ar savām ledaini zilajām, neizpratnes pilnajām acīm.
*
Skajs nenoveco. Kopš pirmo reizi viņu ieraudzīju, no mazas meitenes esmu pārtapusi par jaunu sievieti, bet
Skajs joprojām izskatās tāpat kā tajā dienā aiz izpētes telpas stikla. Viņš ir tikpat puiciski glīts. Un tas mani biedē. Man bail, ka es tā arī novecošu un viņš nebūs man pat pieķēries.
*
Skajs beidzot ir sācis smaidīt! Tāds tikko manāms, piemīlīgs smaidiņš, tikai ar lūpu kaktiņiem. Bet kā pārvēršas viņa seja!
Es nezinu, kāpēc, bet vienu vakaru viņš mani sagaidīja mājās ar vāru smaida atblāzmu sejā. Un pēc nedēļas vairs nebija šaubu, ka lūpu kaktiņi savilkušies uz augšu. Skajs neatdarina mani vai citus cilvēkus. Ja viņš tā darītu, tad jau sen spētu smaidīt, smieties, raudāt. Bet tas neko nenozīmētu. Viņš vadās pats no savām emocijām un smaida tad, kad noticis kaut kas jauks vai smieklīgs, kad jūtas labi un nav ne par ko apjucis vai samulsis.
Es jūtos tik lepna un laimīga!
*
Man patīk tas, cik mierīgi paiet mūsu dienas. Man
nevajag neko citu, tikai būt viņam blakus.
*
Bet dažreiz mani pārņem izmisums. Cik ilgi mēs jau tā dzīvojam? Un cik ilgi vēl dzīvosim? Man bail. Dažreiz man nepietiek tikai ar viņa tuvumu vien. Es gribu, lai viņš uz mani skatītos tā, kā es skatos uz viņu, es gribu lai viņš domātu par mani tāpat, kā es domāju par viņu.
Tas sāp.
Aizvien biežāk.
Skajs gribētu mani mīlēt. Viņš tā teica, kad es viņu nakti atkal uzmodināju ar savu raudāšanu. Bet viņš tur neko nevarot darīt, viņš nezinot, kā. Es laikam esmu slikta skolotāja. Bet sava gaišā puse tajā ir Skajs kaut
ko grib. Lai gan blāvas, viņā mostas emocijas.
*
Naktīs man arvien biežāk piezogas nemiers un bailes. Es guļu arvien mazāk. Dažreiz es izlavos no mājām un eju pastaigāties pa Mēnesdārzu. Naktīs dārzu izgaismo vien dažas blāvas gaismiņas, bet ar tām pietiek, lai baltie koki un ziedi palsi mirdzētu. Es neredzu, kur eju, bet redzu koku smalkās lapiņas gar taku malām. Un manas vienīgās zvaigznes ir retās gaismas māju logos, kur arī kāds nevar aizmigt.
Un tad man atkal ir bail, bail par sevi un savu saprātu.
Jo dažreiz liekas, ka es to zaudēju.
*
Es liku Skajam pārgulēt ar mani. Mans pēdējais izmisīgais solis izvilkt no viņa kādu reakciju. Mana pēdējā cerība, pirms sabrūku pavisam.
Viņš bija… ideāls. Viņš darīja visu tā, kā es gribēju, viņš bija tik maigs, ka es gandrīz noticēju mīlestībai. Es aizmigu laimīga, saritinājusies viņa rokās kā bērns.
Bet no rīta… viņa acis raudzījās man pretī tikpat ledaini zilas kā vienmēr.
Man sirds tajā brīdī apstājās. Es sapratu, ka nekas un neviens nespēs viņu mainīt. Skajs nekad neiemācīsies izjust cilvēciskās emocijas. Diez vai vispār to bija iespējams iemācīties. Visus šos gadus es biju sevi mānījusi. Muļķe! Dzīvoju pašas sacerētā pasakā. Sapnis, tikai sapnis, lai ari bezgala skaists.
Kad es sāku raudāt, Skajs tikai noglāstīja manus izspūrušos matus un raudzījās manī skumju skatienu. Jā, tik daudz viņš varēja. Nedaudz sarauktas uzacis un acīs… žēlums. Viņam bija manis žēl!
Mēness Puse, vidēji 384 400 km attālumā no Zemes,
4. sektors, 638. Mēness gads.
*
Es nevainoju Skaju par to, ko viņš nespēj man dot. Viņš vēlētos tā viņš apgalvo. Dažreiz manas skumjas dara viņu gandrīz vai izmisušu. Varbūt labi, ka viņš nemāk just spēcīgāk, jo kas tad ar viņu notiktu? Skajs
nav radīts just. Jo viņš nav cilvēks. Viņš ir ledus.
*
Es jūtos nogurusi. Nogurusi no Mēness mākslīguma. Man riebjas skatīties uz mākslīgo gaismekli mākslīgajās debesīs! Man apnicis strādāt, es to vairs nespēju. Apnicis vienmuļais dienas ritums. Man nav spēka.
Es gribētu kādreiz redzēt Zemi tādu, kādu to redz Skajs. Vakaros es bieži saritinos segā, apsēžos uz palodzes un lūdzu viņam pastāstīt par to. Un vēl par viņa sapņiem. Skajs redz vienreizīgus sapņus! Tie ir spilgti un krāsaini, tajos ir gaisma un mūzika, un es vēlos kaut reizi mūžā redzēt tādu sapni.
Es neatceros, ka kādreiz būtu sapņojusi.
Pēdējā laikā ārā plosās kosmiskās vētras, un es vairs neeju uz darbu. Ne jau vētru dēļ. Man negribas. Nav arī spēka. Ārsts īsti nezina, kas man kaiš, bet man trūkst enerģijas, arī ēstgribas nav, un naktīs es slikti guļu. Esot emocionālais stress. Ieteica kārtīgi atpūsties un uzņemt vairāk vitamīnu. Skajs man vienmēr liek tos dzert. Ja viņš katru dienu man nenoliktu tos priekšā un neapsēstos pretī, un negaidītu, kamēr es noriju krāsainās kapsulas, man tie nevarētu rūpēt vēl mazāk.
Dienā es sēžu pie loga un vēroju apkārtni. Mūsu dzīvoklis, tāpat kā manu vecāku mājas, atrodas daļēji kalnā, tāpēc var redzēt diezgan tālu. Ārā gan es vairs neeju. Kāpēc iet, ja visu redzu no šejienes?
Skajam nākas vienam pašam pastaigāties pa Mēnesdārzu. Mani tas vairs nesaista. Tur tāpat nekā nav, tikai sintētiski koki un puķes bez krāsām un smaržas. Kad es to pateicu Skajam, viņš, šķiet, noskuma. Viņš teica, ka viņam pietrūkstot mūsu sarunu zem balto koku kuplajām lapotnēm.
Es neko neatbildēju, tikai vēros laukā pa logu.
*
Skajs ir ļoti mīļš un izdabā katrai manai kaprīzei. Man to pēdējā laikā ir krietni daudz. Pati nezinu, kas man uznācis.
Skajs visu pacieš, nerunādams pretī un nekādi neizrādīdams nepatiku. Un tas mani tracina vēl vairāk! Bieži uznāk dusmu lēkmes, un tad es ārdos, līdz rīkle aizkrīt ciet. Skajs tikai klusē un skumji manī noraugās. Man liekas, ka skumjas ir vienīgā emocija, ko viņš ir iemācījies, sasodīts!
Vēlāk es nokaunos un ludzu piedošanu. Skajs vienmēr
piedod, bet man gribas, lai nepiedotu.
*
Es sarīkoju scēnu par izlietu kafiju. Par kafiju, kuru pati izlēju. Skajs nebija vainīgs, es zināju, bet es, vienalga, sāku plosīties, tad raudāt, līdz man kļuva slikti. Vajadzēja pat braukt uz slimnīcu, tur ārsts brīnījās kaut kas ar sirds muskuļiem. Tik jaunai, spēcīgai un veselai sievietei! Es tikai paraustīju plecus. Mūsdienās ārsti tāpat neko daudz nesajēdz. Piedēvēs man vitamīnu trūkumu, depresiju un sirds mazspēju, un hronisku bezmiegu. Kaut
patiesībā man ir tikai lauzta sirds.
*
Es zinu, ka lēnām izdziestu kā veca spuldzīte, kurai sen beigusies garantija. Skajs ari to zina, kaut ari mēs par to nekad nerunājam. Skajs tagad ir iemācījies skumji smaidīt, tas padara viņu žēli pievilcīgu. Bet man tomēr nepatīk šī viņa sejas izteiksme es negribu, lai viņš skumst.
*
Ilgāku laiku biju slimnīcā. Man tur riebās. Es aizliedzu Skajam nākt, pati par to īgņodamās un juzdamās nepanesami vientuļi. Bet mani baida iespēja, ka kāds varētu viņu atpazīt kā pirms laba laika slēgto projektu, kā projektu, kas nogāja greizi. Un atņemt man viņu.
*
Es uzdevu Skajam to pašu jautājumu, ko pirms pāris gadiem. Vai viņam manis pietrūktu, ja es pēkšņi vairs nebūtu blakus?
"Jā, nedaudz," bija viņa atbilde.
Mēness Puse, vidēji 384 400 km attālumā no Zemes, 4. sektors, 638. Mēness gads.