- Viss kārtībā, Mardej! Saņēmām, saņēmām. Atdevām mikrobiologiem, kas to sadala pa mazākiem tilpumiem, lai varam izdalīt visiem, kas dzīvo pie ceimarolentiem. Daudzi jau tur to gatavībā un gaida komandu, lai varam operāciju sākt vienlaikus. Ja tu tiksi šovakar uz pastaigu, izsniegsim arī tev. Tavējo ziloni noteikti vajag dabūt gar zemi. Viņš ir viens no galvenajiem.
- Izdarīšu visu, kā plānots. Uz mani var paļauties.
- Tad ceram, ka vakarā satiksimies.
- Sarunāts.
Mardejam patika Enduno. Precīzs un nosvērts, ar izcilu plānošanas prasmi. Kopā ar tādu līderi nekas nebija neiespējams. Pārliecība par pasākuma izdošanos auga augumā. Zvīds, mazliet pieliecis galvu, ar interesi klausījās Neila jautrajā svilpošanā.
Vakars neizdevās. Mardejs pastaigā netika. Kemuks pārvilkās mājup vēlu un ar kaut ko ilgi nodarbojās angāra stūrī. Šķita, ka ceimarolents ir ļoti satraukts. Vēlāk, sazinoties ar Enduno, noskaidrojās, ka divi milzeņi jau esot miruši. Cilvēku atriebība bija sākusies. Nāvējošā viela savu pārbaudi bija izturējusi.
Indi Mardejs ieguva nākamajā dienā. Mazā ampula, ko Enduno pastaigas laikā slepus iedeva, saturēja necilu blāvu šķidrumu, kas vakara krēslā nemaz neizskatījās tik bīstams, kā tika stāstīts, taču Neils bija piesardzīgs, jo labi atcerējās norādījumus un instrukcijas par indes šausminoši ātro iedarbību. Uzmanīgi aiznesis ampulu uz mobilkonteineru, vīrietis vispirms nevarēja saprast, kur to noslēpt. Kemuks negaidītu pārbaudi varēja veikt ik bridi. Mirkli pasvārstījies, Mardejs ielika ampulu nelielā seifā, kuru paslēpa Zvīda krātiņā. Šāda akcija nebija pa prātam tārpzvēram, kurš enerģiski protestēja, baismīgi sitot ar asti pret zemi, bet drīz nomierinājās.
Mardejs pēkšņi sastinga. Saziņboksu atkal kāds bija aizticis. Simt punktu! Bija ieslēgta poga, kas ļauj runātājam vienlaikus runāt ar pilnīgi visiem sistēmā ieslēgtajiem lietotājiem. Kopš cilvēku krišanas ceimarolentu gūstā šī poga nekad netika lietota drošības apsvērumu dēļ. Uz šo dīvainību Neilam nebija atbildes. Varbūt to izdarīja Zvīds, kuru pirms aiziešanas Mardejs vienmēr izlaida laukā no krātiņa, lai tārpzvērs varētu paklaiņot pa mobilkonteineru, kamēr saimnieks aiziet savā pastaigā, taču tai bija jābūt nejaušībai. Nebija laika lauzīt galvu.
Liktenīgā stunda X tuvojās. Vadoties no Enduno izgudrotā plāna, cilvēkiem bija jāpārņem kontrole pār Tampuru divu dienu laikā. Visi slepeni veica priekšdarbus, jo īpaši tie, kuru uzdevumā ietilpa indes pievienošana ceimarolentu ēdienam. Mardejs labi zināja, ka Kemuka mīļākais ēdiens, ko viņš ēda gandrīz katru dienu, bija čimbertūda graudu putra. Čimbertūda graudi tika iegūti no milzīgiem, gandrīz cilvēka auguma augļiem, kas auga čimbertūdkokos. Kad auglis bija gatavs, tas nokrita zemē. Galvenais uzdevums vienmēr bija augļus laikus savākt, pirms Tampuras dzīvā radība tos izmantoja savām vajadzībām. Augļi bija pilni ar graudiem, kurus, pirms tam kārtīgi izmērcējot, varēja ēšanai lietot arī cilvēki, taču tos bija iecienījuši ari ceimarolenti. Kemuks čimbertūda graudus glabāja lielā kastē angāra tālākajā stūrī pie citiem pārtikas krājumiem. Tur indi nevarēja pievienot, jo negribējās padarīt dzīvībai kaitīgas visas ēdamlietas, kuras pēc ceimarolentu iznīdēšanas cilvēki vēl varētu lietot uzturā. Mardejs brīdi apdomāja darbības plānu un nolēma ar nāves šķidrumu apslacīt bļodai līdzīgu trauku, no kuras Kemuks parasti ēda putru. Taču tas bija jādara noteiktās dienas rītā pēc milzeņa aiziešanas no angāra, lai vakarpuses ēdienreize kļūtu liktenīga.
Mardejs iebāza roku landperkvīka krātiņā un izvilka nelielo seifu. Atvēra. Jā, indes ampula tur stāvēja un gaidīja īsto brīdi. Neils palūkojās uz tārpzvēru, kas ar neviltotu interesi nolūkojās sagatavošanas procesā. Zvīds brīdi skatījās vienā punktā, tad uzmeta aci cilvēkam, iespiedzās, pieļepatoja tuvāk un pasniedza Mardejam mekatombas riekstu. Tas bija tik negaidīti un sirsnīgi, ka Neils pasmaidīja, paņēma riekstu, pabužināja landperkvīka violeto kažoku un iesvieda riekstu mutē. Ieskābenā garša uzmundrināja. Nolicis indi atpakaļ vietā, Mardejs piesēdās pie saziņboksa pakomunicēt ar pārējiem sazvērniekiem.
Nākamā diena atnesa nepatīkamu pārsteigumu. Enduno tika atrasts miris. Viens no ceimarolentiem, kura angārā atradās trīs mobilkonteineri ar cilvēkiem, iznesa laukā un nolika Tampuras smaržīgajā zālē Mardeja drauga nedzīvo ķermeni. Neils par to uzzināja tikai pēcpusdienā, kad līdz rūpīgi gatavotajai ceimarolentu iznīcināšanas operācijai bija atlicis mazāk par piecpadsmit stundām. Nevienam no cilvēkiem nebija ne jausmas, kas ar Enduno noticis. Minējumi bija dažādi. Starp tiem arī bažas, ka ceimarolenti ir atklājuši plānoto sazvērestību. Bet nekas nenotika. Dzīve ritēja parasto gaitu, milzeņi neko neuzsāka, tāpēc kolonisti, apspriežoties caur saziņboksiem, nolēma turpināt iesākto.
Mardejs naktī slikti gulēja. Satraukums par nākotni, skumjas par drauga likteni un landperkvīka trokšņošana neļāva aizmigt. No rīta Kemuks aizgāja. Neils izdzina skaļi protestējošo Zvīdu no krātiņa un izņēma indes ampulu. Tad izgāja no mobilkonteinera un devās uz angāra tālo stūri, lai atrastu caurspīdīgo trauku un apslacītu to ar nāvējošajiem pilieniem. Drošības dēļ tas tika paveikts cimdos.
Tas par Enduno! nočukstēja Mardejs.
Atgriezies savā mājoklī, Neils sazinājās ar citiem. Viss ritēja pēc plāna, ja neskaita neizprotamu klusēšanu no četriem kolonistiem, kuri neatbildēja. Tas bija dīvaini.
Mardejs nojauta ko nelāgu. Ceimarolenti bija gudri.
Stūrī atskanēja troksnis. Zvīds rosījās pa savu krātiņu un jautri spēlējās ar mekatombas riekstiem. Meta tos gaisā, gaidīja, līdz tie atsitas pret krātiņa grīdu, un tad tos ķēra. Sajutis sev pievērsto cilvēka skatienu, tārpzvērs pierima, tad pieļepatoja tuvāk un pastiepa ķepu. Tur gulēja rieksts.
Mardejs pasmaidīja un to paņēma. Landperkvīks vēroja cilvēku, cilvēks skatījās uz landperkvīku. Mobilkonteinerā bija iestājies klusums. Zvīds paķēra tāfelīti un uzskricelēja vārdu "garšīgi". Neils atkal pasmaidīja, piekrītoši pamāja ar galvu un iemeta riekstu mutē.
Pagāja viena minūte.
Pielicis roku pie krūtīm, Mardejs noslīga uz ceļiem. Trūka elpas, un reiba galva. Neils centās pierāpot pie saziņboksa, bet nebija spēka, tāpēc turpināja sēdēt uz grīdas, smagi elsojot.
Vīrietis ar piepūli pavērās uz galda pusi, kur tagad bija uzrāpies Zvīds. Landperkvīks ar apbrīnojamu ātrumu bija ieslēdzis saziņboksu un mēģināja ar kādu kontaktēties. Tad, pametis skatienu uz bezspēcīgo cilvēku, dzīvnieks
aizļepatoja līdz tāfelītei, kaut ko uzrakstīja un piebīdīja tuvāk Neilam, lai tas spētu izlasīt.
Pēdējais, ko Mardejs šajā dzīvē redzēja, bija pāris neveikli uzšņāptu vārdu. "Zvīds." "Rieksts." "Inde." "Cilvēks." "Zvīds." "Brīvs."
Kristīne Zute Stāsts par kādām beigām
Rakstnieku fantāzijas radītas šausmas nav pielīdzināmas tām, ko cilvēki spēj sagādāt cits citam.
Vakara pustumsā mašīnu ugunis īpaši skaisti atspīdēja ielas peļķēs. "Labi, ka es dzīvoju uz tik bedrainas ielas," nodomāja Alise. Līņāja nebeidzams lietus, ietinot mājas un kokus pelēkā miglā, kas spēja iesūkties līdz kaulam un izmērcēt pat ūdensnecaurlaidīgus apavus. Pēcpusdienas stundas bija Alises mīļākās stundas. Kad tante vēl bija dzīva, viņas kopā pievakarēs sēdēja pie loga un vēroja, kā pilsētu pamazām pārņem krēsla. Ja ilgi skatās, nemaz nevar pamanīt, kurā brīdī kļūst pavisam tumšs, katrā ziņā uz ielas gaismas vienmēr bija vairāk nekā mazajā dzīvoklī.