- Forši, jauks plāns.
- Tev, Mardej, jāizdomā, kas tavam ceimarolentam vislabāk garšo. Inde ir ar nedaudz ieskābu garšu, tāpēc vislabāk to piejaukt čimbertūdu graudu putrai vai keltimkoku augļu dzērienam.
- Ideāli. Kemuks ēd vismaz piecus spaiņus tās nolāpītās putras dienā. Bet, ja godīgi, man arī tā garšo.
- Labi, tikai atceries, ka šī inde iedarbojas arī uz cilvēkiem, turklāt ļoti ātri. Ārkārtīgi spēcīga. Viens no Forlaikas zinātniekiem atdeva galus pāris minūtēs, jo netīšām to iedzēra. Tev būs jābūt sevišķi uzmanīgam, Mardej.
- Protams, Enduno.
- Daudz jau nav jāciešas. Pēc visa šī…
Mardejs nesadzirdēja atbildi līdz galam. Saziņbokss bija izlādējies. Telpā bija iestājies pilnīgs klusums. Pat no Zvīda krātiņa nekas neskanēja tas bija neraksturīgi šīm trokšņainajām radībām. Mardejs Neils palūkojās, ko dara landperkvīks. Zvērēns, sagriezies gredzenā, gulēja blakus savam miteklim un platām acīm skatījās vīrietī, ķepiņās turot kārtējo mekatombas riekstu. Tad nošņācās un ieslīdēja savā midzenī.
Uz bridi Mardejam likās, ka Zvīds sarunu ir noklausījies, taču atmeta šo domu, jo bija pārāk pārņemts ar tikko saņemto informāciju. Sirds gavilēja. Beidzot!
Vīrietis aizdomājās.
Uz Tampuras planētu Mardejs atlidoja pirms trim gadiem. Kopā ar vēl četrarpus simtiem kolonistu no Zemes. Ar otro transporta kuģi. Pirmais kuģis bija ieradies pirms gada ar diviem simtiem cilvēku. Tāds bija Lielais plāns. Katru gadu pa vienam kuģim, lai pamazām izpētītu Tampuras planētu un iedzīvotos uz tās.
Mardejam bija trīsdesmit četri gadi. Plecīgsvidēja auguma vīrietis ar trīs dienu neskūtu bārdu, izspūrušu pelēku matu ērkuli, zilām acīm un nedaudz līku degunu, kas atgādināja par kādreiz apmeklētajiem boksa treniņiem. Mardejs bija beidzis skolu, tad neklātienē ieguvis bioķīmiķa diplomu, vēlāk mētājies no kompānijas uz kompāniju, vairāk meklējot savu vietu dzīvē, nevis lielāku algu vai karjeras iespējas. Būt par jaunu pasauļu atklājēju puisis nekad nebija domājis, taču dzīves karuselis apstājās tieši pie šīm durvīm, kas veda ārpus Zemes dzīves. Mardejs gribēja braukt ar pirmo kuģi, bet neizdevās, jo komanda jau bija nokomplektēta. Nācās gaidīt veselu gadu līdz nākamā transporta startam.
Tampura tika atklāta samērā nesen. Kosmiskās zondes sūtīja signālus, kas liecināja par planētas piemērotību normālai cilvēku organisma eksistencei. Tas bija fantastisks jaunums, jo līdz šim cilvēce bija atklājusi tikai vienu līdzīgu planētu, uz kuras jau pāris gadu desmitu veiksmīgi dzīvoja pirmie kosmokolonisti no Zemes. Tās nosaukums bija Makarturija par godu skotu zinātniekam Makarturam, kas to atklāja cilvēcei. Ari Tampura bija nosaukta kaut kam par godu, bet, kam tieši, to Mardejs Neils nespēja atcerēties. Zemes iedzīvotāji gavilēja, jo vēl viena planēta radīja iespēju mazināt pārapdzīvotību, atklāt jaunus resursus un rosināja uz piedzīvojumiem. Makarturija bija planēta, kuru sedza ūdens ar nelielām izkaisītām salām, bet uz Tampuras dominēja sauszeme ar kalniem, kanjoniem, gravām un aizām, kuras klāja biezs augu slānis. Tā bija īsta džungļu pasaule, pārpilna ar dažādiem neredzētiem zvēriem, rāpuļiem un kukaiņiem. Interesanti uz Tampuras nebija nevienas lidojošas dzīvas būtnes. Cilvēki ar savu kosmosa kuģi bija pirmie.
Atceroties lidojumu, Mardejs nodrebinājās. Vispretīgākais bija process pirms "hipercauruma skrējiena", jo visa komanda, ieskaitot kuģa apkalpi, tika iemidzināta, pēc tam iesaldēta, tad ievietota vakuuma maisos. Kā garneles, tikai aizmidzinātas. To visu veica speciālie kosmosa kuģa roboti, kas strādāja arī pie visu cilvēku pamodināšanas pēc septiņu mēnešu lidojuma (pēc Zemes laika). No 500 cilvēkiem atmodās četrsimt trīsdesmit astoņi tas bija absolūti izcils rezultāts, jo vidējais rādītājs bija septiņi dzīvie uz katriem desmit "hipercauruma skrējiena" braucējiem. "Hipercauruma skrējiens" tā bija kosmosa dzīļu apguves iespēja, labākais veids, kā uzvarēt laiku. Mardejs īsti nezināja, kā tas notiek, bet kosmosa kuģis iekrita tādā kā laika caurumā, pa kuru bija iespējams ātrāk nonākt līdz vēlamajam mērķim.
Pirmās dienas uz jaunās zemes bija dīvainas. Elpot varēja viegli, gaiss likās tīrs un nebijušu smaržu pilns, visapkārt pletās zaļa mežu sega, kas bija pilnīgs pretstats Zemes ainavai, kur dominēja pilsētas un apstrādāta lauksaimniecības zeme. Dīvaini bija pierast pie jaunā dienas režīma Tampuras diennakts bija divdesmit astoņas Zemes stundas gara. Cilvēki bija izveidojuši trīs konteineru apmetnes Zīberhila un Ņūgoreka atradās divos pakalnos, Forlaika dziļāk mežā. Katrs kosmokolonists mita mobilkonteinerā, kur atradās gulta, saziņas ierīces un labierīcības. Tikpat kā visi nodarbojās ar jaunās pasaules izpēti, piemēram, Mardejs bija atbildīgs par augu paraugu vākšanu un nogādāšanu kosmobiologu stacijā. Kosmozoologu brigāde gūstīja Tampuras faunu, lai to klasificētu un izpētītu. Džungļos mita prātam neaptveramas radības, kas nebija tie patīkamākie kustoņi, kurus cilvēka acs bija redzējusi, piedevām katram no tiem bija sava aizstāvēšanās stratēģija, kas daudziem no kosmozoologiem bija liktenīga. Visinteresantākie bija landperkvīki, kurus sākumā nemaz nevarēja notvert, jo tie bija viltīgi un izveicīgi, turklāt tik apķērīgi, ka reizēm pat ierīkoja slazdus pašiem ķērājiem. Taču auguma un tehnoloģiju pārsvars darīja savu, un pēc neilga laika ikvienā mobilkonteinerā atradās krātiņš, kur mitinājās sagūstīts Zvīdam līdzīgs tārpzvērs violetā vai brūni rudā kažociņā. Eksperimenti pierādīja, ka landperkvīki ir ļoti gudri un interesanti, ātri mācās, turklāt ir apveltīti katrs ar savu raksturu. Bija arī nelaimes gadījumi, kad saimnieks zvērēna dēļ aiziet bojā, bet pārsvarā cilvēks un mazais gūsteknis dzīvoja nosacītā savienībā, ko varēja raksturot ar vārdiem: "Neaiztiec mani, es neaiztikšu tevi".
Mardejs paskatījās uz Zvīda pusi. Tas bija notiesājis visus riekstus un tagad, spožajām dzelteni iesarkanajām acīm spīdot, lūkojās cilvēkam sejā.
Gudrinieks.
Izspiedējs.
Vīrietis izvilka no skapja barības turzu. Zvīds no sajūsmas iespiedzās un ar asti padimdināja pret krātiņa grīdu. Mardejs pameta vienu riekstu tārpzvēram, otru paņēma pats. Pārkoda čaumalu un grauza gluži kā mazais landperkvīks sprosta stūri. Mekatombas riekstiem bija ļoti specifiska garša kaut kas starp saldu ananasu un ceptu kastani, ar nelielu skābumiņu.
Nelaime Tampuras planētas cilvēkus piemeklēja brīdī, kad tuvojās transportkuģis ar trešo kosmokolonistu vilni. Zemes kosmosa kuģi pārtvēra ceimarolenti svešinieki no loti tālas planētas kaut kur Piena Ceļa galaktikas pašā nostūrī. Visticamāk, tā bija nejauša sastapšanās vientuļajās Visuma ārēs, kas cilvēkiem kļuva liktenīga. Neviens neuzzināja, kā notika ielaušanās lidojošajā kosmotransportā un ko tur darīja ceimarolenti, bet uz Tampuras jauni cilvēki vairs neparādījās. Neviens. Svešinieki gan.
Ceimarolentu kosmosa bļoda nolaidās netālu no Ņūgorekas. Visi cilvēki tika ātri sagūstīti, tikpat zibenīgi tas notika arī Zīberhilā. Taču zīberhilieši paspēja brīdināt Forlaikas kosmokolonistus, kas nomaskējās, izglābās no svešinieku uzmanības un palika brīvi. Tāpēc nebrīvē esošie cilvēki forlaikiešus tagad sauca par Brīvajiem.
Gūstekņi kādu laiku tika turēti dīvaina izskata mājā. Ik pa brīdim kāds no cilvēkiem ar varu tika no tās izvilkts. Un neatgriezās.
Versijas bija dažādas. Mardeja draugs Enduno uzskatīja, ka ceimarolenti cilvēkus ēd. Perspektīvas bija drūmas. Palikušie jau sen bija atvadījušies cits no cita. Pienāca diena, kad mehāniskā roka ielauzās cietumā, satvēra aiz kājas Mardeju, pacēla gaisā un izvilka Tampuras spožajā gaismā. Turpmākie notikumi bija negaidīti.