Mani pārņēmis neparasts miers. Retāk uznāk ignuma un dusmu lēkmes, atgriezies kaut kas no agrākajām, laimīgajām dienām. Laimīgajām? Arī tagad es nejūtos nelaimīga, vairs ne. Dīvainajā mierā ir savs piepildījums, varbūt es pat kādu dienu aizstaigātu līdz Mēnesdārzam, ja kājas vēl spētu mani noturēt. Nemanot esmu kļuvusi par galīgu vārguli. Skajs apgalvo, ka izskatos pēc skeleta, bet man nešķiet, ka būtu tik traki.
Vakaros mēs atkal sēžam pie loga uz palodzes es vairs nevaru nosēdēt un runājam. Ēdienam atkal parādījusies garša, un Skajs vairs skumji nesmaida. Man šķiet, ka viņš kļuvis priecīgāks. Viņu vienmēr tik grūti saprast. Es nekad nezinu, par ko viņš domā aiz tās ledainās fasādes. Pat pēc visa šī kopā pavadītā laika ne. Viņš vienmēr būs mans neizpētītais Visums.
Bet es vairs necenšos to par katru cenu izdibināt. Es tikai vēroju nemainīgo apkārtni un vakaros iztēlojos saulrietu. Es teorētiski zinu, kas tas ir. Tomēr gribētos kādreiz ieraudzīt.
*
Apziņa, ka es kaut ko Skajam nozīmēju, man palīdz izturēt bezmiega naktis. Joprojām slikti guļu, lai arī Skajs tagad vienmēr tur mani apskautu, jo zina, cik ļoti man tas patīk. Dažreiz pat bail aizmigt un palaist garām kādu nejaušu pieskārienu.
Es redzēju sapnī saulrietu. Uzreiz zināju, kas tas ir, un ari to, ka sapņoju.
Tas bija neaprakstāmi. Nākamajā rītā es to centos atstāstīt Skajam, bet, lai kādus ari vārdus es lietoju, nekas nespēja atainot to brīnišķīgo skatu!
Skajam taisnība mani mati nedaudz atgādina saulrieta krāsas. Protams, tikai attāli, jo tam nespēj līdzināties nekas.
Es vēlētos to redzēt vēlreiz. Un saullēktu, un Mēnesi, kāds tas izskatījās no Zemes un kāds tas saglabājies Skaja atmiņā. Skajs to visu redz katru nakti. Varbūt tāpēc viņam ir tik ciešs miegs.
Es viņu apskaužu.
*
Nekad es vairs neesmu sapņojusi, bet dienas laikā aizslīdu tādā kā pussapņa valstībā. Es raugos ārā pa logu, bet neredzu pelēcīgo pilsētu. Es atrodos uz Zemes un Skaja nekad nenotikušajās atmiņās un sapņos atkal
redzu saulrietu, zeltaini liesmojošu kā uguns.
*
Man atkal zudusi ēstgriba, un Skajs izskatās noraizējies. Man nepatīk, ka viņš skumst, tad es noglāstu viņa roku un saku, ka viss būs labi.
Esmu viņu pieradinājusi, un tagad man viņš no sevis jāatradina. Kā gan viņš iztiks bez manis? Kad es to iedomājos, prātā nāk pamests kucēns lietainā laikā.
Kur gan es būtu redzējusi lietu? Uz Mēness lietus nav. Un nav arī kucēnu.
Man liekas, ka Skajs kādreiz tomēr ir bijis uz Zemes. Citā dzīvē. No kaut kā taču viņš bija jārada, tad kāpēc ne no pirmatnējo astronautu šūnu paraugiem, kuri joprojām sasaldēti glabājas laboratorijā? Reiz bērnībā tēvs man rādīja, kur tie esot, un pie reizes pārbaudīja manas zināšanas vēsturē par laiku, kad cilvēki tikai sāka apdzīvot Mēnesi. Es nekad neuzzināšu, vai man ir taisnība. Es arī nekad neuzzināšu, vai Skajs mantojis tikai atmiņas vai arī dvēseli. Bet kāda gan starpība? Vienalga, kas un kā viņu radījis, Skajs ir man svarīgs.
Man vecmāmiņa bērnībā stāstīja pasakas. Visādas pasakas, gan visiem pazīstamās, gan tikai viņai vien zināmās. Bet tām visām bija kaut kas kopīgs. Vienmēr bija kāda princese un bija princis, ar kuru viņa dzīvoja laimīgi līdz mūža galam. Meitene un puisis iemīlējās ja ne no pirmā acu skatiena, tad pasakas vidū gan. Un nekas nespēja stāties viņiem ceļā. Man patika šīs pasakas. Kura meitene gan negribētu vienu no tām izdzīvot pati?
Man ir princis. Tikai viņš mani nemīl.
Ne vienmēr viss notiek kā pasakās. Dažreiz tu satiec savu vienīgo un iemīlies kā bez prāta, bet viņam vienalga. Un laimīgi līdz mūža galam nekad nepienāk.
#
Šīs antīkās piezīmju grāmatas lapas, kurās tik arhaiski jāraksta ar roku, tuvojas beigām. Patiesībā palikusi tikai viena lapa. Un to es nolēmu atstāt tukšu, atstāšu to zudušajām cerībām.
Lai ari es nekad dzīvē nesaņēmu neko vairāk par pieķeršanos, es mīlēju karsti un no sirds. Lai neviens man nemēģina ieskaidrot pretējo. Tā bija pasaku cienīga mīlestība. Un man ar to pietiek, lai gan agrāk ir bijis daudz bezmiega nakšu. Visaptverošs miers un saskaņa ar pasauli mani lēni ieaijā, un es jūtu, ka tuvojos saulrietam.
Dzīve bija skaists sapnis.
*
Mēness Puse, vidēji 384 400 km attālumā no Zemes, 4. sektors, 640. Mēness gads.
Es mīlu Tevi. Ašelle.
Man Tevis pietrūkst. Skajs.
Guntis Eņģelis KRĀTIŅŠ
Krātiņā esošā tārpveidīgā būtne spalgi spiedza ikreiz, kad vīrietis tai iedūra ar nelielu, zīmulim līdzīgu priekšmetu. Būtne locījās, mēģinot aizmukt uz ieslodzījuma vietas stūrī esošo mājiņu. Mardejs Neils ļauni pasmaidīja un pabikstīja landperkvīku vēl pāris reižu, līdz tas ieslīdēja savā midzenī un nikni šņāca pretim. Landperkvīki nebija tie draudzīgākie radījumi, taču cilvēkiem tos patika turēt kā mājdzīvniekus pārsvarā interesantā rakstura, izskata un apķērīgā prāta dēļ. Protams, tos nedrīkstēja pārāk kaitināt, jo tārpzvēri (tā landperkvīkus klasificēja zoologi), ja nolēma ieriebt, mēdza izdomāt izsmalcinātus atriebes plānus. Pūkainais kažoks slēpa ļoti ļaunatminīgu radījumu. Mardejs to visu lieliski zināja, tāpēc pēc brīža lika Zvīdu mierā.
Zvērēns brīdi pašņākuļoja, tad apklusa, jo sāka grauzt mekatombas riekstus. Tie bija īpašs kārums. Zvīds pats tos bija pasūtījis. Rakstiski. Landperkvīki ļoti ātri mācījās. Dažiem pat padevās gleznošana.
Mardejs bija sliktā noskaņojumā. Nolāpītais Kemuks, velkoties prom, laikam bija atslēdzis barošanas bloku. Dažreiz viņš tā darīja, un tracināja tas, ka nekad nevarēja paredzēt viņa turpmākos gājienus. Katru reizi notika kas cits. Mardejs jau sen bija izstudējis kādreiz slavenā ārpasauļu būtņu speciālista Endona Grezvotera grāmatu "Viņu psiholoģija", bet tur nekas nebija teikts par ceimarolentu paražām. Tās nelīdzinājās nevienam no aprakstītajiem radību uzvedības modeļiem.
Vīrietis nopūtās un saprata, ka nav jēgas dusmoties. Vienīgais, uz ko varēja izgāzt niknumu, bija Zvīds, taču landperkvīku, kas, turot riekstu savās mazajās ķepiņās, skaļi čāpstināja, vairs negribējās aiztikt. Bija jāsaplāno diena citādi, jo saziņboksa baterijas varēja izsīkt ātri, pat vēl pirms pusdienlaika. Un tad būs klusums. Vienatne. Līdz vakaram. Līdz brīdim, kad atgriezīsies Kemuks un pieslēgs enerģiju. Tad ari būs laiks uzlādēt akumulatorus visām nepieciešamajām ierīcēm.
Saziņboksa lampiņa iegailējās. Drošības nolūkos signāls nekad netika lietots. Pretējā gadījumā Kemuks varēja nojaust ko nelāgu, pārmeklēt Mardeja Neila mājokli un atrast ierīci, lai iznīcinātu saikni ar pārējiem cilvēkiem.
- Sveiks, Enduno! Kāds noskaņojums šodien?
- Čau, Mardej! Man viss pa vecam. Manējais kretīns jau sen aiztinās, bet nedevu ziņu, jo tavējais jau parasti dodas prom vēlāk.
- Nu, vismaz šo to mēs par viņiem zinām. Man šodien problēmas ar komunikāciju. Aizmirsu uzlādēt baterijas, tā ka ilgi neparunāsim. Vienīgi vakarā, ja dosimies pastaigā.
- Skaidrs. Gribi labu ziņu?
-Nu?
- Brīvie ir atklājuši ieroci. Un tas strādā.
- Tu nopietni, Enduno? Stāsti!
- Tā ir inde. Jāiejauc ēdienā. Ceimarolenti mirst pēc divām dienām. Ar infekcijas pazīmēm. Tātad varēsim novākt visus. Ja nu pēkšņi kāds paliks dzīvs, tad nodomās, ka tā ir kaut kāda jauna citas pasaules slimība.
- Beidzot! Un kad sāksim?
- Drīz. Brīvie dos ziņu. Domāju, pēc dienām piecām, jo vajag ar to elles dziru nodrošināt pilnīgi visus, kas dzīvo mūsu pilsētā kopā ar ceimarolentiem. Lai šie aiziet bojā uzreiz. Kamēr sprāgs pie mums Zīberhilā, Brīvie apgādās ar indes kapsulām arī mūsējos Ņūgorekā.