Audzinātāju viņš atrada kādā no nomaļākajām un necilākajām ciemata zaru būdiņām. Šī turēja rokās kādu no mazākajiem audzināmajiem un izskatījās mazliet norūpējusies, tāpēc jaunais un dzīvespriecīgais Ēso šobrīd pat nevēlējās ilgi uzkavēties tās tuvumā.
"Okti vai viksna?" viņš ielēca iekšā nelielajā būdiņā, bez īpašām ceremonijām aicinot izvēlēties. "Ir laba nakts… Viksnas pinums būtu tieši laikā."
Šī palocīja galvu.
"Viksna būs laba, vecākais," viņa klusi atbildēja, savelkot seju noslēpumainā smaidā. "Un vēl… esi uzmanīgs, šī tiešām ir laba nakts."
Viņas acis paplašinājās. Ari Ēso paplašināja acis. Viņš zināja, ko Šī ar to domā.
Viņa dzimta bija sasēdusies ap vienu no lielākajiem ugunskuriem ciematā. Tēdo, Ēso, viņa brālis un divi vecajie Krajo un Šulo kurināja viksnas zarus un dziedāja dziesmu par neuzvaramo Dolu, kas sen senos laikos bija pieņēmis Lū, zilās saules dāvanu uguni. Klusi tiem pievienojusies bija arī Kraši, Sikja cilts nākamā audzinātāja. Viņa, raudzīdamās Ēso acīs, pievienojās dzimtas locekļu dziesmai. Gan Ēso, gan dzemdinātājs Tēdo zināja, kāpēc viņa ir atnākusi.
"Ej un stāsti… stāsti savam dzemdināmajam… stāsti savam jaunulim… un viņa jaunulim," vecais Šulo iesāka. "Stāsti par Gokdū un viņa nākšanu no debesīm."
"Kad zeme vēl bija jauna un auglīga," Krajo turpināja.
"Pirms tūkstoš cikliem tā tāda bija," tālāk dziedāja Tēdo.
"No debesīm nolaidās lielais Gokdū savā uguns vairogā," Ēso turpināja.
"Nolaidās Gokdū uguns vairogā un atņēma zemei auglību. Viņš atvēzēja roku, un zemi pārklāja putekļi un gara, bezgalīga nakts. Viņš raidīja vēju, kas atņēma dzīvību, un laida pasaulē nezvērus un mošķus. Divus simtus ciklu tie postīja un nīcināja Vaba-Tu ļaudis, līdz nāca Krors un iedzina Gokdū sarkanās Ašri rīklē. Un cilvēki ieguva mieru."
"Ej un stāsti," Ēso pabeidza. "Stāsti savam dzemdināmajam… stāsti savam jaunulim… un viņa jaunulim."
To pateicis, viņš nopūtās un ielūkojās jaunās Kraši acīs. Tās paplašinājās.
Viņš pasmaidīja. Dzimta uzsāka jaunu dziesmu.
"Palūko tur," atspiedusies pret Ēso krūtīm un lūkodamās sprakšķošo ugunskuru sejās, Kraši rādīja uz debesīm. "Zvaigznes spieto."
"Atkal…" domīgi ierunājās Ēso, paceldams acis pret plašo debesjumu. Tur augšā, tieši virs viņu galvām uz visām pusēm šaudījās, iedegās un apdzisa sīki punktiņi. Tas bija skaists skats. Tiesa, viņš īsti nesaprata, kādēļ gan zvaigznes tā dara. Nekad agrāk viņš par ko tādu nebija dzirdējis.
"Tā jau ir trešā reize pēdējā cikla laikā," viņš domīgi izdvesa. "Šodien tās ir īpaši aktīvas."
"Tas dejo mums," jaunā audzinātāja iesmējās. "Šī ir laba nakts. Tu to zini."
Jaunula acis paplašinājās.
"Zinu gan."
Un Ēso lūkojās dejojošajās zvaigznēs. Saules bija aizgājušas dusēt, nakts bija klusa un tumša kā parasti… Visi gulēja mierā, izņemot šos mazos punktiņus debesīs. Šos spoži dzeltenos punktiņus. Un viņš sāka domāt par to, kas gan tās īsti bija? Vai tiešām tās bija sauļu audzinātājas, kā daži teica? Vai Krora medību biedri? Varbūt kas pavisam cits?
"Kroram ir labas medības," Kraši domīgi turpināja, mirkšķinādama acis. "Mūsu ciltī saka ja zvaigznes dejo, tad tas ir labi. Tad ir labas medības un Krors ir apmierināts. Vai tu zini, ka pēdējo reizi zvaigznes tā dejoja, kad Krors patrieca briesmīgo Gokdū?"
"Tiešām?"
"Jā. Tā teica mana audzinātāja. Un to viņai bija teikusi viņas audzinātāja un visas audzinātājas pirms tās. Kad zvaigznes dejo, tad ir labi. Tas ir uz labu."
Ēso acis bija tik platas kā vēl nekad. Nakts bija bezgala rāma, un viņi varētu te sēdēt un runāt… kaut vai visu atlikušo mūžu. Te bija tik mierīgi un jauki.
Pēkšņi viena no zvaigznēm atdalījās no pārējām un sāka diet viņu virzienā. Ēso to pamanīja un uzmanīgi norādīja Kraši. Zvaigzne spīguļoja viņiem pretī, it kā mādama ar roku, laizdamās arvien zemāk un zemāk.
Vīri, kas sēdēja ap ugunskuru, beidzot ari bija to pamanījuši. Tie pacēla acis augšup, tās sašaurinājās, bet ausis plaši izpletās. Satraukuma pazīme. Visi gaidīja, kas notiks tālāk.
Spožā zvaigzne kjuva arvien lielāka un lielāka. Tā tuvojās tiem arvien ātrāk un ātrāk, atstādama aiz sevis spoži sārtu sliedi naksnīgajās debesīs. Dzemdinātāji, audzinātājas un vecajie metās pie zemes un sāka lūgt Krora palīdzību. Kraši piespiedās cieši klāt Ēso.
Zvaigzne pārlaidās viņiem pāri un nolaidās tālu, tālu siltajā tuksnesī. Virs horizonta pacēlās plašs uguns mākonis. Kādu bridi valdīja ierastais klusums. Sprakšķēja tikai kurtie ugunskuri. Tad tālumā, vietā, kur zvaigzne bija nokritusi un uzliesmojusi, nograndēja tāds troksnis, it kā desmit zibeņi būtu spēruši vienuviet.
Ciematā izcēlās panika.
"Tās ir Krora dusmas!" kāds iekliedzās, un visi ap ugunskuriem tupošie nometās zemē un sāka lūgties. Tikai jaunais Olli mazliet nostāk stāvēja kājās un cieši vēroja horizontu, kur liesmoja nolaidusies zvaigzne. Bet liesmas pamazām pagaisa skatienam bezgalīgajā tumsā.
"Vai viss ir beidzies?" Kraši klusi čukstēja.
Bet Ēso bija nobijies ne mazāk par sievieti tam blakus to, kuru viņš gribēja redzēt kā savu jaunuļu audzinātāju.
"Olli, ko stāvi? Tev nav bail Krora dusmu?" viņš uzkliedza draugam.
"O, Ēso. Es nedomāju, ka tas bija kāds no Krora medību biedriem," viņš lepni murmināja, ausīm te saliecoties, te iztaisnojoties. "Ja tās ir Krora dusmas, tad apbrīnojami neprecīzas. Ja dievi dusmojas, tad mirst cilvēki. Krors netaisa tukšu troksni."
"Kā tu to zini?"
"Es zinu tikai to," Olli pagriezās pret izbijušos draugu, "ka man ir doma. Ja mēs atnesīsim uz ciematu to nokritušo zvaigzni, tad tu vairs nebūsi nekāds jaunulis un es vairs nebūšu pēdējais cilvēks mednieku barā. Kā būtu ar to, draugs?"
Ēso patiesībā nemaz nevēlējās doties šai ceļā, bet Olli tomēr bija viņa uzticamais bērnības biedrs. Viņš nevarēja palaist to vienu tik tālu prom. Vēl viens iemesls, kāpēc doties ceļā, bija Kraši. Kamēr visi pārējie, ieskaitot viņa audzinātāju un dzemdinātāju, bija pret šīm muļķībām un dievu izaicināšanu, jaunā Kraši patiesi vēlējās savām acīm redzēt kritušo zvaigzni. Un Olli bija ļāvis draugam zvaigznes atrašanas gadījumā to uzdāvināt tieši viņai tā nākotnes jaunuļu audzinātājai. Ar šādu dāvanu viņš uzreiz panāktu sievietes dzimtas piekrišanu abu savienībai. Un tas bija pietiekami labs iemesls, lai postos ceļam, kaut gan šī iecere tam joprojām šķita diezgan neprātīga.
Līdzi viņi ņēma krietni daudz ūdens. Šādu tādu pārtiku tuksnesī varēja atrast vienmēr barojošu un daudzmaz ēdamu, turklāt badu varēja paciest, bet ar ūdeni varēja būt problēmas. Viņi zināja, ka priekšā tāls un pārbaudījumiem bagāts ceļš, bet balva… Olli uzskatīja, ka viņi atradls mirdzošu zvaigzni, aiznesīs to uz ciematu un iegūs slavu tuvā un tālā apkārtnē. Visi nāks zvaigzni apskatīt, un Olli būs cienījamākais cilvēks visā tuksnesī. Ēso domāja, ka viņi iegūs tikai dievu dusmas, bet nevarētu teikt, ka viņš tomēr nepieļāva Olli sapņa piepildīšanos. Galu galā jaunajam medniekam ari bija sava taisnība ja tās bija Krora dusmas, tad apbrīnojami nepārliecinošas. Un varēja būt tā, ka viens no Krora medniekiem bija nokritis un ievainots, un ja viņi to izglābtu un izārstētu… Krora pateicība visiem bija labi zināma.