Līga Sproģe raiannonas turnirs
Salvija. Lavanda. Rododendra sakne. Melisa.
Apmaisīt.
Salvija. Lavanda. Rododendra sakne. Melisa.
Nē! Salvija lavanda kalme rododendra sakne.
Ak nē… Noņēmu katlu no ugunskura un nedaudz nesavaldīgi noliku dažus soļus ārpus ugunskura akmens apļa. Pašai par pārsteigumu, izlauzās nopūta. Labi, kuru gan es cenšos apmānīt! Šobrīd manas koncentrēšanās spējas noteikti nebija no labākajām. Pati vainīga, ka sāku strādāt pie dziras, tagad stundas darbs zudis kā nebijis.
Piemetos aukstajā zemē uz ceļiem un savilku ciešāk vilnas apmetņa aizdari. Pirksti izklaidīgi knibinājās gar augu maisiņu auklām. Vismaz šaudīgās un mundrās liesmas atsvēra Asins mēneša aukstumu.
Asins mēnesis. Ražas mēnesis. Krītošo lapu mēnesis.
Šogad tas bija arī Zilais un Mednieka mēnesis.
Turnīra laiks.
Tieši tādēļ viss Kalns uzvedās kā ne savā garā, lai gan centās to slēpt no citiem. Atlikušas vairs tikai divas dienas. Brūvējumi, slepenas aizlavīšanās uz Leju, baumu laišana par citām Kalna iemītniecēm: tas viss piederējās Turnīram. Un Nišellei. Viņa uz nebēdu ļāva mēlei vaļu vai tad viņa laistu garām iespēju radīt citām sliktu slavu, ja vien pašai tas bruģē ceļu uz panākumiem?
- Noteikti ne. Aleta iznira no ābeļdārza ēnām ar rāmu smaidu uz lūpām.
- Paskat, paskat, patiesība' ierunājās, nomurmināju, saberžot starp pirkstiem salvijas zariņu. Ziedu drumslas, kas atgādināja fēniksa asaras, sabira manos matos, kas slīga pār elkoņiem.
- Noklausīties nav labi, saraucu uzacis, ceļoties kājās.
Aleta tikai smaidīja. Viņas taisnie, kastaņbrūnie mati
zeltainā vilni krita pār muguru, liekot domāt par ūdenskrituma smaržu un saulesstaru dejām. Sarkanā satina kleita ar zelta izšuvumiem brīvi plandīja ap smalko augumu un mēnesnīcā šķita vizam no iekšienes. Pār meitenes roku gūla pusnakts melnuma apmetnis ar kapuci. Izskatījās, ka viņa saposusies gājienam uz Leju.
- Tā nav noklausīšanās, Kalea. Noklausās slepeni, bet tu izstaro viļņus tik tālu, ka to var noturēt par speciāli sūtītu ziņu.
Bet protams viņai galvā rotājās miršu un angeliku vainadziņš. Labākais līdzeklis prāta noslēpumu izzināšanai.
Mana nopūta izskanēja smagāk, nekā gribēju. Sakārtoju pīto ādas jostu un piesēju tai atpakaļ augu maisiņus, tad ņēmos nest namā pārējos izmantotos rīkus. Aleta man sekoja pa oļiem nobērto taciņu un izņēma no rokām rododendru sakņu saišķi. Uzmetusi ašu skatienu pārējām sastāvdaļām, viņa nogrozīja galvu.
- Nomierinies, Kalea, tev nevajag piesaukt labklājības un panākumu maģiju. Veiksme tāpat stāv tavā pusē, pati Dieviete tevi apdāvinājusi. Ne Nišelle, ne kāds cits to nespēj mainīt.
* Aleta patiesība (latīņu vai.)
Draudzene man uzsmaidīja savu mīļāko smaidu, kas spēja atkausēt viscietākās sirdis un iedvest cerību. Aleta, Aleta. Ko gan es bez tevis iesāktu?
Nolikusi augus uz galda, viņa nolaida rokas man uz pleciem un pasmaidīja nedaudz draiskāk.
- Turklāt tevi apdāvinājusi ne tikai Dieviete vien. Silvana par tevi rūpējas, to taču nevari uzskatīt par tukšu biķeri. Meitene pieskārās leduszilajam kristālam man kaklā. Tas ir daudz spēcīgāks par dzirām.
Apviju pirkstus ap vecmāmiņas dāvanu. Tās pazīstamais svars un tikko jaušamais siltums pats par sevi iedvesa drošību. Taču šis nebija parasts kristāls, kuram tāpat bija spēcīgas īpašības. Šis nāca no sensenis zudušā Dievietes dunča acs. Vismaz tādas baumas ap to vijās mūsu dzimtā, nododot dārglietu paaudžu paaudzēs.
- Tev taisnība. Lemšana ir Dievietes ziņā. Vienīgi tuvojoties Turnīram, gaisu sāk šķelt satraukums… pabeidzu jau nedrošāk.
- Dzirdēju, ka dažas meitenes mēģina piekukuļot gnomus. It kā tas kaut ko mainītu! Un pat Taira manīta virs kāda viruma, kura izgarojumi vieš aizdomas par aizsardzības dzirām.
Iespurcos. Taira? Viņa taču ir vadītāja, saules pārvaldniece! Aizšāvu plaukstu priekšā mutei par tādu sensāciju. Kopš kura laika vadītājas līkst pār tādiem katliem?
- Man šķiet, pie vainas ir tava dalība, Aleta nosmaidīja. Kuras tic baumām par tavu Dievietes aizsardzību, ir pavisam satrauktas, taču jebkurā gadījumā visas apzinās tavas spējas. Šis Turnīrs solās būt sevišķi spraigs tieši tevis dēļ.
Atmetu ar roku un atgriezos sava pagalma tumsā. Visapkārt smaržoja nakts, koki sačukstējās ar putniem, un vējš nesa ziņas sarmas fejām. Aleta man sekoja ar mirdzumu kanēlbrūnajās acis. Pēkšņi meitene satvēra mani aiz rokām un sāka griezt dejā. Tumsu pieskandināja ugunskura sprakšķi, mūsu smiekli un kāju dipoņa.
Kad bez elpas sagumām zeltainajās lapās, atcerējos, ko gribēju viņai vaicāt.
- Tu dosies uz Leju? nedaudz sazvērnieciski vaicāju. Tas nebija īsti atjauts.
- Tikai pēc tam, kad būsim aizgājušas pie Silvanas. Es gribu viņai šo to pavaicāt.
Nedaudz pārsteigta piešķiebu galvu. Kamdēļ ar ī man būtu jāiet? Jūsu runas ir jūsu runas.
- Tā ir tava vecmāmiņa! Aleta iesmējās. Un es gribēju apvaicāties par Turnīru, tā kā tas skar ari tevi. Nāc nu! Valodas pašas neritināsies!
Meitene uzmeta sev pāri apmetni un sakārtoja taisnāk vainadziņu. Viņa bija vienīgā Kalnā, kas nekad nešķīrās no šīs ziedu rotas.
Aši sameklēju lākturi un aizdedzu tajā trīs tumšzaļas sveces. Silta gaismiņa šaudījās un meta rotaļīgas ēnas pār mūsu sejām. Atdevu gaismekli Aletai un pati, ar vienu celi balstoties pret zemi, pavērsu plaukstas pret ugunskuru un pusbalsī noskandēju:
Uguns gars, kas savu dvēseli ārda, Uguns gars, uguns gars, Tava velte nu ir pieņemta, Atgriezies, sapinies, norimsti!
Līksmās liesmas, kas nupat dzīvīgi dejoja ap koku, pārvērzdamās to pīšļos, sāka viļņoties arvien lēnāk un laiskāk, sāka sarauties. Tās it kā miegaini klanīja galvu, līdz nogūlās starp zariem un izzuda pavisam.
Pasmaidīju, daļēji sajūtot uguns būtību sava ķermeņa dzīlēs.
- Kalea! Kādēļ tu neko neteici? Tas ir satriecoši! Draudzene sajūsmā ieplestām acīm apmetās man ap kaklu. Tu noteikti triumfēsi Turnīrā vēl neviena nav spējusi pakļaut elementus bez mikstūru starpniecības.
Bridi ļāvu viņai papriecāties, tad atraisījos no draudzenes skavām. Tiesa, viņas vārdi bija radījuši manī nelielu cerību liesmiņu, kas sildīja tikpat tīkami kā pats uguns gars.
- Tu taču zini, ka esmu Jupitera strēlnieks. Izlaidu roku caur saviem rūsgani brūnajiem matiem, kas sniedzās teju līdz viduklim. Uguns man pakļaujas daudz vieglāk.
- Veneras svari man nav līdzējuši labāk valdīt pār vējiem. Atzīsti, tev ir dotības, Aleta nemaz negrasījās padoties. Tikai Dievietes labvēlība ļauj tuvināties elementiem.
- Pēc dažām dienām mēs redzēsim skaidri. Vēl par agru spriedumiem, miermīlīgi pieliku punktu sarunai.
Atkal satvērusi Aletas roku, pirms viņa bilda vēl ko, ieniru miglas ieskautajos kokos, kur labi iestaigāta taciņa veda uz Silvanas namu.
Biju mērojusi šo ceļu tik bieži, ka varētu iet pilnīgā tumsā un tāpat nepaklupt aiz izvirzītajām saknēm, neaizķerties aiz nokarenajiem zariem, neuzdurties lielajiem akmeņiem, kas ik pa brīdim iznira abpus takai. Pazinu katru smaržu un skaņu šai dzīslā, kas veda tieši meža sirdī. Sarkanas un brūnganas lapas čabēja mums zem kājām, pa brīdim atvizēja kāds zirnekļu tīkls, izrotājies ar valgumu kā maziem dimantiem.
- Kas tad tas? Aletas balss izskanēja kā čuksts. Šajā gadalaikā vajadzēja būt piesardzīgām, lai neiztraucētu garus.