- Kāpēc jūs vispār uzradāties?
-Jo. Onkuļtētiņš. Piedzēries. Ai, ai. Ai, kā. Piedzēries. Mēs. Nācām. Paspēlēties. Mums. Patīk. Dzērāji, velniņi tiešām runāja pa vienam pēc kārtas katrs pateica tieši vienu vārdu, un tad pa otram lāgam vēl pa vienam. Tas bija ne mazāk kaitinoši kā runāšana vienlaikus. Pieminot dzērājus, velniņam, kurš to teica, acīs iegailējās zaļas uguntiņas.
- Pa vienam nozīmē PA VIENAM. Tu, pirmais, kāpēc jums patīk dzērāji?
- Dzērāji… likās, velniņš to izdveš neiedomājamas mīlestības pilnā balsī, kā stārķiem patīk vardes, kā eži mīl čūskas, kā līdakas mīl mazās zivtiņas tā mēs mīlam dzērājus. Ak, dzērāji, dzērājiņi…
- Paga, jūs mīlat dzērājus kā… barību?
- Nūja! pirmais teica, un pārējie seši sparīgi māja ar galvu. Mēs ēdam dzērāju bailes, graužam nodzertās dvēseles un spēlējamies ar salauzto prātu! Kamēr vien uz pasaules ir kāds dzērājs, esam arī mēs!
Jā, to Alise spēja saprast. Mazie parazīti pārtika no cilvēkiem, kas sevi bija noveduši teju līdz pilnīgai pašiznīcībai, turklāt gluži apzināti. Viņa bēdīgi palūkojās uz onkuli. Tātad jau tik tālu… Agrāk viņš par velniņiem nebija sūdzējies, tas bija jaunums, tātad viņš bija nodzēries tik tālu, ka parazīti bija ieradušies, lai savāktu visu, kas no viņa vēl ir atlicis.
- Ja es jūs palaidīšu vaļā, jūs atkal iesiet pie mana onkuļa, Alise atkārtoja.
- Jā, jā, jā, atkal velniņi runāja kori un sparīgi māja ar galvu.
- Nedrīkst! izbailēs iesaucās Alise, bīstoties gan ne par onkuli, bet par sevi. Viņa negribēja vēlreiz piedzīvot kliegšanu un izmisumu onkuļa acīs. Velniņi tikmēr dīdījās pie kājām: varēja redzēt, ka viņiem netīkama bija tāda komandēšana no skuķa puses, bet līdzēt tur neko nevarēja neizprotamu iemeslu dēļ viņi Alisi klausīja.
- Labi… Tātad… Ja reiz jūs nākat pie dzērājiem, tad kāpēc paklausījāt mani? Tu, trešais, tu atbildi! Alise pievērsās velniņam, kas viscītīgāk un nopietnāk skatījās viņai acīs.
- Mēs nākam pie dzērājiem, pie tādiem onkuļtētiņiem un onkuļtantēm, un visiem citiem. Ui, kur tie ir labi, kad tā krietnāk iespirtoti! Un akniņas, kādas viņiem ir akniņas! velniņš sāka stāstīt, noklīstot no uzdotā jautājuma. Pieminot akniņas, visi velniņi kāri un neganti nolaizījās: likās, jau no aknu pieminēšanas vien visiem mutē sariešas asinis. Alise bija pārliecināta, ka tās bija asinis.
- Akniņas, akniņas, akniņas… visi velniņi kori sāka skandēt kā senu un labi iedziedātu dziesmu, te kanonā, te unisonā, te minorā, te mažorā: tas izklausījās tā, it kā viņi jau turētu zobos pa krietnai asiņainu aknu procijai un nu mēģinātu jēlo gaļu sakošļāt.
- Klusu! Kāpēc es jūs redzu, un kāpēc jūs man paklausījāt?
- Dzērāji no mums baidās, visi dzērāji zina, ka mēs esam un ka mēs nāksim. Un viņu bailes ir tik garšīgas… Alise sāka justies kā kulinārijas raidījumā lai kādu domu velniņi sāktu, tā beidzās ar viņiem kaut kā tīkama un garda pieminēšanu, zobu zibināšanu un laizīšanos. Visi dzērāji zina, ka var nodzerties līdz baltajiem velniņiem. Un tad mēs esam klāt. Viņu bailes mūs atbrīvo un dzen uz priekšu. Un galu galā mēs aizejam ar visu dzērāju. Parasti. Katrs dzērājs mums ir dzīres. Katra nobendētā dzīve mums ir svētki. Mēs esam, un viņi to zina.
- Tuvāk pie lietas, par manu onkuli! Alise netika vaļā no sajūtas, ka viņa sapņo, tomēr šim sapnim bija būtiski trūkumi tas bija pārāk skaidrs, pārāk ass, pārāk sajūtām piesātināts.
- Dzērājonkuliņtētiņš zināja, ka mēs esam tuvu, tāpēc steidzās mājās. Mājās ir vairāk drošības, jo parasti mājās ir arī sargeņģelis, vārdu "sargeņģelis" velniņš izrunāja rīstoties, it kā cenšoties nepateikt to, kas tomēr jāpasaka, baltais spārnainais, vārdsakot, velniņš ātri nobēra un noskurinājās, cerot, ka varēs iztikt bez vārda "sargeņģelis" lietošanas, kas, kā redzams, izraisīja nepatiku visos pūkainajos radījumos, kuri dīdījās Alisei pie kājām. Baltais spārnainais sargā, reizēm pieskata, reizēm palīdz, un reizēm mēs netiekam pie akniņām, pēdējā piebilde tika izteikta ārkārtīgi grūtsirdīgā tonī, kas pauda teju visas pasaules ciešanas par netaisnībām.
-Ja es redzu jūs, tad kāpēc es neredzu sargeņģeli? Un kāpēc vispār es jūs redzu, ja reiz jūs nākat tikai pie dzērājiem? Kā parasti, katra atbilde radīja arvien vairāk jautājumu.
Velniņi samulsusi saskatījās, pamīņājās, žēlām acīm skatījās uz Alisi, bet varēja redzēt, ka atbilde vienalga būs jāsniedz.
- Nu… Nu… Tu jau arī esi dzērājonkuliņa baltais… spārnotais… sarg…eņ…ģelis, lēni sācis savu sakāmo, beigas velniņš izgrūda rīstoties, cik ātri vien varēdams.
- Es? Velniņu sacītais, ka viņa neviena nemīlēta un nevienam nevajadzīga varētu būt kādam sargeņģelis, bija pārsteidzis meiteni nesagatavotu.
- Jā… negribīgi novilka velniņš un palūkojās uz blakusstāvētāju, lai tas viņa vietā turpinātu sarunu. Varēja redzēt, ka šim sargeņģeļu pieminēšana jau apnikusi.
-Jā… runāšanu pārņēma nākamais velniņš, kamēr tu viņam esi, tikmēr tu viņu sargā… Nu, ne tā, ka pieskati, velniņš mēģināja paskaidrot, redzot Alises neizpratnes pilno seju, kura cita starpā pauda, ka nez vai viņa to savu onkuli sargā. Kamēr šī vieta ir tavas mājas un onkuļdzērājtētiņš tava ģimene, tikmēr tu esi viņa sarg… baltais spārnotais. Un tāpēc mēs tevi paklausījām. Mums bija jāklausa, jo tu attiecībā pret dzērājonkuliņu esi augstāk. Un tu no mums nebaidies, jo neesi dzērājs. Dzērājiņi gan no mums baidās, ui, kā baidās, manāmi ielīksmots ar domu par dzērāju bailēm, velniņš aplaizījās.
Alise samulsa. Viņa sargā savu onkuli savu onkuli, kurš viņu lamā, sit, kurš par viņu nerūpējas, sauc par krustu sev kaklā. Viņa ir šī cilvēka sargeņģelis. Baltais spārnotais, labais, sargājošais.
Kamēr Alise prātoja, velniņi atkal sāka dīdīties.
- Laid mūs vaļā, nu laid, laid taču, vaļā, vaļā, akniņas, ņigu ņegu cits caur citu tie sauca un centās pievērst Alises uzmanību.
- Ja es jūs palaidīšu, jūs atgriezlsieties pie onkuļa? jau trešo reizi pārjautāja meitene.
-Jā, jā, dzērājonkuliņš, jā, ņamma… cits caur citu ar alkanu spīdumu acis tie čerkstēja.
- Tad es nevaru jūs laist vaļā… Vai jūs varat man apsolīt, ka iesiet kaut kur citur? Tad varbūt es varētu jūs palaist vaļā, Alise mēģināja piedāvāt izeju, kas varētu apmierināt abas puses.
- Tā laikam gan nesanāks… mēs pēc dzērājonkuliņtētiņa atnācām. Mums viņu vajag.
- Ko tad man ar jums darīt?
- Laid vaļā! Jā, laid vaļā! Nu laid taču! cits caur citu tie sauca, grūstīdamies un mēģinādami nostāties labākā pozā, lai Alise viņus uzklausītu.
Alise šaubījās. Ja palaidīs, būs slikti. Un laikam jau slikti ne tikai onkulim, bet arī pašai Alisei. Ja nepalaidīs, tad velniņi tā arī pie viņas paliks un droši vien sekos visur līdzi. Laid vaļā! Mēs tev vietā atvedīsim vienradzi! viens no velniņiem mēģināja piedāvāt darījumu, taču pie vienradža pieminēšanas blakus stāvošais velniņš šim spēcīgi iedunkāja. Ē, mēs tev vietā atvedīsim mākonīšu poniju, viņš ēd taureņus un kakā varavīksnes! cits velniņš pārņēma vairāksolīšanu. Taureņi un varavīksnes Alisi neuzrunāja, viņai patika pelēcība, lietus, migla. Jo mazāk krāsu, jo labāk.
- Laid mūs vaļā. Laid mūs vaļā un vienkārši ej prom. Vai ej gulēt, bet labāk jau prom. Aizej prom un nenāc atpakaļ. Vai atnāc vēlāk. Mēs atnācām pēc onkuliņa un bez viņa prom neiesim nemaz.