Alise joprojām domāja. Jā, vilinoša iespēja iziet pa durvīm, zinot, ka atgriežoties onkuļa, visticamāk, vairs nebūs. Vai arī ja būs, tad miris un bez aknām. Akniņām. Nebūs vairs neviena, kas sit, lamā, draud, uzbrūk. Un arī neviena, pie kā atgriezties. Un viņa taču onkulim ir vajadzīga, onkuļa sargeņģelis. Vienu reizi dzīvē ir pilnīgi skaidrs, ka kādam ar viņu var klāties labāk nekā bez viņas. Pat ja tas ir tikai agresīvs onkulis, tā ir viņas ģimene. Citas nav.
- Nē, es jūs nelaidīšu vaļā. Alise bija pieņēmusi lēmumu. Ja vienīgais, kurp jūs varat doties, ir pie mana onkuļa, tad es jūs vaļā nelaidīšu.
- Nē, nu laid, nu kāpēc, laid! Alisei pie kājām sākās neganta rosība, velniņi cits caur citu sauca, klaigāja, grūstījās, rāpās Alisei pa starām uz augšu, plūkāja bikses un mēģināja iekosties.
- Mierā, liecieties mierā! Nelaidīšu!
- Tu mūs vari nelaist, bet nevari pavēlēt. Mēs nekur nepazudīsim, iekams tu mūs nepalaidīsi, un no kaut kā mums ir jāpārtiek, rēķinies ar to! noteica viens no velniņiem, un pūkainīši, kas likās pat nedaudz piemīlīgi, pamazām sāka izskatīties arvien mazāk pūkaini un mazāk piemīlīgi. Alisei sametās neomulīgi, taču šo sajūtu viņa centās aizgaiņāt ar pārliecību, ka ir onkulim vajadzīga šī ir viņas iespēja būt noderīgai, svarīgai. Turklāt likās, ka velniņi viņai īsti neko nevar nodarīt, jo viņa nav dzērāja, tie varēja vienīgi viņai traucēt, bet ne nopietni kaitēt. Alise apņēmās cīnīties. Mazie mošķi tiešām bija neganti, neatkāpās ne soli, skrāpēja, raustīja, grūstīja, līda virsū, bet augstāk par stilbu, kur Alise bija piesitusi ar roku, nekāpa. Sēdēt vairs nebija pārāk ērti, gulēt neiespējami. Vienu bridi Alisei prātā iešāvās doma ja viņai neizdosies aizmigt, tad nevarēs ari pamosties. Tātad šis nekad nebeigsies. Sirsniņa nedaudz ietrīcējās, bet velniņi, sajutuši bailes, kļuva vēl aktīvāki. Nekādu baiļu, nodomāja Alise, ar mani viss būs kārtībā, un ar onkuli viss būs kārtībā. Un ar visiem viss būs kārtībā.
Pienāca rīts. Alise sēdēja pie loga kā pielīmēta, visu nakti negulējuši. Tikko mēģināja aizvērt acis, tā velniņi sāka rosīties, grūstīties un traucēt. Nu likās, ka miegs ir izgaiņāts un gulēt negribas. Saule ausa. Pirmie stari iespīdēja logā, istaba kļuva gaišāka, vairs nelija, onkulis mierīgi šņāca, joprojām nelāgi ozdams, bet vismaz vairs nekliedza un negrozījās. Alise paskatījās uz leju pie kājām nemanīja vairs nevienu pūkaino radījumu. Varbūt tas tiešām bija tikai sapnis, viņa nodomāja. Bija agrs, onkulis noteikti vēl ilgi gulēs, tāpēc Alise nolēma ari pati pagulēt un iemetās savā saliekamajā krēslā ar visām drēbēm. Taču kas tev deva… Bija skaidrs, ka velniņi dienas gaismā nekur nepazūd, vienkārši nav saskatāmi pārāk balti, pārāk pūkaini. Saules stari viņiem vienkārši spīdēja cauri, bet negantā uzvedība nekur nepazuda. Alise gan palika guļam, bet par miegu varēja aizmirst. Kņada bija neiedomājama velniņi klaigāja, dziedāja, raustīja Alisi aiz biksēm, uzvedās tā, lai meitenei pēc iespējas drīzāk gribētos tikt no viņiem vaļā. Bet viņa sakoda zobus un cieta. Cerēja, ka onkulis drīz modīsies un varēs dot kādu padomu. Taču onkulis ar mošanos nesteidzās. Aizgājis gulēt ļoti vēlu un noguris, viņš, kā likās, bija noskaņots nogulēt visas nedēļas normu. Alise pa to laiku cīnījās ar velniņiem, mēģinot izdomāt veidus, kā viņus ignorēt vai likt tiem uzvesties piedienīgi, tajā pašā laikā netīšām tos neatbrīvojot.
Onkulis sāka mosties tikai vakarpusē, bet pilnīgi pamodās tikai tad, kad istabā jau bija pamatīga krēsla.
Viņam sāpēja galva, slāpa, visa miesa smeldza, un sāns, uz kura viņš nekustīgi bija gulējis pēdējās pāris stundas, bija notirpis. Grīļīgi pieslējies, onkulis vispirms aizslāja uz tualeti, tad padzērās ūdeni turpat no vannas istabas krāna. Sajuties nedaudz labāk, viņš devās atpakaļ uz istabu, nolēmis vēl nedaudz pagulēt.
Alise nemierīgi grozījās savā krēslā. Viņa nebija gulējusi, nebija ēdusi, bija nogurusi no nemitīgās cīņas ar velniņiem, kas likās nenogurdināmi.
- Onkuli, viņa vārgā balstiņā sauca.
- Kas tev ir? Neredzi, ka man grūti? Kraties nost, tiec galā ar sevi pati, vīrietis atrūca.
- Onkuli, lūdzu, Alise bija pavisam pārguruši un izmisusi, bet padoties netaisījās. Varbūt onkulim būtu kāds padoms. Ja dzērāji zināja par baltajiem velniņiem, varbūt viņi zināja ari, kā no tiem tikt vaļā.
- Nu kas tev ir?
- Baltie velniņi, viņa vārgi izmocīja.
- Ko tu tur murgo? onkulis satrūkās. Viņš nekad dzīvē neies atzīt, ka viņam licies ir redzējis baltos velniņus. Tas likās liels apkaunojums, teju dzērāja pakāpes rādītājs. Un viņam negribējās atzīt nu jau ir tik tālu, ka baltie velniņi rādās. Guli un nemels niekus! viņš norūca un pats palīda zem segas, lai atkal iegrimtu smagā dzērāja miegā.
Alise palika viena. Velniņi sacēla neiedomājamu troksni, skraidīja apkārt, spēlēja muļķīgas spēles, neļāva Alisei ne gulēt, ne atpūsties.
Onkulis nogulēja teju diennakti no vietas. Alise pa to laiku ne acu neaizvēra un sev atkārtoja, ka onkulis jāsargā. Taču spēki gāja mazumā. Likās, jo vārgāka kļūst Alise, jo dzīvespriecīgāki top velniņi.
Kad onkulis atkal modās, viņš jutās pietiekami labi, lai kaut ko ieēstu un paskatītos pa logu. Tad viņš pamanīja izmocīto Alisi skatiens bija stiklains, piere nosvīdusi, meiteni kratīja drebuļi. Drudzī viņa visu laiku atkārtoja kaut ko par baltajiem velniņiem un to, ka tie nedrīkst iet prom, ka viņa sargās. "Jauns skuķis, gan pāries," nodomāja onkulis un uzmeta Alisei virsū mēteli, lai siltāk. Pats aizgāja uz tualeti un tad atgriezās gultā.
No rīta onkulis devās prom, uz Alisi pat nepaskatoties, un atgriezās tikai vakarā slapjām kājām, caurcaurēm izmircis, ar pudeli kabatā. Atkal lija, lietus skaļi pakšķēja. Alisi savā varā bija pārņēmis drudzis, bet gulēt viņa nevarēja velniņi joprojām bija tur, kur bijuši. Kad onkulis piegāja pie Alises, skats viņu iztrūcināja ne pa jokam meitenes acis bija lielas kā pogas un drudzī spīdēja, seja bija bāla, lūpas drebēja, un viņa nebeidza runāt par baltajiem velniņiem, lūdzot, lai tie liek viņu mierā. Onkulis izbijās.
- Kādi vēl baltie velniņi? viņš nikni jautāja.
- Tavējie, es viņus pasaucu, Alise izmocīja, tik tikko saprazdama, kas viņai tiek jautāts.
- Ko tu tur murgo? Kādi mani velniņi? onkulis iesvilās dusmās. Uzmetis meitenei naidīgu skatienu, viņš atgriezās pie savām darīšanām pie pudeles. Pēc divsimt gramiem viņš jau bija krietni iesilis un gatavs noskaidrot attiecības ar visu pasauli. Tagad attiecības bija jānoskaidro tikai ar vienu ar Alisi, kura apgalvo, ka viņam ir bijuši baltie velniņi, kas, protams, ir salti meli.
Alise joprojām gulēja ar vaļējām acīm un trīcēja. Onkulis piegāja meitenei klāt, jautāja, ko viņa iepriekš teikusi, bet Alise nesaprata. Viņa tikai skatījās kaut kur sev apkārt. Onkulis ātri aizsvilās, sapurināja meiteni, bet tas neko nedeva. Tad viņš atvēzējās un trieca savu smago dūri viņai piet plecu. Kaut kur nokrakšķēja atslēgkauls. Meitenei nebija spēka notuiēt līdzsvaru, citos gadījumos viņa vienkārši būtu no sitiena izvairījusies, bet nu jau spēka vairs nebija, tāpēc viņa atmuguriski pārlidoja pār krēsla roku balstu un nokrita, ar galvu atsitoties pret krāsns stūri. Onkulis piecēlās un paskatījās uz sakņupušo ķermenīti, kas, likās, bija bez samaņas.
- Es zinu tās tavas spēlītes, viņš nīgri noteica, iespēra Alisei pa sāniem un devās pie galda, kur uz avīzes stāvēja pudele un stikla glāze. Alise jau agrāk bija iemanījusies izlikties par beigtu, jo tas bija viens no veidiem, kā izvairīties no sitieniem.