Vējš dzenāja ielejas smiltis. Olli uzmanīgi pavilka nostāk vienu no kritušajiem dieviem zem tā bija sakrājusies sarkana šķidruma peļķe.
"Dievu dzīvības šķidrums," viņš pie sevis noteica, iemērcot tajā pirkstu un to pasmaržojot. Tas bija silts un glums, un viņu māca vēlme to nogaršot… viņš bija dzirdējis, ka tas, kurš dzer dievu dzīvības ūdeni, pats iegūst daļu no dieva spēka, tāpēc jaunulis to pagaršoja. Šķidrumam bija dīvaina, bet savādi patīkama garša.
"Olli, ko tu dari?" biedrs tam jautāja. Viņš to ļoti labi redzēja, bet uzskatīja, ka nevajag izsaukt vēl lielākas dievu dusmas par tām, kas, iespējams, viņiem jau bija piespriestas.
Ēso uzmeklēja kritušo Kroru. Tas gulēja zemē, seja pavērsta pret sarkano sauli. Tā seja nebija tik gluda kā citiem dieviem, tomēr gludāka nekā viņējā. Tam bija tāds pats ķermenis kā visiem pārējiem dieviem, vienīgi neliela spoža svītra virs krūtīm, kādas nebija citiem, varēja norādīt uz to, ka viņš ir varenais Krors, Gokdū uzvarētājs. Un te nu viņš gulēja… miris. Šajās smiltīs. Viņam blakus, izkritis no kabatas, gulēja dieva varenais zizlis. Drebošām rokām Ēso to pacēla, pavērsa pret smiltīm tālumā un saspieda tā, kā iepriekš bija novērojis.
Atskanēja spalgais, jau pazīstamais troksnis. Nedaudz tālāk gaisā pajuka un visapkārt izklīda sīkās smiltis.
Olli apsviedās apkārt un, redzot biedru ar dievu zizli rokās, uz mirkli pamira.
"Dzīvības ņēmējs," jaunulis klusi nočukstēja.
Olli pamāja ar galvu.
Viņš sēdēja pie nedzīvā Krora ķermeņa, lūkodamies tālumā. Kādēļ gan diženais dievs bija cietis šādu likteni? Kādēļ gan viņa paša medību biedrs bija nolēmis nodot savu vadoni, dzimtas sargātāju? Viņš taču dzīvoja debesīs, viņa zvaigžņu pulki medīja bezgalīgajos tumsas plašumos un cīnījās ar mainīgo sauļu kaprīzēm. Kā gan dievs varēja nomaldīties un nonākt uz zemes? Kā gan tas varēja pieļaut to, ka tā biedri atnāk un to nokauj… bez mazākās pretestības? Viņš bija tikai izstiepis uz augšu rokas un padevies.
Olli strēba dievu dzīvības ūdeni. Viņš burtiski uzlaizīja to no smiltīm šo sarkano, sāļo un joprojām silto dzērienu. Jaunuļa mute bija sarkana. Viņš tikai uz mirkli palūkojās biedra virzienā, tad paraudzījās visapkārt un turpināja klejot ap kritušajiem dieviem, meklējot vēl kādu iztecējušu lāsi. Olli šķita, ka tas iegūst dievu spēku, ka kļūst stiprs, ka drīz varētu pacelties spārnos, bet… nekas nenotika. Lai kā viņš plivinātu rokas, lai kā censtos ieskrieties līdz zibens ātrumam, nekas nesanāca.
Pret vakaru tam kļuva nelabi, un turpat smiltīs, blakus vienam no dieviem, viņš izvēmās.
Olli sejā bija vērojama smaga vilšanās. Dzīvības ūdens bija tikai vecajo pasaka… Viņš pienāca klāt Ēso un kritušajam Kroram, lai pavēstītu to, ko biedrs jau tāpat zināja. To, ka visa viņu ticība bijusi salti meli.
"Mēs neko tā arī neesam sapratuši," jaunulis klusi murmināja. "Mēs dzīvojam zem šīm saulēm jau tik daudzus ciklus, bet stāstām pasakas saviem jaunuļiem… un to jaunuļu jaunuļiem. Kamēr Krors šeit mira par mums… Šodien."
"K-kā tu to domā? Mira par mums…"
Ēso pamāja ar galvu.
"Tu taču zini, ka zvaigznes bija sākušas spietot. Pēdējo reizi tās spietoja, kad Krors patrieca Gokdū," viņš stāstīja. "Un toreiz mūsu cilvēki, Vaba-Tu, cieta tik daudz un smagi… daudzi mira. Tāpēc Krors, zinot to, ka Gokdū nāk atpakaļ, devās uz zemi ar saviem medniekiem, lai stātos tā priekšā un piedāvātu ienaidniekam savu, kā arī uzticamāko mednieku dzīvību un vietu brīvajās debesīs. Tikai tādēļ, ka Krors negribēja ļaut Gokdū iznīcināt VabaTu ļaudis. Un te nu viņš guļ. Kā mirstīgais. Kā viens no mums. Mūsu vienīgais īstais un pielūdzamais dievs!"
"Bet kā tad saules… ēnainā meža gari?"
Ēso nodūra galvu.
"Tu esi redzējis ēnainā meža garus? Un dzirdējis runājam saules debesīs? Esi tām pieskāries?"
Viņa acis plaši iepletās.
"Tiem nav nekādas daļas gar mums to, kas mēs esam, kāpēc mēs esam. Tiem nav daļas par to, kas mēs vēlamies būt. Domāju, ka tu to saproti ne sliktāk par mani. Tikai varenais Krors… Krors lika mūs augstāk par savu dzīvību, par savu medību biedru, savas cilts dzīvību. Viņš ir devis mums nākotni. Tagad tā nākotne ir vien jāizmanto! Un viņš nav miris, dievi nemirst viņa gars ir atgriezies debesīs, bet ķermenis ir dāvāts mums… kā pierādījums."
Ēso piecēlās kājās. Tad, pienācis pie vēl viena kritušā dieva, viņš pasniedzās pēc tā zižļa, kas gulēja nokritis zemē turpat pie mednieka kājām, un pasniedza to apmulsušajam Olli.
"Ņem to!" viņš piebilda. "Tagad es esmu Krora sargātājs un arī tu esi Krora sargātājs. Un mēs esam Krora mednieku zižļu sargātāji… un tas mums tagad būs jāstāsta saviem jaunuļiem un viņu jaunuļu jaunuļiem. Jo tā ir īstenā patiesība. Vienīgā īstā patiesība."
Drīz pēc tam viņi ieraka kritušo Kroru smiltīs, jo tā ķermenis bija par smagu, lai to nogādātu ciematā un pavadītu mūžībā viņu laužu vidū. Viņi paņēma melnos zižļus, vēl pāris sīkākos sabrukušās Krora bļodas gabaliņus un devās atceļā, apsolot reiz atgriezties un apglabāt dievus, kā pienākas.
Tiesa, kad viņi sasniedza ciematu un kopā ar citiem tā iemītniekiem devās atceļā atkal uzmeklēt kritušo dievu ieleju, tā vairs nebija atrodama. Smilšu vētra bija uz mūžiem aprakusi viņu jaunā un vienīgā dieva kapu.
Kraši lūkojās Krora sargātāja Ēso acīs. Tas vairs nebija nekāds jaunulis. Nu jau viņiem abiem bija pašiem savs jaunulis, un Ēso gatavojās laist pasaulē vēl vienu jauno Krora sargātāju. Viņu abu dzimtas bija lepnas par savienošanos, jo ikviena topošā audzinātāja iekāroja kādu no Krora sargātājiem kā savu jaunuļu dzemdinātāju. Arī Tēdo, viņa paša dzemdinātājs, bija priecīgs, jo kurš gan nebūtu priecīgs par dzimtas turpinātāju, kas bija sēdējis pie viņu glābēja dieva ķermeņa un to apraudājis un kas bija mantojis tā zizli.
Ciemats nebija mainījies jau tūkstošiem gadu, bet ar pirmo zižļa spēka pierādījumu un Ēso izjusto stāstu par Krora pēdējām stundām viss bija mainījies līdz nepazīšanai. Kā jau Olli bija sapņojis, viņi bija atstājuši tuksnesi un ieradušies ēnainajā mežā, uzcēluši ap jaunā ciemata vietu platu un garu koka mūri un tā iekšpusē sabūvējuši savus jaunos un glītos mājokļus. Viņi bija iekopuši nelielus dārzus un varēja ievākt barību ne tikai medībās vien viņi paši to varēja izaudzēt. Ciemata vidū nu atradās pati galvenā Krora sargātāju māja, un visi ciema iemītnieki no katrām medībām un ražas nesa sargātāju ģimenēm ziedojumus. Un katra cikla naktīs tie visi pulcējās ap lielo ugunskuru, pie kura sēdēja Olli ar Ēso un stāstīja savu stāstu.
"Stāsti savam jaunulim… un viņa jaunuļa jaunulim. Varenais Krors, debesu valdnieks, zinot to, ka Gokdū atkal nāks no sarkanās saules, lai kautu un paverdzinātu Vaba-Tu dzimumu, nolaidās uz zemes un piedāvāja tam savu paša dzīvību par vietu brīvajās debesīs, par Vaba-Tu cilvēku laimi, par mūsu cilvēku nākotni. Un tikai tāpēc mēs te šodien esam, un tikai tāpēc mums ir nākotne… tikai tāpēc, ka dievs kļuva mirstīgs, lai mēs kādreiz kļūtu nemirstīgi. Stāsti savam jaunulim… un viņa jaunuļa jaunulim."