Piepeši ūdenī atskanēja kluss šļaksts. Atvēru acis un pagriezos skaņas virzienā. Virs ūdens vēl vilnījās migla, taču tajā bija saskatāmas kādas figūras aprises. Nereīda! Ūdensmeita bija piesardzīgi pagriezusies pret mani, līdz pleciem iegremdējusies ūdenī. Šķita, ka viņai matu vietā tek strauti, un sudrabpelēkā āda atgādināja opālus mēnesnīcā.
No skaistuma man aizrāvās elpa, nereīda iztrūkās un nozuda. Vēl mirkli nespēju attapties no pārsteiguma un prieka. Klīda runas, ka ūdensmeitas varot sastapt saullēktos un pirms krēslas, taču vēl līdz šim nevienai tas nebija izdevies. Vismaz ne mūsu laikos. Uzskatīju to par sev labvēlīgu zīmi.
Lai ari cik ļoti vēlējos te palikt, man tomēr vajadzēja atgriezties ciemā. Kamēr citas izmantoja pēdējās brīvās stundas, lai uzturētos kopā ar draudzenēm vai ģimenes locekļiem, es gribēju aprunāties ar rūnām. Pat ja ziņas būs sliktas, es vismaz zināšu, ar ko rēķināties.
Apvilku kurpes un devos atpakaļ uz ciema daļu. Ciems nebija liels. Arī mūsu kopiena nebija liela. Tās sākotnējās saknes bija meklējamas ciematā, kas atradās kalna pakājē. Bija arī miera laiki, taču visdažādāko strīdu un nesaprašanās rezultātā, kas noveda ari pie bruņotas izrēķināšanās, Dievietes apdāvinātie nošķīrās no pārējiem un dibināja paši savu grupu.
Mums gribējās teikt, ka senči bija nošķīrušies. Patiesībā nesaprasti, apmeloti un droši vien arī apskausti viņi bija patriekti no parasto ļaužu vidus. Tie, kas maģijā nebija iesaistīti, bieži tās bijās. Viņi atteicās saprast, ka mūsu mērķi ir miermīlīgi, ka ļauni darbi to veicējam atgriežas trīskārtīgi. Bet droši vien nošķirtība bija pat labāka. Uzturoties mazā sabiedrībā, saiknes starp tās locekļiem auga ciešākas, turklāt tās bija vēl arī maģijas spēcinātas.
Pa reizei gan no vecā ciema uzradās kāds jauntapušais, tāpat jaundibinātās kopienas vidū atradās kāds bez Dievietes maģiskā pieskāriena. Tad ciemi bez ierunām apmainījās pārstāvjiem, bet citādi Kalns bija Kalns un Leja bija Leja. Abas kopienas dzīvoja katra par sevi, un katra izvairījās ielaisties darīšanās ar otru. Aletas izdarības tādēļ bija bīstamas trauslajam mieram. Kalna vadītājas jau ilgu laiku bija aizliegušas doties parasto ļaužu vidū, lai neizraisītu jaunas runas un māņticības.
Pieteicu sev nenodarbināt prātu ap tādām domām, kad gaidīja svarīgākas. Atkal nonākusi pie savas mājas, kas bija pēdējā pirms meža, devos uz priekšu pa akmeņaino taku, kur dzīvoja lielais vairums pārējo. Daži ģimenēs, daži pa vienam, bet visi apdzīvoja vienāda stila mitekļus vienstāva koka namus ar sakņu un zālīšu dārziem un pagalmiem, kurus atdalīja koki. Šeit nebija neviena žoga.
Atdevusi liliju Tairai, pašreizējai Kalna vadītājai, es garās sarunās neielaidos un uzreiz atgriezos savā namā. Mani gaidīja daudzi darbi, ja gribēju būt pilnībā gatava Negaisa pulcēšanās naktij un, galvenais, Turnīram.
Pirms pie tiem ķēros, ieēdu nedaudz sakņu sautējuma, apzinoties, ka šī ir pēdējā kārtīgā maltīte Turnīra norises gaitā dalībniecēm papildu citiem pārbaudījumiem nācās iztikt teju bez jebkādas pārtikas. Protams, tas bija vajadzīgs, lai sasniegtu augstākus garīgos līmeņus, taču tas gavēšanu vieglāku nepadarīja.
Uzreiz noskaloju šķīvi un atliku to atpakaļ vietā. Domās pārcilājot vajadzīgos ritus, vispirms sakopu apkārtni pavisam parastā nozīmē. Izslaucīju grīdas, nopulēju logus un spoguļus, izpurināju gultas veļu un drēbes. Atvērusi logu svaigam vējam, sveicu to savā namā. Tas atbildēja ar virs loga pakārtās vītnes papurināšanu. Pareizi! Silvana taču bija teikusi, lai atjaunoju aizsardzības burvestības. Pateicos gaisa elementam un devos pēc sastāvdaļām.
Kaut arī Turnīra laikā dalībnieces uzturējās citā vietā, īpašnieka saikne ar mājām bija nenoliedzama, tādēļ rūpēšanās par to aizsardzību bija svarīga. Apstaigāju visas istabas, pie sevis klusi dungojot kaut ko nenosakāmu un izliekot jaunus aizsardzības līdzekļus.
Ozola zariņš pie sienas atvairīs negatīvismu. Gara acīm redzēju, kā no tā izvijas zaļa ņirboņa un aizslīd tālāk pa telpu sienām.
Baldriāna saknes gabali istabu stūros palīdzēs uzturēt harmoniju. No simetriskajiem gabaliem izlēca violetas dzirksteles un iekļāva māju drošā aplī.
Ķiploka ziedus pakārt pie virtuves palodzes tie palīdzēs uzturēt stipru gribu. No galviņām pacēlās sidrabaina migla, kas iemājoja pie griestiem.
Lazdas zariņus pakārt augstu pie griestiem tie ir spēcīgs maģisks aizsargātājs un veiksmes nesējs. No lazdas nolaidās daudzas jo daudzas zaļas stīgas, kas ik pa mirklim izmeta pa zeltainam sprakšķim.
Un visbeidzot viršu, efeju un kadiķa zariņu savijums pie priekšējām durvīm pret zādzībām un negribētiem viesiem. Vecmāmiņa iemācīja tādus izgatavot ari man. Viņa man bija iemācījusi visu, ko neteica priekšā pati Māte Daba.
No savijuma pulsējot izpletās zilgans starojums un it kā iesūcās mājā. Vēroju to no ārienes ar rimtu smaidu uz lūpām. Pateicos Dievietei par svētību un pieliecu galvu. Kad atkal to pacēlu, pat ar gara acīm viss izskatījās gaužām parasti. Visas gaismas bija paslēpušās skatam, bet es zināju, ka tās turpat vien ir.
Uzreiz ķēros pie nākamās daļas. Sasmalcināju peonijas un salvijas ziedus, nedaudz sandalkoka un tikpat daudz mirres, cik visu pārējo, kopā ņemot. Darbošanās ar piestu un miezeri iedvesa zināmu mieru. Uzbēru sagatavoto pulveri uz kokogles diska un aizdedzināju. Pacēlās biezi dūmi, kuriem nebija smaržas. Pāris reižu izgāju tiem cauri un tad attīrīju ari pārējo māju. Katru reizi nonākot kādā jaunā telpā, dūmi uzmutuļoja un daļa no tiem pacēlās pret griestiem. Atgriežoties altāra istabā, maisījums tik tikko kūpēja un tad izdzisa pavisam. Uzdevums bija izpildīts.
Pagatavojusi vībotnes un kumelīšu tēju, kas palīdz sagatavoties maģijai, notupos pie altāra galdiņa, kurš, tāpat kā Silvanai, bija gatavots no plūškoka, tikai atradās mana elementa iecienītajā dienvidu pusē. Aizdedzu pirmo no vecmāmiņas dāvātajām svecēm un brīdi to vēroju. Tā dega ar melnu liesmu, kas lieliski papildināja violeto vasku un sudrabaini baltās smiltis tai apkārt. Dievietes krāsas. Dievietes cienīgas sveces Turnīram.
Darbojos tikai vienas sveces gaismā, jo negribēju traucēt to ar citām. Biju aizvērusi slēģus, lai telpā būtu slēgta enerģija un es spētu koncentrēties. Altāri gan joprojām klāja visdažādākās sveces gandrīz izdegušas vai tīri jaunas, vismaz astoņās dažādās krāsās un tikpat daudz smaržās. Tām blakus bija šķīvīši ar vīraku un vairāki dārgakmeņi.
Paņēmu labradorītu, mēnesakmeni, lazuritu, citrinu, kvarca kristālu un ametistu, izkārtojot tos aplī. Mēģināju radīt apvienību, kas veicinātu radošumu, uzlabotu intuīciju un skaidrošanas spējas, nodrošinātu prāta līdzsvaru un palielinātu mentālās spējas.
Iemalkoju vēl tēju, apsverot, ko likt aizsardzības amuletā. Beidzot izšķīros par peonijas sakni, Zālamana lapām, diždadzi un ķimenēm. Un vēl deviņvīru spēku ļoti spēcīgs sargs, ari pret savvaļas dzīvniekiem. Tā kā vajadzēs doties augstāk kalnā, nospriedu, ka to var ievajadzēties.
Satinu visus augus kopējā saišķi un ieliku ādas maisiņā, ko nedaudz pašūpoju caur viršu un pūķasins sveķu vīraka dūmiem. Pūķasini ļoti taupīju to pirms gada bijām atradušas kopā ar Silvanu. Tas bija visspēcīgākais enerģijas devējs no visiem augiem. Tikai ļoti reti gadījās tam nākt uz pēdām.
Uzkāru kaklā maisiņu un uzreiz sajutu, kā ķermeni iekļauj siltums, kas tirpoņas veidā izplūda līdz pat kāju pirkstu galiem. Amulets bija stājies spēkā.
Neļāvu sev zaudēt koncentrēšanās spējas un piepildīju vēl vienu vīraka trauku, šoreiz ar zīlēšanas, gaišredzības un psihiskā spēka atbalstītājiem. Tukšo altāra istabu piepildīja cipreses, kanēļa, muskatrieksta, pačūlijas, safrāna un timiāna smaržas un dūmu vijumi. Tie pārņēma mani savā varā un vadīja garu pretim zināšanām.