Divas stundas pagāja. Iezvanījās melnais tālrunis. Vecītis pacēla klausuli.
- Senjor Alberto?
-Jā, klausos, Vecītis atbildēja.
- Senjor, nupat beidzās ANO sēde, lielākā daļa valstu pieņēma apstiprinošu lēmumu. Diemžēl tāda pārspēka priekšā esam spiesti padoties. Drausmīgais Ņujorkas liktenis nav atstājis vienaldzīgu nevienu.
Vecītis teikto paziņoja Sūtnim.
- Redzi? Visi agri vai vēlu padodas. Esmu bijis ļoti daudzās pasaulēs, un VISI ir padevušies. Ari šis darbiņš ir spīdoši paveikts, varu doties tālāk citos uzdevumos.
Sūtnis sāka samazināties, bet Vecītis pieskrēja pie viņa un uzsauca:
- Pagaidi! Atdod manu māju, kalnus un ceļu! Ļauj pirms tavu saimnieku atnākšanas vēl padzīvot kā agrāk!
- Mazliet pateicības esmu tev parādā, lai notiek.
Metāla plato pagaisa, ari ūdens siena pazuda, bet Vecīša
namiņš pats no sevis uzbūvējās vienā acumirklī.
- Vairāk neko nevēlies? Sūtnis jautāja.
- Nū, man it kā vairāk neko nevajag, bet vai to Ņujorku tu nevarētu uzbūvēt atpakaļ ar visiem ņujorkiešiem, ko pārvērti par volframa putekļiem?
Atkal parādījās ekrāns, un Vecītis pats savām acīm redzēja, kā pelēkais tuksnesis atkal pārtop par pasaulē lielāko pilsētu. Sūtnis pa to laiku jau bija samazinājies līdz futbolbumbas lielumam.
Paliec sveiks, Vecīt! Bet nākotnes tev tāpat vairs nav. Kad mani saimnieki ieradīsies šeit, tev būs tas gods pirmajam viņus sveikt.
Sūtnis ar vienu no saviem izaugumiem putekļos uzzīmēja apli un izgaisa. Līdzās uzzīmētajam aplim stāvēja galds un uz tā melnais tālrunis. "Laikam aizmirsa," nodomāja Vecītis.
Saule spoži spīdēja zilajās debesīs, un lejā laiskus viļņus vēla jūra. Vai tiešām tas viss pagaisis? Ieradīsies nezināmi varenie no citas pasaules un izmantos mūs pārtikai? Vecīša prātā bailes mijās ar izmisumu, viņš jutās pilnīgi bezspēcīgs ļaunā likteņa priekšā.
Tikām smiltīs uzzīmētajā aplī kaut kas notika: tajā cits pēc cita materializējās mazītiņi priekšmeti diska formas, kubi un taisnstūri, citi bija piramīdas vai cilindra formā. Ko Sūtnis bija teicis par masas pārvietošanu kosmosā? Ahā! Vecītim prātā iešāvās neprātīga ideja. Cerību spārnots, viņš paķēra lāpstu un sāka no visa spēka zvetēt pa apli zemē. Dažādas formas priekšmeti turpināja materializēties cits pēc cita, bet Vecītis tik sita un sita. Daži priekšmeti gribēja izbēgt no apļa, bet ari tur Vecīša lāpsta viņus panāca. "Jāsit, kamēr vēl maziņi," Vecītis pats sev teica un turpināja šķaidīt citplanētiešu armādu. Tūkstošiem, varbūt simtiem tūkstošu svešo kosmosa kuģu aizgāja bojā zem Vecīša lāpstas. Līdz ar saulrietu iebrucēju straumīte kļuva sīkāka, līdz apsīka pavisam.
Uzveicis iebrucējus no citas galaktikas, Vecītis piegāja pie melnā tālruņa un pacēla klausuli. "Ja vēlaties runāt angļu valodā, ievadiet…" Vecītis pacietītīgi pagaidīja, līdz klausuli pacēla cilvēks
klausuli pacēla cilvēks.
Pasakiet tiem saviem cilvēkiem ANO, ka padošanās tiek atcelta! Svešo kara floti iznīcināja Vecītis, pilnā vārdā Alberto Hosē de Vardans. Nezvaniet man, kādu laiciņu vēl būšu aizņemts.
Vecītis nolika klausuli, savāca tuvumā žagarus un koka gabalus un iekūra aplī uguni. "Tā tagad būs vissvētākā uguns uz Zemes lai arī kāds ķēms nāktu ārā no šī cauruma, viņš tiks ugunī!" Tā domāja Vecītis un iemeta ugunskurā vēl pagalīti.
Didzis Sedlenieks CŪKA
Tas notika rudeni, laikam novembri. Bija visīstākais veļu laiks, kad tumsa naktīs ir tik melna, ka vai ar nazi var griezt. Reizēm mākoņi izklīst, tad ledainās zvaigznes lūkojas tevī kā abpusēji asi dunči, nezināmas ēnas iet aiz muguras un kaut kas bīstams pārskrien pār ceļu. Ir tumsa, ir nakts, īsta veļu nakts…
Tonakt pie galda bijām trīs vīri es, Bruno un mācītājs Vinters. Ja tā no malas paskatītos, tikai retais mūs nosauktu par labiem cilvēkiem: es sīks kontrabandists un reizēm kauslis, Bruno cietumā nosēdējis vairāk, nekā uz brīvām kājām pavadījis, bet mācītājs Vinters tikai kancelē bija svētulīgs. Aiz viņa muguras bija tāds grēku kalns, ka visai draudzei būtu gadu jāpūlas, lai tos kāds spētu piedot.
Aiz loga grabinājās slapjš sniegs, reizēm rūtī ar plakšķi iesitās kāda aizkavējusies lapa. Uz galda svece, citur vēl dažas, jo elektrība jau sen atslēgta. Zem galda liela pudele, kurā Vinters atnesis savas saimniecības vadītājas brūvēto dziru tas arī vienīgais, kas šādā laikā spēja dot prieku un siltumu.
Bijām jau labu laiku tā sēdējuši. Bruno bija pamatīgi sastrīdējies ar mācītāju par piedošanas definīciju. "Vot, es," apgalvoja Bruno, "vispār nesaprotu, kas tā piedošana tāda ir. Ja kāds man kaut ko sliktu izdara, tad tas ir izdarīts. Nekādi vārdi to nevar vērst par labu." Mācītājs
Vinters lika pretī visiem zināmo teoriju par visa piedošanu no augšas, vajagot tikai palūgt. Tā viņi labu laiku strīdējās, un šķita jau, ka beigsies tas ar kautiņu. Es teicu: "Paklau, veči, atdziestiet mazliet, nav labi tā saviem ļaužiem plēsties. Manuprāt, ir tā kad pārestība vairs nesāp un ir vienalga, tad arī ir piedots. Vai tad ne?" Bruno uzreiz piekrita, bet Vinters vēl labu bridi kaut ko burkšķēja par otra vaiga pagriešanu.
Lai mainītu tematu, sāku stāstīt jaunākās tenkas par kaimiņiem tam teļš nosprādzis, tam bites izsalušas, vietējais autobuss saplīsis un veikalā beidzies alus. Vinters laiku pa laikam pildīja glāzes, un līdz ar līmeņa krišanos pudelē mums kļuva aizvien jautrāk. Visbeidzot Bruno no aizkaktes izvilka akordeonu čupā grūžamo, kā viņš to dēvēja. "Pār Raiņa kapiem lido kraukļi…" sēca Vinters. "Nav vērts, nav vērts…" mēs ar Bruno piebalsojām. Kā atbalss kaut kur ārā sāka ķērkt īsts krauklis. Tam arī miegs nenāk? Vinters jau no savas dziras bija pavisam švaks kļuvis. "Ko tu, krauklīti, kraucini? Vai tu maitu sajuti?" viņš murmināja. "Jā, jā viņš velk un izvelk sava dēla līķi," Bruno mācītāju izmēdīja. "Ej, Vinter, labāk gulēt, tev jau spoki sāk rādīties."
Vinters arī apvilka mēteli un nedrošām kājām devās uz durvīm. Vējš atrāva durvis un iemeta virtuvē saujām saķepušo sniegu un pārmirkušas lapas. Sveces nodzisa, mācītājs bija prom.
Pamodos no saules stara dūriena acī. Tas izrādījās tik stiprs, ka gandrīz pārplēsa galvu. Atvēru acis un pavēros apkārt it kā mana virtuve, it kā jau diena ataususi. Saule pazuda aiz mākoņa, un iestājās parastā, pelēkā un nekam nederīgā diena. Nez kāpēc no plauktiem nocelti katli un bļodas, uz grīdas mētājas cūku kaujamais duncis un kaut kādas asiņainas lupatas? Kas, pie velna, te vakar noticis? Sasprindzināju prātu un sāku atcerēties. Tā, Vinters aizgāja, Bruno sāka činkstēt, ka gribot ēst, es piedāvāju nokaut cūku, šo to uz karstām pēdām apēst, pārējo salikt mucā sālīšanai. Tiktāl skaidrs, bet kur palicis Bruno? Laikam paēda un aizgāja mājās.
Izgāju pagalmā: tur sniega ķēpa sniedzās jau krietni pāri potītēm un aukstais vējš lika mēteļa apkakli uzsist augstāk. Intereses pēc aizgāju līdz kūtij, bet tur šausmu lietas viss notašķīts ar asinīm ne tikai kūtī, bet tai visapkārt. Laikam jau dzērumā būsim to suķi kāvuši aplam nemākulīgi.
Kas tad tas? Līdzās kūtij zemē mētājās kaut kas melns. Piegāju tuvāk Svētā Dievmāte! tas taču mācītāja Vintera amata tērps! Iemīdīts dubļos un viss klāts asiņainām pēdām.
Šausmas iezagās dvēselē kā melnas knaibles un saspieda sirdi pikucī. Vējš pēkšņi kļuva vēl asāks, un sāka līt ledusauksts lietus. Iesteidzos kūtī un piegāju pie aizgalda. Viena cūka tūlīt pienāca klāt, bet otru pustumsā nespēju saskatīt. "Cūk, cūk, nāc šurp, labulīt!" Aizgalda tālākajā stūri kaut kas nobūkšķēja, tātad arī otra cūka bija uz vietas. Ārprāts! Ko mēs vakar esam izdarījuši ar mācītāju? Ko nokāvām un apēdām?