Vēl pēc palielas glāzes ugunsdziras onkulī pamodās vēlīgums, un viņš devās lūkot, kāpēc skuķis vēl nav piecēlies. Pienācis klāt, viņš sabijās ap meitenes galvu pletās liela tumša asiņu lāma, acu skatiens bija stiklains, bet tukšs.
- Ak nē, ko es esmu izdarījis… Kas nu būs? Ko man tagad darīt? onkulim izlauzās asaraini dzērāja šļupsti tiesa, vairāk viņam bija žēl sevis, nevis meitenes. Viņš atgriezās pie pudeles, pāris malkos iztukšoja visu, kas palicis, tad devās uz gultu, kā patvērumu meklēdams. Ejot viņš vēl uzmeta pēdējo skatienu Alises ķermenim, cerot, ka iepriekš redzētais būs bijis tikai šķitums. Taču nē, viss bija tieši tā, kā viņš atcerējās, ielas laternu gaismā spīdoša asiņu palts, tukšs skatiens, nekustīgs ķermenis. Vienu bridi viņam likās, ka apkārt Alisei kaut kas kustas, bet tās bija tikai automašīnu gaismas no ielas.
Viens, viņš bija palicis pilnīgi viens. Viens savā miteklī, savā dzīvē. īsti par to viņš vēl nedomāja, ugunsdzira solīja ieaijāt mierīgā miegā. Taču kaut kas nebija lāgā. Viņam šķita, ka pa viņu kāds rāpo, lien, klūp virsū un ar maziem asiem zobiņiem kož. Viņi bija atpakaļ mazie baltie velniņi. Rāpoja, līda, lēca visi viņam virsū, visi ļauni un priecīgi. Cits caur citu tie sāka stāstīt.
- Viņa gribēja tevi pasargāt, ai, kā gribēja!
- Bet mēs neļāvām.
- Nemaz neļāvām.
- Nevar taču ļaut!
- Spītīga, sargāja.
- Ui, kā sargāja!
- Tu gan nesargāji, nenosargāji!
- Nepieskatīji.
- Ļāvi, lai aiziet.
- Un nu vairs nav, vairs nesargā.
- Pats nobendēji.
- Pats mūs atbrīvoji.
- Vai, kā atbrīvoji.
- Bet bija jau tik tuvu!
- Septiņas dienas nedzertu.
- Briesmīgas septiņas dienas nedzertu.
- Mīlētu to skuķi, kaut nedaudz mīlētu.
- Mēs aizietu, pavisam aizietu, jo mums te vairs nebūtu ko darīt.
- Skuķis nezināja, bet centās, nez uz ko tā muļķīte cerēja, bet centās. Mīlēja tevi tomēr. Jā, jā, jā. Re, kā mīlēja.
- Vai svecīti baznīcā par tevi būtu nolikusi.
- Vienu sūda svecīti. Vienu.
- Bet tu jau ceļu uz mieru viņai nerādīji. Zināji, bet nerādīji.
- Vienu svecīti. Un mēs būtu prom.
- Ai, kā mums paveicās, ai ai ai…
- Kaut vai būtu tu viņu mīlējis un paņēmis viņas ciešanas uz sevi.
- Pats cietis ciešamo, mīlējis mīlamo.
- Arī tad mēs būtu prom. Prom-prom-prom.
- Bet nu ir labi, nu ir dzīres.
- Akniņas, akniņas, akniņas.
Baiss balsu murskulis vēlās onkulim pāri. Viņš nesaprata, kas ir tas, ko viņš redz, viņš neticēja tam, ko dzird, viņš tikai manīja sev visapkārt baltos velniņus. Gultas galā stāvēja loti skumjš tēls. Likās, ka Alise ir piecēlusies.
- Tas laikam arī viss, onkuli… Tu nobendēji savu sargeņģeli, neko darīt. Man tagad jādodas meklēt savs ceļš. Neesmu ne kristīta, ne iesvētīta, būs grūti, bet es redzu daudz gaismas un krāsu. Es atradīšu. Bet tu… Tevis vairs nav. Dusi mierā.
- Akniņas, akniņas, akniņas… Tās tik bija dzīres, tā tik bija izēšanās. Tik daudz baiļu, kauna, grēku. Kas to būtu domājis, ka sargeņģeļa nobendēšanas grēka garša ir tik lieliska, un tās akniņas, tās akniņas… Pa grīdu prom no onkuļa gultas vēlās septiņi kamoliņi, kas čaloja un murdēja daudzbalsīgā korī, apmierināti ar padarīto. Tuvāk ieskatoties, kamoliņi atgādināja mēslu vaboles visi kopā tie stūma pelēku bumbu, kas izskatījās kā no mēsliem veidota.
Kur mēs šito dvēseli liksim? Kādus priekus piesolīsim? Kurai mātei dosim pasaulē laist? Vai šķīstīšanas gunī uzreiz? Šitādus mēslus manas acis sen nav skatījušas! Ņam, ņam, ņam.
Armands Skutelis kritusi zvaigzne
"Ej un notver krītošu zvaigzni!"
Džons Donns
Dzeltenā saule jau laidās lejā pār brūnajiem smilšu pakalniem, kamēr lielā un krāšņi sārtā joprojām bija zenītā un cepināja visu dzīvo un nedzīvo dabu ar divkāršu sparu. Tikmēr ziemeļrietumos klusi, gandrīz neviena neievērota, ausa mazā un zilā nebēdniece, jaunākā no trim debesu māsām.
Ēso, salicis abas plaukstas virs acīm, raudzījās tālumā, lai redzētu, vai nenāk viņa dzemdinātājs. Audzinātāja kopā ar viņa divām māsām un brāli bija palikusi ciematā, bet ašajam Ēso vienmēr patika paieties varenajam medniekam, dzemdinātajam Tēdo pretī, lai pirmais ieraudzītu, kādu medījumu naksnīgo lidoni, melno dzelkšņčūsku vai treonu tas kopā ar pārējiem dzemdinātājiem un jaunuļiem bija nomedījis. Ēso pats jau bija diezgan ašs un sp ēcīgs jaunulis. Vēl pāris nakšu, viņš domāja, un varēs pievienoties pārējiem, doties cauri tuksnesim uz ēnainajiem mežiem tālumā.
Tur jau viņi nāca. Lielais Erko ar Grodo pa priekšu kā dzimtu sargātāji. Tad dzemdinātāji Sijo, lēdo, Merko, Viss un Kodo. Un pašās beigās, nesot medījumu, vesels bars ar jaunuļiem gandrīz tikpat jauniem kā viņš pats vai mazliet vecākiem -, tiem, kas vēl nebija atraduši sev piemērotas nākamo jaunuļu audzinātājas.
Ēso bija jauns, bet jau izaudzis no tā vecuma, kad bērnībā mēdz lēkāt augšā lejā, lai izrādītu savu sajūsmu par mednieku karavānu, kas pārradās atpakaļ mājās. Viņš tikai stāvēja lielās kāpas galā un gaidīja nācējus, nevairīdamies sarkanās saules svelmes un lūkodamies tieši tās sejā, pacēlis acis uz augšu.
"Neizaicini dzīvības devēju!" kāds no attāluma iekliedzās.
Tas bija viņa bērnības draugs, jaunulis Olli. Viņš bija tikai pāris nakšu vecāks, un šis bija tā pirmais medību gājiens. Pārējie, protams, par šādu kliegšanu bija mazliet pikti, jo jaunulim bija jāievēro noteikti likumi… pastāvēja hierarhija un kārtība, bet Olli par to daudz neuztraucās. Ciemats bija dzīvojis pēc senajiem likumiem jau tūkstošiem gadu, bet viņam bija savas domas, jaunas idejas. Viņš zināja, ka kādu dienu būs viens no dzimtas sargātājiem. Varbūt pat vienīgais. Un tad viss mainīsies. Tad viņi dosies prom no tuksneša un apmetīsies uz dzīvi lielajā, ēnainajā mežā. Jā, tur uzglūnēja daudzi plēsīgi zvēri un citas briesmas, ari meža gari, bet viņi varēja uzcelt ap apmetni lielu sētu… un medījuma tur bija, cik uziet, tāpat kā svaiga ūdens.
Karavāna beidzot uzkāpa uzkalnā, un Tēdo ar abām spēcīgajām plaukstām satvēra jaunā Ēso galvu. Jaunulis turējās pretī, cik spēka, un lepnajam medniekam tas patika. Ēso auga pa stundām, un lepnais dzemdinātājs jau gara acīm varēja saskatīt lielo un stalto vīru, kas pēc vairākiem sauļu cikliem ieņems viņa vietu medību karavānā. Un tad Tēdo varēs kļūt par vecajo un pieskatīt audzinātāju apmetni. Viņam nebūtu nekādu iebildumu.
"Kādas bija medības?" Ēso šaurās acis paplašinājās.
"Ne tik labas kā pagājušajā ciklā, bet labāk nekā bada gados," dzemdinātājs atbildēja, nāsīm lēnām saplokot. "Ašri sarkanā," viņš norādīja uz augšu, uz sauli. "Tā nav mums labvēlīga. Jāgaida zilās Lū stunda."
"Vajag izstrādāt jaunu taktiku. Tad medībās ies vieglāk. Zvēri arī mācās, viņi zina, kā mēs esam medījuši jau simtiem gadu," jaunais Olli iejaucās sarunā, bet vecākie biedri tikai palocīja ausis par tādu ieteikumu.
Pāris stundu laikā viņi sasniedza ciematu, kur pavisam jaunie bērni, nākamie jaunuļi, spiegdami un kliegdami metās tos sagaidīt. Vecajie vīri ar vecākajām audzinātājām saņēma brašo mednieku iegūto medījumu un devās gatavot svētku maltīti. Medības bija galā, un tuvojās kārtējā nakts, kuras laikā, lai atbaidītu lielos tuksneša ežus, viņi mēdza kurināt ugunskurus ārpus ciemata būdām. Tādēļ Ēso šaudījās no būdas uz būdu, meklējot savu audzinātāju Šī, lai uzzinātu, vai pie būdas sakurt ugunskuru no Okti zariem vai Viksnas ēnainā meža pinuma… Šī nakts solījās būt īpaša un svinama, tāpēc Viksna šķistu piemērotāka izvēle.