* Taira saullēkta dieviete grieķu vai.)
Lai ari nimfu meitām nav brīv būt skaudīgām un kavēt citas ceļu uz vadītājas titulu, katrā mīt spēcīgas ilgas tur būt pašai. Lai ari cik lieliski trīs gadi sagaidītu Kalnu Kaleas vadībā, katra tomēr pati tvīkst pēc Dievietes izraudzības. Tādēļ teikšu esiet uzmanīgas!
Turnīrs vienlaikus ir labestības manifests un viltību uzplaukums. Gatavojiet amuletus, šķīstiet sevi un mājas, atjaunojiet aizsardzības un veiksmes burvestības! To darīs visas, varat būt drošas. Stingra griba un skaidrs prāts, vērojot rūnas, sagatavos jūs sešām dienām, kas šķirs plīvurus un nostādīs jūs pašas Raiannonas priekšā.
Pēc pēdējo vārdu izskanēšanas pat uguns šķita pieklustam un apdomājamies.
Mans skats nevilšus aizklejoja pie majorāna ziedu šķipsniņām virtuves stūros, dažādās vietās izvietotajiem sīpolu ziediem un pie griestiem pakārto āmuli. Izcils papildinājums Silvanas vārdiem par aizsardzības nepieciešamību.
-Jūs no tiesas uzskatāt, ka Kalea gūs titulu, vai ne? Aleta ievaicājās, laužot pravietisko stingumu, kas mūs bija pārņēmis.
Beidz taču! neiecietīgi apsaucu, pirms vecmāmiņa bija atbildējusi.
-Jā, es domāju, ka tas ir pat ļoti iespējams, Silvana noteica. Kalea, tev vajadzētu sevi vairāk novērtēt. Un Aleta nedomā, ka nevari pārspēt citas. Nekas. Kad Negaisa pulcēšanās laikā sajutīsiet Dievietes enerģiju kūsājam savās dzīslās, sapratīsiet, uz ko esat spējīgas, sapratīsiet, ka jūsos pašās dzīvo savvaļas spēks, kurš gaida, kad taps izmantots. Neviena Raiannonas meita nav necila vai sliktāka par citām.
Pagaidām sevī sajutu vien satraukuma gaidas un varbūt nedaudz nedrošības. Par savām spējām nešaubījos, nē, es sevi pazinu. Tikai es labprātāk noturēju rituālus vienatnē, biju kopā ar maģiju tikai divatā ar Māti Dabu. Darīt to visa klana priekšā likās kā iejaukšanās privātā sarunā.
Tiesa, varbūt manas domas vēl mainīsies, kad tas bridis pienāks.
Pēkšņi sajutos nogurusi. Šī bija gara diena un vēla nakts. Silvana uztvēra pārmaiņas manā ķermeņa valodā.
- Nav piemērotākais brīdis ilgai vakarēšanai, vecmāmiņa sacīja, ceļoties kājās. Jums priekšā Negaisa pulcēšanās, kas prasīs daudz spēka. Ilgāk vairs jūs neaizkavēšu.
Pateicīgi pamāju. Kamēr mēs ar Aletu aplikām apmetņus, sieviete uz bridi nozuda altāra telpā. Izmantoju bridi, lai čukstus kluptu virsū draudzenei.
- Tu taču no tiesas nedomā vēl doties uz Leju? vaicāju pa daļai aizkaitināti, pa daļai jūsmīgā neticībā.
Aletas mirdzošās acis izteica atbildi labāk par viņu pašu. Tikai uz mazu brītiņu, meitene vēl piemetināja.
Nošūpoju galvu. Kamdēļ gan? Šajā laikā tas ir sevišķi aizliegts, vai tu gribi lauzt jau tā trauslo saskaņu?
- Nav vairs tie laiki, kad lejieši uzskatīja, ka mēs ņemam no viņiem enerģiju! Aleta iecirtīgi nošņācās.
Tas man lika aizdomāties par kādu variantu.
- Aleta… Tu taču neesi ieskatījusies kādā? ar plaukstām aizklāju muti, bet patiesībā biju ieintriģēta.
Draudzenes vaigi pietvīka. Skaidrs. Viņu glāba tikai Silvanas atgriešanās, kas apturēja mūsu sazvērniecisko apspriedi. Varbūt viņa ievēroja mūsu sejās ko dīvainu, taču, pat ja tā bija, vecmāmiņa nelika to manīt.
Patiesībā es sveces tik bieži negatavoju, un tas nav nejauši, ka tu ieradies tieši tad, kad to darīju, Kalea. Rūnas lika to manīt un arī tavu vadību, Silvana pagriezās pret Aletu, un viņa pielieca galvu. Tādēļ šīs es dāvāju tev ar cerību, ka tās izgaismos un sargās tevis ietos Turnīra ceļus.
Pārsteigta un samulsusi saņēmu sniegtās sveces, kas bija ievīstītas drānā un pārsietas ar zirgu astru aukliņu. Pateicībā apskāvu vecmāmiņu, saviļņojumā palikusi bez vārdiem. Ko tādu es no tiesas negaidīju.
Tāpat kā negaidīju viņas tikko manāmo čukstu pie auss. Saglabā vēsu prātu un nepārpūlies, dzenoties pēc vienas balvas. Tā vari zaudēt balvu, kas tev jau pieder.
Nu jau pavisam samulsusi atraisījos no viņas skavām. Silvana izlikās, ka nekas nav noticis un smaidīja tikpat gaiši. Tagad gan dodieties! Drīz savas gaitas uzsāks klaudzinātāji, negribu, ka trāpāties viņiem ceļā.
Vecmāmiņa atkal aizdedza sveces lākturī un noskūpstīja mūs abas uz pieres, tā svētot ceļam. Cieši piekļāvusi pie krūtīm sveču sainīti, uzmetu vēl pēdējo skatienu staltajam augumam durvju ailā. Silvana nekad nekļūdījās. Par to baidījos visvairāk.
Kalnā par balvu sauca tikai divas lietas. Raiannonas turnīra uzvarētājas titulu un spēju būt saskaņā ar elementiem, sarunāties ar tiem.
Vai tiešām mana dalība Turnīrā to apdraudēja?
Maģija nepārtraukti atrodas visapkārt. Neskatoties uz to, ikviens, kurš bijis zem klajas debess pirmsausmas mirkļos, var zvērēt pie savas dzīvības, ka nekas nespēj sacensties ar tā brīža piesātinātību.
Es klejoju pa Kalnu vairākas stundas. Kad Aleta aizlavījās savās neatļautajās gaitās, biju iecerējusi doties pie miera, taču raizes stājās ceļā miegam. Pēc nesekmīgas grozīšanās stundām sapratu, ka noteikti ir labāki laika pavadīšanas veidi.
Tuvojās saullēkts. Jau vakarā tiks atklāts Turnīrs un man būs jāstājas pretī savām bažām.
Silvanai bija taisnība vismaz par vienu. Turnīra uzvarētājas tituls, Dievietes izraudzība tas nimfas meitas pievilka tikpat spēcīgi kā gaisma naktstauriņus. Un, tāpat kā naktstauriņi, mēs varējām sisties pret šķēršļiem un pat savainot sevi, bet, vienalga, turpinājām tiekties pretim savam mērķim.
Pat iepriekš zinot par iespēju zaudēt saikni ar elementiem, es tomēr pieteiktu savu dalību. Šis bija pirmais Zilais mēness, kad biju pietiekami veca, lai to darītu. Tikai pavisam retos gadījumos kāda neiesaistījās. Es noteikti nebiju no viņām.
Biju atstājusi namus aiz muguras un uzkāpusi augstāk Kalnā, pa kura austrumu nogāzi traucās spirgta upīte. Apsēdos uz krituša koka savā ierastajā vietā pie neliela ūdenskrituma. Lai ari ūdens bija mežonīgi auksts, ik pa laikam iemērcu tajā pēdas un smējos par kutinošo sajūtu.
Izlauzās pirmie saules stari. Tie lika maniem izlaistajiem matiem uzliesmot sarkanā krāsā un padarīja tajos ievīto balto liliju par varavīkšņainu mākoņa gabaliņu. Liels nopelns mirdzošajām lilijas krāsām varēja būt pašai auga izcelsmei šīs lilijas auga starp pieciem sūnainiem akmeņiem ozolu audzes vidū. Tās nekad nenoziedēja. Pat uzkrītot sniegam, ziedi sacentās ar to gaišumā un majestātiskajā stingumā.
Biju atļāvusies paņemt ko tik svētu, lai gūtu spēku un lūgtos aizsardzību. Jā un arī tādēļ, ka man bija uzdots atnest vienu no ziediem. Vēlākajās Turnīra dienās tas būs nepieciešams. Tikai reizi trijos gados kāda iegāja audzē, lai uzmeklētu akmeņus, lai paņemtu vienu ziedu un saprastu, ka atstāj tos tādā pašā skaitā, kādā bija atradusi iepriekšējā ņēmēja. Tā nepārprotami bija Dievietes apmeklēta vieta.
Dziļi ievilku un izgaršoju bagātīgām smaržām pildīto gaisu. Migla. Kritušas lapas. Vēsums. Un tik tikko manāmais spirgtais svaigums, kāds mēdz būt tikai Asins mēneša rītos, brīdinot, ka sniega laiks nav nemaz tik tālu. Atgāzu galvu un, aizvērusi acis, ļāvu saulei spēlēties uz ādas. Daba dzīvoja man apkārt, es pati tā biju un nespēju vien atdzerties mieru un enerģiju, ko tā dāvāja.