Lietus, kas vēstīja par neglābjamām vasaras beigām un rudens iestāšanos, šķiet, bija sācis savu triumfa gājienu pār pasauli. Lija jau nedēļu. Lai kā Alisei patiktu lietus un pelēkais laiks, kas tik ļoti nomierināja, nu jau bezdarbība likās ievilkusies. Labā laikā varēja doties ārā, klīst pa pilsētu, vērot cilvēkus. Taču tik izmirkušā pasaulē bērnam auduma kurpēs nebija ko darīt. Tāpēc Alise palika mājās, lai cik ļoti reizēm tur nepatika. Meitene vērās
laukā pa logu, jo istabā tāpat nebija ko redzēt. Izsmēķu kaudze pie plīts, ēdiena atliekām noklāts virtuves galds, tam vienā stūri uz vecas avīzes eļļaini spīdēja brētliņu asaku un ķidu kaudze. Turpat uz galda pelnutrauks, kura pelēkajos pelnos Alise mēdza ar sērkociņiem zīmēt dažādas ainiņas. Pelēkums kastītē nomierināja. Onkulis nebija rādījies jau pāris dienu. Nevarēja saprast vai tas nomierināja vai uztrauca. Viņš bija Alises vienīgais dzīvais radinieks; kopā ar tanti pirms vairākiem gadiem viņi bija uzņēmušies gādību pār meiteni, kad uzzināja, ka radu bērns dzīvo bērnunamā.
Kamēr tante vēl bija dzīva, ikdiena bija panesama, kaut ari ne vienmēr patīkama, toties tagad… Alise nezināja, kas ir miers, drošība un siltums. Caurām dienām viņa dzīvoja nemierā, bailēs un aukstumā. Un pelēcība likās laužam ceļu uz meitenes sirdi, pa ceļam iekrāsojot it visu.
Onkulis, kurš bija vienīgais viņas dzīves balsts, paradoksālā kārtā bija arī galvenais drauds. Nāca mājās piedzēries, lamāja Alisi par salašņu un diedelnieci, kura dzīvo žēlastības maizē, bieži sita. Kad bija ļoti piedzēries, tad raudāja lielas dzērāja asaras un stāstīja, ka Alise ir vienīgais gaismas stars, kas ļauj viņam būt cilvēkam, izaudzinot cilvēku ari no Alises. Un tad asaras beidzās un sākās audzināšana. Ar sitieniem un lamām. Jo onkulis nezināja, kā jāaudzina bērni. Toties zināja, ka spēcīga roka darbojas vienmēr.
Alisei bija radies priekšstats, ka ir nevienam nevajadzīga, nekam nederīga, pilnīgi neizdevusies dabas kļūda, ko zeme cenšas izspiest no sevis kā strutainu augoni, savukārt dabas māte nesaprot, kā tāda kļūda varēja nākt pasaulē. Tāpēc Alise no onkuļa nebēga, jo likās, ka citur būs tieši tāpat. Un onkulim reizēm Alisi vajadzēja, starp daudziem rupjiem vārdiem tomēr varēja sagaidīt arī ko nosacīti sirsnīgu. Un viņš bija Alises radinieks. Ja reiz pat radiniekiem viņu nevajag, tad kuram gan vajadzētu?
Onkulis pārnāca tikai nākamās dienas vakarā. Seja uzblīdusi no ilgās dzeršanas, visa miesa smirdēja pēc alkohola, tabakas, vēmekļiem, pelējuma, lietus un netīrības. Nonēsātās drēbes likās vēl vairāk noplukušas. Bikšu gali bija dubļaini, likās, ka viens sāns arī. Droši vien būs kaut kur pakritis. Viņš bija pārāk paģiru ciešanu pārņemts, lai mēģinātu nomazgāties vai noģērbties, tāpēc vienkārši ievēlās gultā, ar Alisi pat nesasveicinoties. Viņa kā izbiedēts putnēns joprojām sēdēja pie loga, cerot, ka onkulis viņu nepamanīs un nesāks kliegt. Nepamanīja. Alise palika sēžam pie loga. Istabā bija pavisam tumšs, ārā spīdēja laternas, kuru gaismā varēja redzēt, ka joprojām līst, mašīnas šļakstināja pa peļķēm, ik pa laikam kāda liela lāse nokrita uz palodzes ārmalas. Pelēcība nomierināja, un Alise iesnaudās turpat uz palodzes.
Nakts vidū meiteni pamodināja kliedziens. Onkulis vārtījās pa gultu un kliedza, lai Alise novācot no viņa baltos velniņus. Viņš kliedza, ka tie rāpojot viņam virsū, raustot aiz drēbēm, plūkājot matus un neganti smejoties. Alise tikko no miega bija satrūkusies, sirds neganti dauzījās, jo viņa nesaprata, ko lai iesāk. Onkulis tikai kliedza ar putām uz lūpām.
Varēja būt pāri pusnaktij, Alise bijās, ka kaimiņi varētu nākt skatīties, kas tur notiek. Viņa piegāja pie onkuļa un nesaprata, kā lai viņam palīdz, tie bija tikai dzēruma murgi. Kādā brīdi onkulis pavisam izmisis paskatījās uz meiteni un asarām acīs lūdzās, lai viņa palīdzot, lai noņemot velniņus, tie viņam visu dvēseli izsūkšot.
Alise dziji ievilka elpu, nokremšļojās un droši (cik nu drebošā balss ļāva) noteica: "Velniņi, mierā, lieciet onkuli mierā! Visi šurp, pie kājas," un kā suņu dresētāja piesita sev pie augšstilba, stingri skatoties kaut kur uz leju. Viņa cerēja, ka uz onkuli tas iedarbosies un viņš beigs kliegt. Nekādu velniņu tāpat nebija.
Šķita, ka tas tiešām darbojas: onkulis nomierinājās, ar acīm vairākas reizes sekojot kaut kam līdz pat Alises kājām, it kā velniņi tiešām no viņa būtu pārgājuši pie Alises. Tad palīda zem segas un uzlika spilvenu sev uz galvas. Alise devās atpakaļ pie loga. Sirds no izbīļa neganti dauzījās, miegs vairs nenāca, ārā joprojām lija, tāpēc meitene pievērsās lietum, kas nu jau bija pārvērties par sīku migliņu un skaisti vizēja laternu gaismā.
Alisei likās, ka viņa iesnaužas, pelēkais lietus nomierināja.
Meitene satrūkās no kņadas pie kājām. Kaut kas tur notika, prātā iešāvās doma atkal peles vai vēl ļaunāk žurkas; prusaki tādu rosību nevarētu radīt, ja nu vienīgi visi būtu savākušies vienkopus. Viņa bailīgi palūkojās uz leju. Vienīgā gaisma nāca no laternām uz ielas, istabā bija tumšs. Viņa samanīja kaut ko gaišu un apaļu, vairākus kamolus, kas vēlās viņai pie kājām. Saberzējusi acis, Alise vēlreiz palūkojās uz leju. Acis pamazām aprada ar tumsu šaipus logam, un meitene redzēja gluži skaidri, ka viņai pie kājām nav vis nekādi pūkaini kamoli, bet gan balti velniņi, tie paši baltie velniņi, kurus viņa bija dzinusi prom no tēvoča.
Kamoli pēkšņi sastinga, jo apjauta, ka ir pamanīti. Tad sākās mulsa ņurdēšana un knosišanās, līdz beidzot visi nostājās pusaplī ap Alisi un skatījās uz augšu, gaidot, kas nu būs. Meitene skatījās uz viņiem un domāja. It kā bija spocīgi un vajadzētu just bailes baltie velniņi, kas seko dzērājiem, nav vis nekāda ikdienišķā parādība -, tomēr baiļu nebija. Alisei bija bail no kliedzieniem, sitieniem, lamām, bail no tā, ka nebūs ko ēst, bail no tā, ka ziemā onkulis varētu piedzerties un vakarā nedzirdēt, kad Alise pārnāk, un atstāt meiteni aiz durvīm aukstumā. Alisei bija bail no reālā, nevis tā, kas jau pēc būtības nevarēja būt īsts. Tāpēc baiļu nebija. Viņa joprojām skatījās uz velniņiem. Viņi bija septiņi. Kā pūkaini balti kamoli, katrs puskaķa lielumā. Ar ziņkārīgiem vieplīšiem, kas neizskatījās ļauni, bet nedaudz neganti gan.
- Klau, laid mūs vaļā! ierunājās viens.
-Jā, laid mūs vaļā! piebalsoja vēl sešas sīkas balstiņas.
- Laist vaļā? Alise lāgā nesaprata, kā vispār tos ir saņēmusi ciet, tomēr bija skaidrs: tie bija paklausījuši viņas aicinājumam.
-Jā, vaļā, vaļā, vaļā! septiņas sīkas balstiņas, kas tikpat labi varētu izklausīties pēc kaķa ņaudēšanas, iesaucās.
- Ja es jūs palaidīšu vaļā, jūs atkal iesiet pie mana onkuļa!
-Jā, jā, jā, tāpēc jau mēs atnācām, visi septiņi runāja cits caur citu, tāpēc bija nedaudz grūti saprast. Toties Alisei bija skaidrs ja viņa palaidīs velniņus vaļā, tie atkal ies pie onkuļa, onkulis pamodīsies, kliegs, varbūt pat sitīs Alisi, un no tā viņai bija vairāk bail nekā no septiņiem velniņiem, kas tikpat labi varbūt nemaz neeksistēja.
- Kāpēc jūs vispār atnācāt?!
- Tu teici, lai mēs nākam pie tevis, teici, teici, teici, pie kājas teici, pati teici, nu teici taču, jā, jā, visas sīkās balstiņas ņudzēja vienā lielā balsu korī cita pār citu, un, kaut arī visi velniņi teica apmēram vienu un to pašu, saprast bija pagrūti.
- Tā, miers. Runājiet tā, lai var saprast, runājiet pa vienam! Alise nokomandēja. Iestājās klusums, kņada beidzās. Visi velniņi lielām acīm gaidīja, vai Alise vēl ko vaicās.