"Varbūt mēs paši kļūsim par Krora medniekiem," jaunais mednieks staroja, atklādams savas domas Olli, abiem sēžot pie ugunskura pēc gara dienas pārgājiena pāri tuksnesim. "Viss ir iespējams. Mēs spīdēsim pāri tuksnesim tur, augšā. Un visi vecajie, dzimtu sargātāji, mūs apskaudīs. Tas tik būtu skats, vai ne? Mēs pie dieviem!"
Tādas domas neapšaubāmi sildīja sirdi.
Jo tuvāk tie nāca kritušajai zvaigznei pāri tuksneša karstajām smiltīm un retajiem, neauglīgajiem krūmiem, jo vairāk mazu un lielāku, spodrāku un nespodrāku nieciņu tie manīja izkaisītu pa visu tuksnesi. Tie bija brīnumaini, neredzēti un grūti aprakstāmi metāli, naži un šķēpi, kas laistījās visdažādākajās krāsās. Neko tādu tie abi vēl nebija redzējuši.
"Krora mednieku rīki," Olli čukstēja. "Man šķiet, ka tev varētu būt taisnība. Krora mednieks ir ievainots, tas nevar paiet, tāpēc atbrīvojas no saviem medību rīkiem, liekā balasta…"
Abi klusi turpināja ceļu. Nakti bija nomainījusi diena, un saules cepināja tik spēcīgi, ka tie arvien straujāk un straujāk tukšoja savas ūdens rezerves. Ūdeni viņi taupīja, jo ļoti labi zināja, cik bīstams tuksnesis ir izslāpušajam.
Spožo nieciņu apkārt kļuva arvien vairāk, un drīz viņi nonāca līdz palielākam uzkalnam, kura šķērsošana lielā karstuma un noguruma dēļ sagādāja tiem raizes. Tomēr, kad draugi nonāca uzkalna galā un palūkojās lejā, tiem pretī pavērās iespaidīgs un nekad iepriekš neredzēts skats.
Visapkārt smiltīs dega desmiti mazu un lielāku ugunskuru, bet pa vidu tiem gulēja milzīga spoža metāla bļoda, kas četrās vietās bija vareni ieplaisājusi. Ap to tekalēja milzīgs daudzums lielu tuksneša skudru… vismaz tās tiem izskatījās pēc skudrām, līdz Ēso, sakļāvis acis cieši jo cieši, beidzot atklāja, ka tie ir kādi citi neredzēti dzīvnieki. Tie staigāja uz divām kājām, tāpat kā viņi, un tiem bija rokas, arī kājas… tie bija tērpušies drānās, tāpat kā viņi abi. Tiesa, to apģērbs bija atšķirīgs, pavisam atšķirīgs no viņējā: tas bija melns, metālisks. Viņi visi izskatījās vienādi, kā jau vienas sugas dzīvniekiem piederas, bet bija redzams, ka tie nevairās un prot rīkoties ar uguni un darbarīkiem. Olli vēl nekad nebija redzējis dzīvnieku, kas nebītos uguns. Viņš zināja, ka to galamērķis nu ir sasniegts.
"Tur ir dievu zīmes uz tās bļodas," Ēso ierunājās un, notupies mazliet zemāk, lai ielejā tekalējošie radījumi to nepamanītu, kaut ko zīmēja smiltīs. Tie bija nesaprotami ķeburi, kas pārklāja vienu spožās un sapostītās bļodas pusi.
"Kas tas ir?" Olli satraukti vaicāja.
"Kā lai es to zinu?"
"Kādas svētās zīmes… sargājošās zīmes," jaunais mednieks pie sevis novilka. Tad atkal pastiepās uz priekšu un palūkojās ielejā. Savādie radījumi kārtojās ierindā, kāds kaut ko kliedza. Tā balss skanēja tik šausminoši kā tuksneša ežu kaucieni agonijā.
"Mēs taču neiesim tur, lejā?" Ēso nedroši vaicāja biedram. Viņš nudien to nevēlējās, bet, pazīstot Olli un to, kā tas izturas pret dieviem un cilts vecajiem, jaunulis labi zināja, ka draugs var izstrādāt jebkādu stiķi.
Olli tikai vēroja lejā notiekošo un pamāja.
"Protams, ne. Tie noteikti ir Krora medību biedri, man šķiet. Viņi ir apmaldījušies… viņi ir nikni. Nedomāju, ka tie būtu priecīgi tur redzēt mūs, mirstīgos."
"Bet ko mēs šeit vēl darām? Iesim prom!"
"Vēl ne. Viņi mūs nav pamanījuši, un tas nozīmē, ka mēs vēl varam viņus uzlūkot. Dievus, paša lielā Uzvarētāja medību biedrus. Iedomājies… neviens no mūsu ciemata nekad nav savām acīm redzējis īstu dzīvu dievu!"
Ēso atkal pieplaka smilšu kāpas augšgalam, uzmanīgi uzlūkodams spožo bļodu un dievu armiju, kas plūda no tās ārā ielejā. Medību karavānas vadonis, iespējams, pats dižais Krors, stāvēja to priekšā un kaut ko kliedza… Abi vērotāji, protams, neko nesaprata, bet šķita, ka Krors ir dusmīgs.
Pēkšņi otrpus salauztajai sudraba bļodai parādījās mazāks, daudz necilāks trauks, kas atgādināja viņu līdzpaņemto ūdens ragu. Tas lidinājās gaisā ne pārāk augstu, bet varēja saskatīt to slaukām un jaucam smiltis tieši zem tā uz visām pusēm. Rags nolaidās zemē, un no tā izkāpa vēl četri mednieki.
Krors palūkojās uz raga vadoni, kas panāca priekšā. Ēso sasprindzināja ausis, lai dzirdētu, vai dižais uzvarētājs tam ko saka. Viņš, protams, nesaprata dievu valodu, bet viss, kas tur lejā notika, viņu dīvaini fascinēja.
Krors izdvesa kārtējās šaušalīgās skaņas raga vadonis atbildēja ar ko tādu, kas izklausījās pēc "Elom". Krors tam atkal kaut ko pavēlēja, un vadonis palocīja galvu.
"Elom."
Tā tas turpinājās vairākas reizes.
"Redzi," Ēso klusi čukstēja. "Šķiet, ka pats Krors bijis nomaldījies un lidojošā raga iemītnieki, viņa biedri, viņu ir atraduši. Varenais Krors runā uz viņu, un raga vadonis saka savu lūgsnu. Elom! Tā ir lūgšana dievu valodā!"
Olli tikai paraustīja plecus.
Pēkšņi lejā kaut kas bija mainījies. Krors stāvēja savu mednieku priekšā, lūkodamies uz visām pusēm, it kā meklējot vēl kādu pazudušu mednieku. Ēso un Olli pieliecās zemāk, lai dievs tos neieraudzītu. Tad raga vadonis izņēma no kabatas melnu zizli un pavērsa to varenā Krora virzienā. Dievs pacēla uz augšu rokas, sekoja īss un spalgs troksnis, un… varenais Krors saļima zemē.
Ēso un Olli acis bija tik šauras kā vēl nekad, ausis saritinājās. No bailēm abi pat nespēja pakustēties.
Viņi tikai sēdēja un klusi vēroja, kā daļa no dieviem tajā pašā brīdi izvelk paši savus zižļus un pārējās dievības cita pēc citas, sekojot Krora piemēram, arī krit zemē. Tā tas turpinājās neilgu bridi, līdz kājās bija palikusi tikai kāda ceturtā daļa no visiem medniekiem. Tad kājās stāvošie apstaigāja gulošos, vicinot savus melnos zižļus, it kā svētot tos, kas bija apgūlušies tuksneša smiltīs.
"Ko tas viss nozīmē?" Olli bija pilnīgā nesaprašanā.
Krors un viņa biedri gulēja zemē. Pārējie debesu mednieki cits pēc cita sakāpa lidojošajā ragā, vēl pēdējo reizi pārlūkodami apkārtni, un raga mute aizvērās. Tas līgani pacēlās gaisā un ar pāris pērkondārdiem līdzīgu troksni devās prom debesīs uz sarkanās Ašri saules pusi.
Krors ar pārējiem medniekiem palika guļam tuksnesi. Pēc pāris mirkļiem lielā, salauztā bļoda ar simts pērkona dārdiem sabira tūkstošos sīku gabaliņu. Abi jaunie vērotāji aiz izbailēm gandrīz zaudēja sajēgu. Vēl pāris stundu pēc tam viņi saritinātām ausim un aizvērtām acīm drebinājās zem abu karsto sauļu spozmes.
Pagāja kāds laiks, līdz tie atkal palūkojās lejup. Krors un mednieki tur joprojām gulēja, daži no tiem bija sākuši degt, bet neizskatījās, ka tas tos uztrauktu. Lielās bļodas vairs nebija tikai sīkas drumslas visapkārt.
"Krors ir miris, vai ne?" Olli, raudzīdamies postažā, klusi ierunājās. Šķita, ka tā nu ir realitāte, bet beidzot bija jānokāpj lejā un jāpalūkojas. Ēso paraudzījās biedra sejā un, saskatot tajā piekrišanu, piecēlās stāvus. Tad viņi sāka kāpt lejup, ar katru soli arvien drošāk, jo izskatījās, ka neviena kustīga, dzīva būtne vai lieta te vairs nebija sastopama.
Viņi piegāja klāt katram no kritušajiem dieviem. Viņi uzlūkoja to cietās metālu rokas, kājas, ķermeņus, viņi ielūkojās to sejās. Tās bija savādas… pavisam citādas nekā jebkura viņu zemē redzētā radījuma seja. Nevarēja teikt, ka tās būtu dievišķas vai līdzīgas tiem zīmējumiem, ko vecajie greba kokā, gaidot mednieku karavānas pārnākam atpakaļ ciematā, gaidot jaunuļus, kuri vēlētos dzirdēt stāstus par pagājību. Šīs sejas… tās vienkārši bija citādas, bet noteikti nāca no augšas, no dievu mitekļa. Tām nebija nekā līdzīga viņu zemē.