Ari es saodu tikko jaušamo salvijas aromātu. Tas šķita apmaldījies starp smago augsnes un lapu dvesmu.
- Vecmāmiņa lej sveces, priecīgi atčukstēju. Ai, mēs esam tieši laikā uz labāko daļu.
Smarža nebija aizceļojusi pārāk tālu. Driz vien lāktura gaismas lokā nonāca salicis nams, ko no visām pusēm ietvēra baltegles. Gluži kā sargi tās bija izvietojušās, lai neviena puse nepaliktu nesegta. Pat visgaišākajās dienās un spožākajā saulē Silvanas namā valdīja puskrēsla. Tieši kā viņai patika. Tāpat viņai patika te mitināties savrup no pārējām biedrēm. Taira to nosauca par vecuma cimperlīgumu, lai gan, manuprāt, jo vecāka Silvana kļuva gados, jo jaunāka tapa viņas dvēsele.
Četrreiz īsi pieklauvēju pie loga. Virs tā bija piekārta virtene no efeju, viršu un kadiķu zariņu savijuma. Tādas rotāja visus logus, kā arī priekšējās durvis. Vislabākā aizsardzība pret zādzībām un nelūgtiem viesiem gan garīgā, gan pavisam ikdienišķā nozīmē. Augstāk par visu Silvana vērtēja savas gribas nosargāšanu.
Kokgriezumiem rotātās ozolkoka durvis atvērās, atklājot skatienam izstīdzējušu sievieti sūnzaļā mantijā. Viņas iesirmie mati bija izlaisti pār šaurajiem pleciem un pašos galos tikko manāmi cirtojās. Silvanas tumsnējā sejā uzreiz atausa smaids par vienmēr gaidītajām viešņām. Ja viņa būtu palikusi nekustīga, sievieti viegli varētu noturēt par kādu no kokiem ārpusē.
- Kalea! Un Aleta! Nāciet, meitenes, žigli iekšā, citādi gnomi sāks ķīķerēt, kur šiem nav daļas.
Iesprukām istabā, pateicoties par uzņemšanu. Silvana saskaņā ar tradīciju nopūta lāktura sveces, tā simbolizējot ceļa beigas un sava nama atvēršanu. Mēs kopīgi noskatījāmies, kā to dūmi izvijas pret griestiem un izgaist, kļūstot par daļu no tumsas. Tīksmi ievilku nāsīs silto smaržu, kas palika pēc tiem.
Vecmāmiņa uzkāra mūsu apmetņus uz cipreses saknes, kas tieši šādam nolūkam bija piestiprināta pie nama kreisās sienas.
- Kas jūs tik vēlā stundā atsaucis šurpu? Silvana vaicāja, vadot mūs dziļāk.
Uzlūkoju Aletu. Tā taču bija viņas doma.
Meitene nedaudz kautrīgā tonī paskaidroja: Es gribēju vairāk uzzināt par Turnīru. Pašu piedalīšanos. Tā kā jūs tik daudzas reizes esat to izdzīvojusi, es būtu pateicīga, ja jūs dalītos savās atziņās. Kalea šeit ir manis dēļ, viņa vēl beigās piemetināja.
- Es ari labprāt paklausītos, bikli piekritu.
Silvana mūs kārtīgi nopētīja un piepeši izplūda klusos,
skanīgos smieklos kā vēja zvana dziesmā, kas pakārts uz augstākās klints augošā pīlādzī.
- Mirkli uzgaidiet, un es sniegšu atbildes uz visu, ko gribat zināt, varbūt pat vēl vairāk.
Mēs ar Aletu saskatījāmies, bet, vairs neko nebilstot, sekojām sievietei uz altāra istabu.
Tā bija gandrīz tukša telpa ar dēļu grīdu un sešrūšu logiem. Pie ziemeļu puses sienas kluknēja zems plūškoka galdiņš, kas bija iekārtots par altāri, bet otrs galds šoreiz kalpoja sveču liešanai. Silvana bija teju beigusi, atlika tikai salvijas saplūdināšana ar sveces būtību un to kopējā dzemdināšana izliešana formā.
- Piedod, ka iztraucējām, vainīgā čukstā vērsos pie vecmāmiņas. Sveču maģija bija grūta māksla, svarīgi bija uzturēt vienotību, harmoniju, koncentrēšanos.
- Neuztraucies, viss notiek, kā tam jānotiek. Sveču griba man nav sveša, ari vecmāmiņa runāja klusinātā toni, pievienojot tam iedrošinošu smaidu.
Lai gan īstā sveču lējēja kalnā bija Lusinda, reizumis to darīja ari Silvana. Viņa gatavoja tikai sev un tikai šis attīrīšanas un svētīšanas sveces. Pēc viņas teiktā, tās bija pārāk svarīgas, lai uzticētu dzemdināšanas saikni kādam citam. Viņas savrupnieces gars izpaudās it visur.
Sieviete pamāja, lai apsēžamies, un vispirms nogāja gar altāri, pievienojot vēl vīraku jau tā kūpošajam. Pārliecinājusies, ka esam iekārtojušās uz perfekti tīrās grīdas un ka istabu piepilda viegla migliņa, sieviete atgriezās pie sveču galda un nometās uz ceļiem tā priekšā. Viņas rokas izveicīgi un rimti darbojās ap biķeri, kurā virmoja gandrīz gatavā sveču miesa. Tikko dzirdamajā skandēšanā atpazinu karsēšanas vārdus, kas neļāva tai atdzist pirms laika.
Silvana, ne mirkli neļaujot iestāties klusumam, pārgāja pie citiem vārdiem, kas aicināja uz saplūšanu. Smaržas un dūmaka padarīja manas maņas neskaidras, tādēļ īsti neuztvēru viņas sacīto. Viegli šūpojos vecmāmiņas balss ritmā un pati jutos kā viela, kas jāveido un jāaicina savienoties ar biedriem.
Sveču violetajai masai tika rūpīgi pievienots salvijas ekstrakts un aizdarīts ar uguns vārdiem, ko papildināja riņķveida maisīšana no austrumiem uz rietumiem. Vēl tikai pēdējais solis Silvana pacēla biķeri un ar strauju, bet precīzu kustību to iztukšoja sešās sagatavotās veidnēs. Pat tās neredzējusi, biju pilnīgi droša, ka formas ir izkaisītas ar smiltīm. Silvana vienmēr turējās pie sava elementa pat tam neierastās vietās. Viņa bija koks, kokam vajag dzīt saknes. Turklāt šīs smiltis bija ņemtas no kādas alas pašā Kalna sirdī, kur neviens cits nezināja nokļūt. Vecmāmiņa gatavoja vispersoniskākās sveces, kādas vien pastāvēja.
Izgaistot balss aijāšanai, atgriezos pie skaidras domāšanas. Aletas acu mirkšķināšana liecināja, ka arī viņa piedzīvojusi līdzīgas izjūtas.
- Ejam nu, Silvana aicināja. Tām tagad nepieciešams miers.
Biju pieradusi, kā par svecēm izsakās Lusinda, bet dzirdēt to no vecmāmiņas šķita dīvaini un padarīja viņu nedaudz svešādu.
Ļāvām sevi vest uz nelielo virtuvīti, kur pat tik vēlā stundā sprakstēja vaļējā kamīna uguns. Vecmāmiņa uzkāra sildīties kanniņu ar ūdeni un pa to brīdi sagādāja mums visām krūzītes. Nebija pagājušas pat dažas minūtes, kad sēdējām pie apaļā galda un sildījāmies pie piparmētru un aveņu uzlējuma.
- Tātad jūs gribētu uzzināt par piedalīšanos Turnīrā, Silvana domīgi iesāka un pasmaidīja par mūsu vienoto pamāšanu.
- Visupirms jāsaka, ka nav nekāda iemesla kautrēties par šo ziņkāri. Jūs taču esat biklas un sabijušās kā stirnu mazuļi, kas pirmo reizi aizklīduši par tālu no mātes! Pirmajā mirklī var šķist, ka priekšā ir kas liels un grūti aptverams, bet par Turnīru nav paredzēts bažīties, tas ir jāizbauda un jāgavilē! Nekas, šī ir jūsu pirmā reize, taču ar laiku jūs to izjutīsiet.
Ir aizgājuši deviņpadsmit Ražas mēneši, kopš tu nāci pasaulē, Kalea. Vēl deviņkārt tikpat, kopš Kalnā notiek Turnīrs. Mūsu Dievietes turnīrs. Dieviete, nimfa, Raiannona. Trīs vārdos saukta, trīs sejās tā rādās par katru gadu, kas paiet līdz nākamajam ciklam. Trešajā gadā, trešajā vārdā sauktā, viņa pulcē savas meitas, lai tās parādītu savas prasmes un spējas. Tikai viszinošākā un sirdī plašākā gūst balvu un reizē arī atbildību nākamos trīs gadus pārstāvēt Kalna meitas un vadīt tās Dievietes ceļā. Kalna meitai nav augstāka goda kā tapt godinātai par Raiannonas turnīra uzvarētāju un būt Dievietes izraudzītajai, caur kuru taps nodotas jaunas zinības pārējam klanam.
Jau trīsreiz trīs gadus pārākā ir bijusi Taira. Taču saullēkts' nav mūžīgs, tam ir savs laiks, un tieši tādēļ tas ir skaists tas paiet. Dabas spēks ir mainībā. Viss vēsta, ka šogad titulu gūs cita. Sešreiz esmu piedalījusies, septīto būs pārņemt manām asinīm citā miesā.
Kalea, tu mani, kas notiek pēdējās dienās. Es redzu, ka Aleta to mana. Visas ir satrauktas, jo dalībā iesaistās trīs jaunas meitas vislielākais nopelns nemierā gan pienākas tev. Nišelle ir spēcīga līdere, viņa Kalnu vadītu gudri un izveicīgi, Aleta kā gaisa meita mīlētu un rūpētos par Kalnu kā neviena cita, taču tu, Kalea, esi visapdāvinātākā. Tērgas par Dievietes labvēlību ir viena lieta tām var ticēt vai neticēt -, taču neviena nespēj noliegt tavu spēcīgo saikni ar elementiem, jaunradi zintīs un virumu spēku. Ja tu uzvarētu, Kalnu gaidītu nezināms, taču noteikti labvēlīgs un dižs liktenis.