Mardejs redzēja savā priekšā ceimarolentu baru, kas, iepletuši redzokļus, skaļi burbulēja un vēroja gaisā pacelto cilvēku. Tad notika tāda kā grūstīšanās, kuras laikā svešie radījumi meta gaisā krāsainas bumbiņas, kas, nokrītot zemē, atstāja krāsu pēdas un ripoja prom. Ceimarolenti steberēja tām pakaļ un par kaut ko strīdējās. Vismaz tā izskatījās. Skaņas bija tik ļoti zemas, ka sāka vibrēt bungādiņas un sāpēt ausis. Viss beidzās, kad viens no ziloņiem (tā Mardejs domās nodēvēja šīs būtnes) aplika ap vīrieša kaklu nelielu stīpu un devās prom. Laikam apkaklē bija kāda ierīce, jo viņš sajuta tādu kā grūdienu, kas mudināja gūstītājam sekot. Neredzams spēks kā magnēts vilka cilvēku pakaļ svešiniekam, kas gāja uz mobilkonteineru pusi tur atradās arī Mardeja mājoklis. Neils pienāca pie savas mājas un pavērās uz augšu. Ceimarolents nereaģēja. Mardejs ātri ieskrēja mājoklī un aizslēdza durvis. Magnētapkakle dīvainā kārtā nepretojās. Cilvēks sajuta, ka konteiners paceļas gaisā un tiek kaut kur pārvietots. Tad kustība apstājās. Pie durvīm pieklauvēja, un Mardejs atkal sajuta kakla saitē spiedienu, kas vilka uz izejas pusi. Nācās atslēgt durvis un iziet ārā.
Mardeja māja atradās milzīga angāra iekšpusē. Ceimarolents brīdi palūkojās, tad aizļepatoja uz grandiozās telpas otru pusi, brīdi tur trokšņaini rosījās, tad atnāca atpakaļ un nolika blakus mobilkonteineram kasti tajā atradās produkti, ko cilvēki uz Tampuras parasti lietoja uzturā.
Vienā mirklī Mardejs visu saprata. Viņš bija neapskaužamā situācijā. Gūsteknis. Un turklāt nāca neziņa, kas notiks tālāk.
Atskanēja trokšņi. Zvīds prasīja vēl. Tārpzvērs bijs uzskricelējis uz tāfelītes vārdu "rieksts" un tagad nesekmīgi to vicināja Mardeja acu priekšā tās bija pievērtas, gremdējoties atmiņās. Neils izstaipījās, paņēma vienu riekstu un atvēra krātiņu, lai Zvīds varētu pastaigāties arī ārpus mājvietas.
Ceimarolenti bija augumā raženi radījumi vismaz divu ziloņu augstumā ar krunkainu purnu, divām acīm kā cilvēkiem un sešām ekstremitātēm, no kurām divas vainagoja dīvaini piesūcekņi. Pozitīvs bija apstāklis, ka šie radījumi bija veģetārieši. Uz Tampuras pašlaik bija aptuveni septiņdesmit ceimarolentu, kas, aizsūtījuši prom savu kosmosa kuģi, jutās kā īstenie planētas saimnieki. Katrs no milzeņiem dzīvoja lielā angārā, kuru kopums veidoja īstu ceimarolentu pilsētu. Gluži kā cilvēki.
Jā, cilvēki. Katra ceimarolenta angārā tagad atradās no viena līdz trim mobilkonteineriem. Katrā pa homo sapiens. Kā agrāk. Tikai ar to atšķirību, ka gūstekņi vairs nebija noteicēji pār savām darbībām. Visa dzīve tagad tika pakārtota atnācēju dzīves ritmam un iespējām, ko tie deva kosmokolonistiem nu jau ekskolonistiem no Zemes. Brīvi pastaigāties cilvēkiem bija iespēja tikai angāru iekšpusē.
Ceimarolentu valoda bija dīvaina, bet apgūstama. Tā pārsvarā sastāvēja no patskaņiem un līdzskaņiem "k"; "r" un "m", kuru virknēšana izveidoja skaņu, kas atgādināja strautiņa čalošanu. Dažiem no cilvēkiem izdevās iemācīties elementārākos pirmās nepieciešamības vārdus.
Mardeja "saimnieku" sauca Kemuks viņam bija samērā augsts postenis svešinieku hierarhijas sistēmā, jo pārējie milzeņi izturējās pret šo ar bijību. Neils to izmantoja savu īso pastaigu laikā. Kamēr Kemuks, pagriezies pret pārējiem ceimarolentiem, traki žestikulēdams, skaļi purpināja, Mardejam bija izdevība aci pret aci sarunāties ar citiem cilvēkiem, kas arī bija "izvesti paelpot svaigu gaisu", līdz brīdim, kad mūždien uzliktās apkakles siksnas ar spiedienu signalizēja, ka laiks doties katram uz sava angāra pusi pakaļ "saimniekam".
Ceimarolentu apmetnē, sadalīti pa angāriem, tagad mita pusotrs simts cilvēku gūstekņu, bet četrdesmit pieci Brīvie dzīvoja Forlaikas meža ciematā, par kuru lielajiem atnācējiem nebija ne jausmas. Par to, kur bija palikuši pārējie kosmokolonisti, varēja izteikt tikai minējumus. Iespējams, viņu vairs nebija uz šīs planētas.
Lielie radījumi bija pieļāvuši tikai vienu kļūdu, jo nebija iedomājušies pārmeklēt mobilkonteinerus tajos joprojām atradās saziņboksi, kas ļāva gūstekņiem kontaktēties gan savā starpā, gan ar Forlaikas Brīvajiem. Kaut īstenībā nemaz nevarēja zināt, vai tā bija kļūda vai apzināta rīcība. Varbūt ceimarolenti speciāli nelikās par to ne zinis, lai pētītu cilvēku uzvedību.
Sakaru ar Zemi nebija. Neparādījās arī ceturtais un piektais kuģis. Mardejs pieļāva domu, ka tos piemeklējis iepriekšējā transporta liktenis, kas nozīmēja tikai vienu neviens palīgā nenāks un, ja vien ir vēlme mainīt situāciju, jāpaļaujas tikai pašiem uz sevi.
-Jāpaļaujas tikai pašiem uz sevi, pie sevis apņēmīgi noteica Mardejs. Šie vārdi skanēja tik vienkārši un revolucionāri, ka radīja pārliecību par gaismu tuneļa galā. Par cilvēku sugas nenovēršamo uzvaru pār iebrucējiem.
No krātiņa skanēja rokas kosmozāģa griezīgajai skaņai līdzīga skaļa krākšana. Zvīds, pieēdis pilnu vēderu, bija ielīdis guļvietā un baudīja diendusu. Troksnis, ko spēja radīt tāds neliels tārpzvērs, bija fascinējošs. Skaļās uzvedības dēļ landperkvīkus bija ievērojuši arī ceimarolenti, bet, iespējams, tārpzvēru mazā izmēra dēļ tie nešķita milzeņu uzmanības cienīgi.
Mardejs, domu pārņemts, iesnaudās un atmodās tikai pret vakaru, kad Tampuras debesis sāka kļūt sīvi pelēkas, liecinot par nakts tuvošanos.
Nākamās dienas bija satraukumu pilnas.
Pirmām kārtām jau tādēļ, ka nekādi nebija iespējams satikt pārējos biedrus, jo ierasto pastaigu vietā Mardejs un vēl daži citi tika pakļauti kārtējiem milzeņu pētījumiem. Pētījumi notika ārpus mobilkonteineriem kādā savādā vietā, kas laikam bija viņu laboratorija. Bija jāskrien tādā kā vāveres ratā, tad jāļaujas pretīgai apčamdīšanai, tad sekoja galvassāpes izraisoši eksperimenti ar dažādām skaņām un signāliem. Un tā trīs dienas no vietas. Mardejs priecājās par savu tālredzību, par to, ka bija vismaz mazajam landperkvīkam sabēris riekstu kaudzi un atstājis vaļā krātiņa durvis, lai Zvīds var paklaiņot pa mobilkonteinera iekšpusi. Tārpzvēri necieta vientulību.
Tikai ceturtajā dienā Neils atgriezās mājās noguris, sasvīdis un pārskaities uz visu pasauli. Landperkvīks no sajūsmas spiedza un vicināja tāfelīti ar uzrakstu: "rieksts". Mardejs gaidīja vakara pastaigu. Precīzāk sakot, gaidīja, vai tiks "izvests" pastaigāties. Likās, ka prombūtnes laikā Kemuks ir pārbaudījis mobilkonteinera iekšpusi, jo kaut kas bija citādi. Sevišķi uztrauca fakts, ka saziņboksa vadības taustiņi un kloķi neatradās tādās pozīcijās kā parasti. Neils palūkojās uz Zvīdu. Landperkvīks šķina iekšā kārtējo riekstu, tad sajuta cilvēka skatienu un tramīgi paskatījās. Brīdi cilvēks un tārpzvērs lūkojās viens otrā klusējot. Bet klusums turpinājās neilgu brīdi. Zvīds izvilka tāfelīti, uzrakstīja vārdu "garšīgi", pavicināja to un, it kā nekas nebūtu bijis, turpināja mielastu. Mardejs pieslēdzās saziņboksam un izsauca Enduno.
- Ho, ho, beidzot esi atgriezies no vingrošanas! iedūcās saziņbokss.
- Aha, tie idioti ar saviem eksperimentiem mani pataisīs par vingrošanas čempionu. Lai aizrijas! Labprāt kādam pašam uzliktu uz kakla to siksnu un padzenātu pa Tampuras kalniem!
- Ha, ha, ha, to es gribētu redzēt!
- Gan jau. Klau, Enduno, kas jauns? Kā ar indi? Saņēmāt? Kas noticis pēdējās dienās?