaidrot cēloņus, meklēdami atbildes.
Bet, ja viņi jautātu man, es teiktu, ka tā ir dvēsele.
*
Billijas vairs nav. Viņa izdzisa lēnām, pirmās pazīmes parādījās jau sen, tikai es biju pārāk akla, lai tās laikus pamanītu. Atjēdzos tikai tad, kad viņa manā priekšā sabruka. Es nožēloju, ka neveltīju viņai pietiekami daudz uzmanības. Tā vietā es nenolaidu acis no Skaja, meklēdama kādus simptomus viņā. Varbūt, ja es būtu pamanījusi agrāk…
Veselu nakti es raudāju. Lai kāda un cik bezpersoniska bija Billija, mums bija kopigas atmiņas un man
viņas pietrūks. Atmiņas būs viss, kas man paliks.
*
Reiz es pajautāju Skajam, vai viņam manis pietrūktu, ja es pēkšņi nozustu. Skajs nesaprašanā paskatījās uz mani, vieglītēm saraucis savas glītās uzacis, un jautāja: "Kāpēc? Vai vajadzētu?"
Es tikai pasmaidīju un novērsos.
*
Mēness Puse, vidēji 384 400 km attālumā no Zemes, 4. sektors, 635. Mēness gads.
Mēs ar Skaju aizgājām no mājām. Mēs tagad dzīvosim divatā. Mūsu mājas tagad būs 4. sektorā, prom no manas ģimenes, prom no laboratorijas. Skajs vairs tur neatgriezīsies, nekad!
Tēvs nāca mājās arvien drūmāks un drūmāks, Skajs noslēdzās sevi. Agrāk viņš pret mani vienmēr bijis kā atvērta grāmata, bet tagad starp mums pēkšņi bija… kaut kas. Un viņš par to negribēja runāt. Domāju, ka pie vainas bija Billijas un pārējo asistentu nāve. Zināju jau no sākuma, ka nav jēgas viņu tirdit. Viņš ir diezgan stūrgalvīgs, pat ja to nemaz neapzinās. Protams, viņam taču nemaz nav paredzētas rakstura īpašības un emocijas! Nu gluži kā robotam. Bet Skajs nav robots, viņam ir miesa un asinis, un dvēsele. Kaut kur dziļi, dziļi, bet tomēr ir. Dvēseli nav iespējams sintētiski radīt, lai kā arī zinātnieki censtos. Tā bija viņu kļūda, tikai viņi to nezina, jo vārds "dvēsele" nav iekļauts zinātniskajā terminoloģijā. Kādas nezināmas kļūdas vai sakritības dēļ liktenis bija lēmis Skajam būt citādam.
Man liekas, ka tēvs ari to sācis pamanīt. Tāpēc viņš bija tik drūms. Asistenti cits pēc cita nozuda, un palika tikai Skajs. Un tēvs kļuva vēl drūmāks, gandrīz ne ar vienu nerunāja. Skajam nekad nebija gadījušies vājuma brīži vai kādas citas problēmas. Es to zināju, jo nekad nenolaidu no viņa acis. Man liekas, ka laboratorija gribēja Skaju. Es to jutu, tāpēc vienu dienu sakravāju mantas, paņēmu Skaju pie rokas un atstāju mājas. Vecāki nemēģināja mani atturēt. Mamma drusku apraudājās, bet tēvs tikai klusējot vēroja. Es vēl ilgi jutu viņa skatienu sev pakausī, bet zināju, ka viņš mani atbalsta. Viņš arī negribēja, lai Skajs ciestu.
Neviens mūs nemeklēs.
Man nav drošas garantijas, bet es to zinu. To pavēstīja tēva skatiens, man aizejot. Laboratorijai Skajs ir miris, tāpat ari visai pārējai pasaulei. Tikai man, Skajs pieder tikai man…
♦
Mums ir ļoti skaists, mazs dzīvoklītis Mēness nomalē, klusā vietiņā. Un netālu ir arī Mēnesdārzs, tiesa, ne tik liels un skaists kā pirmajā sektora, bet nekur jau nekas nav tāds kā pirmajā sektorā. Un vienam no mūsu četriem logiem ir līdzīga palodze, kāda bija manā istabā. Uz tās mēs vakaros sēžam un runājam. Runājam par visu ko: par zvaigznēm, par cilvēkiem un dažreiz par Zemi. Skaja apziņā tā ir citāda nekā manējā. Ikviens pirmklasnieks zina, ka Zeme ir tikai milzīga, brūnu gāzu ieskauta bumba bez dzīvības. Bet Skajam tā ir zila un zaļa, ar saullēktiem un saulrietiem, ar īstām zvaigznēm un īstām debesīm. Kad es jautāju, kāpēc viņam tā šķiet, viņš nevarēja atbildēt. Viņš pats nezina, kur šī netveramā doma kā tāla atmiņa radusies.
Kas īsti ir Skajs?
Sintētiskais koks Mēnesdārzā? Vai Mēness rēgs ar atmiņām par sen aizgājušiem laikiem, kad uz Zemes vēl bija dzīvība?
*
Mēs ar Skaju dzīvojam vienā istabā, un mums ir tikai viena gulta, jo otrai tur nav vietas. Un šādi man patīk labāk tad naktī es varu piekļauties viņam. Tikai tā es izturu garās, vienmuļās stundas ceturtā sektora Izpētes Centrā, kur man jāpavada viss rīts un vēl arī pēcpusdiena. Bet es zinu, ka vakarā atkal varēšu runāt ar Skaju, kurš tagad augu dienu sēž mājās, atkal varēšu pieglausties viņa mugurai, kad viņš būs aizmidzis.
Skajs nesaprot, kāpēc es tā daru. Es mēģināju viņam izskaidrot, bet man neliekas, ka viņš saprot. Pieskāriens viņam ir vienkārši kustība, viņš nejūt to, ko es. Varbūt ar laiku…
*
Dažreiz mēs runājam par Billiju. Un mājām.
Skajam prātā ienākusi varbūtība, ka Billija atgriezusies uz Zemes. Ne vairs kā fizisks ķermenis, vairāk kā doma. Viņš pats apzinās, ka tā nevar būt patiesība. Bet kaut kas liek viņam cerēt un raudzīties tālumā. Pirmo reizi viņš ir izgājis no kailo faktu un loģikas rāmjiem. Es Skajam paskaidroju, ka tas varētu būt kaut kas līdzīgs dvēselei, bet Billijai tāda diez vai bija. Taču es jau neesmu Visuma Radītājs, lai par to spriestu. Savā ziņā man arī patīk šī doma, ka Billija nebūs zudusi un aizmirsta pavisam, ka daļiņa viņas turpinās dzīvot. Kaut vai uz Zemes, ja Skajs tā saka. Tāpat kā mani ar vecāku mājām 1. sektorā saista stipras atmiņu saites, tā Skaju vēl stiprākas saites saista
pie Zemes. Bet viņš tur nekad nav bijis…
*
Mēs ar Skaju nekad nestrīdamies. Tam viņam trūkst temperamenta. Esmu vairākas reizes mēģinājusi, bet panācu tikai to, ka viņš man piekrita pilnīgi absurdos jautājumos. Viņam trūkst viedokļa, ko aizstāvēt. Nav jau tā, ka viņam vispār nav viedokļa. Tikai… tie vairāk ir fakti, kurus viņš zina, kuri ir neapstrīdami, piemēram, gravitācija vai planētu rotācija. Ja viņam uzdod jautājumu par kaut ko, kur nevar izlocīties ar zinātniskiem faktiem, viņš apjūk. Skajam nepatīk būt apjukušam, tad viņš vienmēr sarauc uzacis un apmulst. Es cenšos viņam izskaidrot domas, jūtas, bet tas viņu samulsina vēl vairāk. Dažreiz man liekas, ka viņš saprot. Bet es prātoju vai tās nav tikai manas iedomas? Dažreiz man uznāk raudiens, bet cenšos neraudāt, jo Skajs nesaprot, kas ir asaras un kāpēc tādas vajadzīgas. Kad es pateicu, ka tā mēs izrādām skumjas, bēdas un sāpes, viņš sarauca uzacis, vērdamies manī